Reingolds paskatījās pulkstenī. Laiks nomainīt kolēģi. Ja četrās stundās izdosies no Veisa izraut atzīšanos, līdz tumsai vēl varēs izbraukt uz Vanzē pamakšķerēt. Jāizmēģina jaunā termoelektriskā metode. Ja tikai Vei- sam sirds izturēs. Nospļauties, kas būs, tas būs . . . Un ar tādu apņemšanos Reingolds iegāja pratināšanas kamerā. Veiss pašlaik gulēja bez samaņas. No kolēģa sejas izteiksmes Reingolds saprata, ka nekas vēl nav panākts. Viņš pārvietojās uz hermētiski noslēgto blakus telpu un iedarbināja sarežģīto aparatūru.
Elektriskā strāva, ar neskaitāmām knaiblēm raustot kailo ķermeni, uzcēla Veisu no ģīboņa. Apcietinātais, kas ar platām siksnām bija piesprādzēts pie metala lāvas, neciešamās sāpēs sāka locīties. Tad pēkšņi ledains aukstums aizžņaudza viņa kaklu. Reingolds bija iedarbinājis saldēšanas ierīci. Piecas minūtes viņš ļāva aparāta rādītājam palikt uz —30°, tad pārslēdza sviru, un pratināšanas kameru pildīja neizturama svelme. Tikko vēl Veisu bija stindzinājis ledains augstums, nu atkal karstums svilināja ādu kā nokaitēta dzelzs. Pēc tam atkal ledainais aukstums un atkal briesmīgs karstums . .. Aukstums — karstums, karstums — aukstums, aukstums — karstums . ..
Kad Reingolds pēc pusstundas apstādināja aparātu un iegāja kamerā, Veiss neelpoja, bet sirds vēl pukstēja. Izmeklētājs atsprādzēja siksnas un iešļircināja apcietinātajam spēcīgu preparātu. Elpošana atjaunojās, un pēc brīža Veiss pacēla sarkani noplaucētos plakstus.
— Nu, Veis, kā jums patika mūsu jaunā metode? — iesāka Reingolds lietišķā tonī. — Vai nevajadzētu atkārtot? Tikai brīdinu — līdz šim aprobežojos ar trīsdesmit grādiem sala un četrdesmit grādiem karstuma, turpmāk es katru reizi par desmit grādiem kāpināšu temperatūru . . . Vai nebūtu tomēr prātīgāk pateikt, kas jums iedeva spridzekli? Vairāk nekas no jums nav vajadzīgs. Tad jūs jau šovakar varēsiet atgriezties mājās … — un, lai apcietinātais noticētu viņa vārdiem, izmeklētājs piebilda: — Protams, jums jādod rakstisks solījums, ka nevienam neizpaudīsiet, ko šeit redzējāt.
«Varbūt viņš nemelo,» atguvis spēju sakarīgi domāt, prātoja Veiss, «varbūt tiešām laidīs mājās. Viņi taču zina, ka ar politiku nekad neesmu nodarbojies . . . Kad pateikšu, ka tolu man iedeva brālis, viņiem vairs nebūs nekādas intereses mani šeit turēt. . . Bet — nodot Gerhardu, kas tic man kā pats sev? . .. Nē, nekad! Bet otrreiz vairs neizturēšu … Ja vēlreiz nāksies iziet cauri šai ellei, es neizturēšu, izpļāpāšos pret savu gribu . . . Un tad būs par vēlu glābt brāli . . . Neizturēšu, es vairs nevaru izturēt. . . Bet ko darīt… ko runāt… ko teikt? . .. Jāpasaka, ka tas bija kāds cits .. . Kāds, kuram šie bendes vairs nekā nevar nodarīt. . . Bet kas no viņiem ir drošs?… Tikai miroņi… Pateikt, ka Vilhelms?… Nē, Vilhelmu viņi nomocīja jau pirms pieciem gadiem. Nenoticēs, ka visu šo laiku tolu esmu glabājis …»
Veiss domāja ilgi, domāja tā, kā var domāt tikai cilvēks, kam jāizvēlas starp dzīvību un nāvi. Un viņš atcerējās bijušo darba biedru Rudolfu Baueru, kura vārdu nesen bija lasījis Austrumu frontē kritušo sarakstā. Tam hitlerieši vairs nevar tikt klāt.
— Nu, Veis, kas būs? Vai sāksim? Paceļosim vēlreiz pa Ziemeļpolu un Sahāras tuksnesi? — Un Reingolds jau sāka sprādzēt siksnas.
— Dieva dēļ, uzgaidiet! Es visu pateikšu .. . Tolu man iedeva jefreitors Rūdolfs Bauers, kad viņš pēdējo reizi bija atvaļinājumā. .. Viņš dzīvo Hohencolernu ielā 49 . . . Es pat nezināju, kas tai kastē iekšā . ..
Vēl tai pašā vakarā Veisu izveda no gestapo. Bet mājas vietā viņš nokļuva Moabita cietuma nāvinieku kamerā. Ausīs vēl skanēja izmeklētāja nežēlīgie, ņirdzošie smiekli, kad Veiss ieminējās par solīto atbrīvošanu. Tātad viss velti — viņam vairs neredzēt brīvi. Labi vismaz, ka brālis drošībā. Tā vietā meklēs Baueru … To viņi var ilgi meklēt — Rūdolfs kritis Austrumu frontē.
Velti Veiss mēģināja aizmigt. Viss ķermenis bija viens vienīgs jēlas gaļas gabals. Lai kaut uz mirkli nedomātu par negantajām sāpēm, viņš sāka pētīt ierakstus sienā. Tad pēkšņi it kā elektriskā strāva iesitās viņa apziņā — tieši virs galvas sienā bija ieskrāpēti vārdi: «Šodien tiku notiesāts uz nāvi. Lāsts tam, kas mani nodevis.» Un zem tā neveikliem burtiem paraksts — Bauers. Bauers! To sauca tāpat kā Rudolfu! Patiešām — Baueru taču Vācijā tik daudz, cik mežā koku. Nelgaf Kā viņš drīkstēja to aizmirst! Varbūt kritušo sarakstā pieminētais nemaz nav viņa pirmskara darba biedrs Rūdolfs Bauers, bet gluži svešs cilvēks ar līdzīgu uzvārdu .. . Tādā gadījumā viņš, Veiss, bija nodevējs, zemisks, nekrietns nodevējs! . . .
Nākošajā rītā gestapo izmeklētājam Reingoldam ziņoja, ka apcietinātais Veiss naktī savā kamerā pakāries. Tas, protams, viņu maz vairs interesēja. Viņam bija jauns objekts — jefreitors Rūdolfs Bauers ar agrāko dzīves vietu Berlīnē, Ilohencolernu ielā 49, tagad kara šoferis Rīgas komandantūrā. Izmeklētājs iedarbināja visas gestapo rīcībā esošās sviras, lai uzzinātu kaut ko par šā cilvēka pagātni, un jau pēc dažām dienām viņa priekšā gulēja prāva kaudze ziņojumu, no kuriem izrietēja, ka Bauers kādreiz ņēmis dalību komunistiskajā kustībā.
34
«Cīņas Daugavas krastā turpinās ar neatslābstošu intensitāti. Boļševiki met kaujā arvien jaunas materiālu un cilvēku rezerves. Nodarījis ienaidniekam iznīcinošus zaudējumus, mūsu karaspēks pēc veiksmīga taktiska manevra atraisījās no pretinieka un ieņēma iepriekš sagatavotas pozicijas . . . Francijā mūsu spēki pārgājuši pretuzbrukumā un padzinuši ienaidnieku no 73 apdzīvotām vietām .. . 26. amerikāņu motorizētā divīzija galīgi iznīcināta …»
Pēkšņā dusmu uzplūdumā Raup-Dīmenss saburzīja avīzi un ar niknu lāstu iemeta papīrkurvī. «Veiksmīgs taktisks manevrs,» viņš mēdījās, «iepriekš sagatavotas pozicijas …» Vai tad tiešām šie skribenti nevar izgudrot ko jaunu? Un tad vēl kā izsmiekls šīs septiņdesmit trīs apdzīvotās vietas Francijā . . . Daudz gudrāk būtu mest visus spēkus pret boļševikiem un salīgt mieru ar Rietumiem. Šodien ir sešpadsmitais septembris. Cik ilgi vēl izdosies noturēt Rīgu?… Raup-Dīmenss šaubījās, vai viņš jaunā gadā atradīsies tepat. Bet šie atlikušie mēneši jāizmanto papilnam — jāstrādā, jāstrādā tā, lai rīdziniekiem pārietu viss prieks par Sarkanās Armijas tuvošanos.
Iezvanījās tālrunis. Vairākas reizes pateicis: «Klausos,» — viņš nolika klausuli. «Diez ko tam Langem ievajadzējās?» nodomāja Raup-Dīmenss, sapogājot frenci ar jaunajām šturmbanfīrera zīmotnēm.
Lange pasniedza viņam garu telegramu no Berlīnes.
— Ņemiet šo lietu savās rokās, Raup-Dīmens … Kā jums šķiet, varbūt drošības pēc apcietināt visus Rīgā dienējošos Rudolfus Bauerus?
Šturmbanfīrers uzmanīgi pārlasīja gestapo centrāles direktīvu.
— Manuprāt, tas ir lieki. Te taču skaidri teikts, ka visi dati sīki pārbaudīti… Dzīves vieta Berlīnē, Hohen- colernu ielā 49 . . . Līdz mobilizācijai strādājis Borsiga rūpnīcā .. . Tālāk … Dienesta gaitas — vispirms 125. jē- geru pulka štābā, tad komandēts ģenerāļa Hartmuta rīcībā … — Raup-Dīmensam pēkšņi radās kāda doma.