Tomēr īstā pagrīdes cīņa Ērikam sākās Jelgavā, kur viņam izdevās stāties sakaros ar nelegālo komunistisko organizāciju. Pirms nedēļas viņš bija saņēmis jaunu uzdevumu — vajadzēja braukt uz Rīgu. apmesties šajā viesnīcā un gaidīt cilvēku, kas ieradīsies pie viņa. Bet biedrs kā nenāca, tā nenāca.
Varbūt apcietināts, varbūt pat nošauts. Varbūt gestapo jau zināms, kādā nolūkā Ēriks Krapovskis iebraucis Rīgā … Varbūt viņš pašreiz palaiž garām pēdējo izdevību glābt savu dzīvību… Bet atstāt viesnīcu bez pavēles nedrīkstēja. Atliek tikai gaidīt, gaidīt, gaidīt…
Ēriks piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Jumti, jumti, cik tālu vien sniedzās skatiens. Un tikai kaut kur, ieslēgts starp mūriem, vientuļš kastaņkoks, uz kura vēl turējās rudās lapas. Lija lietus. Sīks, pelēcīgs lietus. Tas bungoja uz skārda palodzes vienmuļu melodiju, ko atbalsoja visi jumti, šļakstēja no notekas caurules, atsitās pret melnajiem lietussargiem, kas tērpa ielu sēru krāsās. Likās, ka tas nekad nepārstās.
Atgājis no loga, viņš atkal apgūlās. Centās aizmigt, bet nevarēja. Lēnām skaitīja līdz tūkstotim. Nelīdzēja. Tad viņš ņēmās pētīt griestus — katru drēgnuma plankumu, mušu traipu. Beidzot plaksti jau vērās ciet. Bet, griežoties uz sāniem, atsperes iečīkstējās kā nesmērēti rati, un miegs atkal aizlaidās.
Viņš piecēlās atkal, uzvilka mēteli un nokāpa netīrajā vestibilā. Blakus nobružātu apvalku klātajam dīvānam
lielā māla podā auga noputējis gumijkoks. Mazais zemes aplis bija piebārstīts ar nodegušiem sērkociņu un papirosu galiem. Vēsajā telpā valdīja palsa pusgaisma, tikai stikla būrī, kurā sēdēja šveicars, matētā kupolā dega spuldze. Skatieni brīdi kavējās gan pie lielajām lāsēm, kas sitās pret logu un atstāja uz nespodrās virsmas gaišas švīkas, gan pie vēstulēm, kas bija izliktas aiz stikla, gan pie veciem dzelzceļu sarakstiem, kas klāja sienas. „ Ērikam pēkšņi likās, it kā viņš atrastos mazas stacijas uzgaidāmās telpās un tūlīt pienāks vilciens, kas viņu aizvedīs kaut kur tālu projām. Atgaiņājis šo nevajadzīgo noskaņojumu, Ēriks uzrunāja šveicaru:
— Nu, es atkal darīšanās. Iedodiet manu komandējumu.
— Lūdzu, lūdzu, kungs, — parakņājies dokumentu kaudzē, tas izvilka papīru. — Krapovskis no 19. istabas. Esiet tik laipni. Vai jūs vēl ilgi pie mums paliksiet?
— Paši zināt, nav jau tik viegli mūsu laikos apgādāt rezerves daļas. Viens priekšnieks sūta pie otra, bet mūsu fabrika tikmēr strādā ar pusjaudu.
Šveicars līdzjūtīgi pamāja ar galvu:
— Jā, jā, pats zinu. Cik tik man to atļauju un zīmogu nevajadzēja, kamēr varēju nopirkt jaunu cepuri.
Pirmais, ko Ēriks ieraudzīja, iznākot uz ielas, bija jauna meitene. Viņas matus un seju kā svaiga rīta rasa klāja lietus lāsītes. Viņai sekoja vācu virsnieks. Pie viesnīcas meitene brīdi vilcinājās. Vācietis paspēra soli uz priekšu un, kā šķita, dzīrās viņu uzrunāt. Taču viņa pilnīgi negaidot ielika savu mazo, mitro plaukstu Ērika rokā un mazliet dziedošā balsī teica:
— Te es esmu, Andrej. Piedod, mīļais, ka liku tev gaidīt!
10
Donata Baumaņa namā gandrīz vienlaicīgi vērās divu dzīvokļu durvis.Skaidrīte šodien piecēlās vēlāk nekā parasti. Slotas švīkoņa, kas atskanēja uz ielas, liecināja, ka vecais Donats jau atrodas savā postenī. Elize Svempa sen bija aizgājusi uz viesnīcu. Ieraudzījusi, ka māte aizmirsusi uz galda savas sviestmaizes, Skaidrīte, pati nepaēdusi, steidzās tās aiznest. Uz ielas viņa brītiņu apstājās, lai ieelpotu dzestro oktobra gaisu.
Raup-Dīmenss šodien piecēlās agrāk nekā parasti. Ūdens burbuļošana, kas atskanēja no vannas istabas, liecināja, ka Mērija jau stājusies pie dienišķā skaistuma kopšanas rituāla. Šis brīnums vispār nebija aptverams,— lai kad viņš pamostas, Mērija vienmēr paguvusi «uztaisīt sejas fāsādi», kā pati sauca rīta tualeti. Arī šoreiz, izejot uz ielas, Raup-Dīmenss vēl juta viņas saldkairo franču pūdera smaržu.
Oberšturmfīreru šodien gaidīja daudz darba. Vajadzēja nopratināt apcietināto, kas varbūt jau atguvis runas spējas, sastādīt oficiālo ziņojumu Berlīnei un privāto tēvam. Bez tam viņš bija nolēmis personīgi pārbaudīt aģentu darbu Rīgas apkaimē. Bet šādā lietainā laikā inspekcija nebūs nekāda izprieca… Haralds neieredzēja lietu. Viņš nekādi nevarēja saprast cilvēkus, kas mīlēja pastaigāties tādā laikā. Šī meitene, piemēram, kas gāja pa priekšu, pat nepacēla mēteļa kapuci. Spriežot pēc žirgtajām kustībām, ar kādām viņa reizēm papurināja slapjos matus, ūdens šaltis tai sagādāja patiku. Šādos brīžos neskaitāmas lāsītes bira no viņas brūnajām cirtām, kas no slapjuma bija kļuvušas pavisam tumšas. Meitene soļoja vijīgi, nepiespiesti. Cik viņai varētu būt gadu? Divdesmit, ne vairāk. No mēteļa malas pilēja ūdens un pa vienkāršajām kokvilnas zeķēm tecēja zilajās kurpēs ar novalkātiem papēžiem. Lētās zeķes nebija Raup-Dīmensa gaumē, bet kājas likās glītas.
Viņš pasteidzināja soli un gāja viņai tieši nopakaļus. Juzdama, ka kāds seko, meitene pēkšņi atskatījās. Par skaistu viņas profilu nevarēja dēvēt, bet sejas dabiskais ziedonīgais svaigums pēc Mērijas mākslotās atvasaras sagūstīja Haralda iztēli. Mazs, pastrups deguns, maza mute, dīvainas, neuzticīgas acis. Ieraudzījusi, ka sekotājs ir vācu virsnieks, meitene strauji paātrināja gaitu, bet virsnieks neatlaidās. Acīm redzot, viena no tām, kas neieredz vāciešus. Jo labāk. Gan viņš tai pierādīs, kāda vara ir iekarotājam. Nopietni, ar šo skuķi derētu iepazīties.
Kāpēc gan neatjaut sev pēc Mērijas panteras kaisles mazas medības uz šo maigo stirniņu?
Kad Skaidrīte nogriezās pa labi, Raup-Dīmenss tikai mirkli vilcinājās. Viņš pietiekami pazina sevi, lai noskārstu, ka, ierauts ikdienas darba dzirnavās, drīz vien aizmirsīs savus pašreizējos nodomus. Vajadzēja uzrunāt tūlīt. Nepazīstamajai apstājoties pie viesnīcas, oberšturmfīrers piegāja klāt ar jau iepriekš sagatavotu pusglaimo- jošu, pusironisku ievada frāzi. Bet, tikko viņš atvēra muti, meitene uzrunāja durvīs stāvošo jaunekli.
Pirmajā mirklī Ēriks apmulsa. Tad, sapratis situāciju, nolēma palīdzēt meitenei atkratīties no uzbāzīgā sekotāja. Paņēmis viņu zem rokas kā vecu paziņu, Ēriks šķērsoja ielu. Kādu laiku abi klusēja. Ēriks pēc dabas bija mazrunīgs, Skaidrīte pēc pirmītējā drosmes uzliesmojuma jutās neērti un nezināja, ko teikt. Taču, pašķielējusi pāri plecam un dažus metrus aiz sevis ieraudzījusi neatlaidīgo gestapieti, čukstēja:
— Šie riebekļi nez ko iedomājas. Uzskata, ka viņiem pieder visas meitenes. Ar kādām tiesībām?!
Puisis joprojām nebilda ne vārda, un Skaidrīte pētījoši to uzlūkoja. Viņam bija viena no tām sejām, ar kurām vispirms jāaprod. Mati, kas ķīlī sniedzās pierē, izskatījās nespodri kā apsūbējis misiņš. Daudz gaišāka reto uzacu krāsa, vēl dzidrākas zilās acis, kas atmirdzēja kā ūdens akas dziļumā. Augšējā lūpa paplāna un enerģiska, apakšējā biezāka un juteklīgi maiga. No kreisā kaktiņa līdz deguna kaulam, dīvaini izjaucot vaibstu simetriju, stiepās asa rieva. Slīpā piere, garais deguns, uz priekšu izliektais, ietiepīgais zods veidoja trīs lielus pakāpienus.
Ēriks klusēja. Ar svešiem viņam valodas vispār neraisījās. Skaidrīte pamazām sāka nervozēt.
— Jūs neesat rīdzinieks — vai varbūt tomēr? — viņa teica, lai pārtrauktu neveiklo klusumu.