— Jūs varbūt atceraties Hartmuta traģisko likteni… Bauers bija ģenerāļa šoferis un kā vienīgais atgriezās no brauciena. Es nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņa bēgšana inscenēta. Ja Bauers patiešām jau ilgāku laiku saistīts ar pagrīdi, mēs caur viņu varam nākt uz svarīgām pēdām. Es lieku priekšā pagaidām aprobežoties ar novērošanu.
— Labi, Raup-Dīmens, rīkojieties pēc saviem ieskatiem.
Šturmbanfīrers ar gandarījumu atstāja Langes kabinetu. Ja viņa aizdomas apstiprināsies, no tā var iznākt lieliska prāva. Te beidzot bija izdevība pierādīt savu pārākumu pār kurpniekdēlu Vegezaku, kuru pēc Sudmaļa grupas likvidēšanas uzskatīja par visspējīgāko izmeklētāju.
Šai vakarā šturmbanfīrers pēc ilga laika atkal bija labā omā. Toties Marlēna pēc koncertbrauciena uz fronti izturējās untumaināk nekā jebkad. Viņa tūdaļ uzmācās Haraldam ar savām žēlabām:
— Ko lai daru? Rīt nevarēšu izdziedāt nevienu noti. Pat lāgā parunāt vairs nevaru. Pēc šā riebīgā brauciena man balss galīgi aizkritusi.
— Nevajag braukt ar muti, bet ar mašīnu. Tad ar balsi nekas nenotiks, — zobojās Haralds, kas šo mūžīgo pinkšķēšanu nevarēja ciest.
— Es taču braucu ar mašīnu, bet kratīja tā, ka gandrīz vai plombas lēca no zobiem ārā. Labi vismaz, ka fronte tik tuvu un ilgi nebija jābrauc.
Haralds uzlēca kājās:
— Tu latviešu maita, tu arī priecājies par to, ka boļševiki jau tuvu! — viņš tā kliedza, ka visa māja noskanēja. — Nu tad zini, viņi tevi pakārs, par to es parūpēšos!
Marlēna sāka trīcēt:
— Bet, Harald, kāpēc tu runā par tik drausmīgām lietām? Tu taču neatstāsi mani te, mīlulīt, tu ņemsi mani līdz uz Vāciju . . .
— To mēs vēl redzēsim!
Kāds piezvanīja. Viņš uz sliekšņa ieraudzīja Ranki. Marlēna steigšus ietinās savos rīta svārkos. Šarfīrers sasita papēžus.
— Piedodiet, ka traucēju, šturmbanfīrera kungs, — viņš nobēra, ar vienu aci glūnēdams uz smalkās šifona zeķēs tērptajām Marlēnas kājām. — Jūs paši pavēlējāt paziņot, ja kratīšana dos kādus rezultātus.
— Labi, Ranke, tūlīt nākšu.
Savā kabinetā šturmbanfīrers ilgi un uzmanīgi caur palielināmo stiklu pētīja brūno ietinamo papīru, ko šarfīrers, slepeni pārmeklēdams garāžu, bija atradis Bauera mašīnā. «Ranke nemaz nav tāds aitasgalva,» viņš nomurmināja, «cits nebūtu turējis par vajadzīgu atstiept šo papīru.» Tas bija vienkāršs brūns ietinamais papīrs, kādu uzņēmumos parasti lieto paku iesaiņošanai. Bet Raup-Dīmensam tas teica ļoti daudz. Uz tā vietvietām varēja redzēt burtu pēdas. Tādas mēdz atstāt svaiga avīze, ja pie tās cieši piespiež citu papīru. Šoreiz tipogrāfiskās krāsas melnumi nebija radušies no laikraksta. Spriežot pēc locījuma krokām, tas saturējis daudz raa- zāka formāta iespieddarbu. Šturmbanfīrers nešaubījās, ka Bauers tajā iesaiņojis uzsaukumus. Lūk, galīgais pierādījums — pašā apakšā varēja skaidri saskatīt burtus «C . . . nt . . . Ko . . .». Centrālā Komiteja! Neko citu tas nevarēja nozīmēt.
Šturmbanfīrera prāts darbojās ar pilnu jaudu. Viņš atšķetināja sarežģītus pavedienus un pēc tam atkal savērpa tos. Bez šaubām, tas bijis Bauers, kas ievilinājis Ilartmutu iepriekš sagatavotās lamatās un izdevis to partizāņiem. Pēc tam. izmantojot priekšniecības lētticību, Bauers turpina savu noziedzīgo darbību. Kāds trumpis komunistu rokās — vācu komandantūras šoferis boļševiku proklamāciju izvadātājs! Bet tagad šturmbanfīrers varēja sist šo trumpi ar vēl spēcīgāku kārti. Pagaidi, putniņ, tu vēl pašūposies pie karātavām, bet vispirms tu man palīdzēsi atklāt visas kārtis . . .
Raup-Dīmenss izņēma no atvilktnes vienu no tiem uzsaukumiem, kurus bija krājis jau trīs gadus, un salīdzināja ar ietinamajā papīrā nospiestajiem burtiem. Saskanēja. Salikums un formāts tas pats. Tātad arī Bauera skrejlapas nāca no tās slepenās tipogrāfijās, kuru, pēc aģentūras ziņām, vadīja Žanis. Jo labāk! Tagad tikai nedrīkst pārsteigties. Katrs sīkums rūpīgi jāapsver. Tīkls jāizmet ar tādu aprēķinu, lai tanī ieskrietu ne tikai Bauers, bet arī Žanis un visi spiestuves darbinieki.
Vispirms Raup-Dīmenss lika ataicināt slepeno aģentu Nr. 16.
Paplaukšķinājis aktu vāku ar uzrakstu «Žanis», viņš pacilāti paziņoja:
— Nu, Ķīsi, beidzot mums radusies izdevība novest līdz galam šo sasodīto lietu. Izspiediet no sevis visu, ko varat. Es parūpēšos, lai mūsu grāmatvedība nenocenotu Žaņa galvu par zemu.
Ķīsis nebija sevišķi sajūsmināts par jauno uzdevumu. Jo tuvāk nāca Sarkanā Armija, jo mazāka kļuva viņa cītība. Naktīs spokojās visādas šausmas, miegā viņš kliedza un vaimanāja, un Melsiņa — tagad viņa likumīgā laulene — bija spiesta gulēt citā istabā. Bet, no otras puses, atalgojums vilināja. Un Ķīsis piekrita — ar ciešu nodomu, ka tas būs viņa pēdējais riskantais darbs. Bet pēc tam saraust visu, kas nopelnīts šajos trijos gados, un projām — uz Vāciju, uz Zviedriju, kaut vai pie liotentotiem — uz turieni, kur viņu nesniegs boļševiku atmaksa.
Kā nākamo Raup-Dīmenss izsauca Ranki:
— Kopš šā brīža jāpastiprina Bauera uzraudzība. Viņš nedrīkst spert nevienu soli bez mūsu ziņas. Lai šarfīrers Ilesens ņem palīgā vēl trīs, manis pēc kaut piecus cilvēkus. Bauera fotogrāfijā jāpavairo un jāizdala visiem mūsu aģentiem . .. Jā, vēl viena lieta. Kāda Baueram mašīna?
— «Horhs», astoņi cilindri, maksimālais ātrums simt trīsdesmit kilometru stundā, — raportēja Ranke.
— Es parunāšu ar Langi, lai mūsu rīcībā nodod divus «Mercedes-Kompresorus». Ar tiem jums nebūs grūti sekot. Bez tam novērošanā iesaistīsim arī slepeno aģentu numurs sešpadsmit. Bauers varbūt novedīs mūs pie Zaņa, un šis aģents ir vienīgais, kas to puslīdz pazīst.
Pēc divpadsmit stundām Rūdolfa Bauera fotogrāfijā un sīks apraksts jau bija visiem oficiāliem un slepeniem gestapo aģentiem. Kopš šā mirkļa vācu antifašists vairs nevarēja spert nevienu soli, par kuru Raup-Dīmenss netiktu informēts.
35
Rūdolfs Bauers pašlaik brauca pie Burtnieka pēc uzsaukumiem. Šos biežos apciemojumus viņam nevajadzēja slēpt, jo, Bauera pamudināts, arī jaunais priekšnieks — Rīgas komandanta palīgs — sāka interesēties par retiem izdevumiem ar stipri naturālistiskām ilustrācijām. Visus šos mēnešus nelegālais darbs bija ritējis gludi. Rūdolfs veica to ar aizrautību, ar sirds degsmi, ar bezdarbības gados uzkrāto enerģiju, kas neatzina šķēršļus. Viņš vairs nejutās lieks, pagrīdes cīņa bija atdevusi viņam dzīves mērķi, pašcieņu, ticību savai un savas tautas nākotnei. Latviešu biedru siltais rokas spiediens runāja gaišu, nepārprotamu valodu — mēs karojam pret fašistiem, bet katrs godīgs vācietis ir mūsu draugs. Un tagad, kad karš tuvojās noslēgumam, bijušais Borsig-Werke strādnieks jau saredzēja jauno zvaigzni, kas lēca fašistiskās dvingas apmāktajās dzimtenes debesīs. Pieviltā vācu tauta pēc šīs asiņainās mācības vairs nedrīkst kļūdīties.
Policista paceltā roka apstādināja Bauera mašīnu. Šoferis pacietīgi nogaidīja, kamēr izsīkst gājēju straume. Blakus viņam piestāja zils «Mercedes-Kompresora» tipa limuzīns. Ar zināmu skaudību Bauers nolūkojās spēcīgajā mašīnā — ar to tik ir braukšana. Interesanti, kam šis vāģis pieder . .. Laikam kādam augstam kungam.
Policists pamāja ar nūjiņu. Varēja turpināt ceļu. Tuvojoties namam, kurā atradās Burtnieka apgāds, Bauers mazliet palēnināja gaitu. Visvalža dzīvokļa trešajam logam aizkars nolaists — zīme, ka uzsaukumu šodien nebūs. Šai brīdī garām pabrauca zilais «Mercedes».