Atvadījies no Nadeždas, Burtnieks Jāņa pavadībā devās dzīvoklī bez numura. Tur viņš pirmo reizi satikās ar Ēriku, par kur tik daudz bija dzirdējis. Burtniekam bija tāds kā kauns aiziet projām un pamest biedrus, kurus varbūt nekad vairs neredzēs. Bet «dum spiro, spero» — kamēr elpoju, ceru! Varbūt kādreiz būs iespēja sēdēt kopā draudzīgā pulkā un noplēst atmiņu kalandāram lapu pēc lapas.
Cieši jo cieši Visvaldis paspieda abiem biedriem roku un. neveikli saliecies, ielīda šaurajā pazemes ejā.
Jānis uzkāpa dzīvoklī, Ēriks atkal pievērsās savam darbam. Nebija vaļas domāt par jauno, bīstamo stāvokli, jāsteidzas salikt uzsaukumu.
Pagrīdes tipogrāfijā turpināja strādāt.
39
Trešais rudens, ko Raup-Dīmenss pavadīja Rīgā. Oktobris. Zeltainas liepas buvāros, naktīs viegla salna, dienām rāma saulgoze, kas pārvērta kanāla brūno rāvu dzidrā stiklā. Un uz caurspīdīgā ūdens dzelteno, sarkano, mēļo lapu mozaīka, vēja nopūtas gaisā, blāva saule virs Bastejkalna. Visur varēja sajust rudeni, vītumu, bet rīdzinieku sejās caur bēdām spraucās pirmie nedrošie prieka asni.
Šīs cerības atspīdums, kas plaiksnījās gandrīz katra pretimnācēja vaibstos, saniknoja Raup-Dīmensu līdz ārprātam. Rīga viņam nemaz vairs nelikās tīkama. Pēdējā laikā viss misējās. Sprādziens Pētera kapsētā, kur gāja bojā Ranke, Ozols un vēl astoņi vīri, bija atbalsojies līdz pašai Berlīnei. Turienes stulbeņi iedomājās, ka Bauers bijis iejaukts kādā atentātā pret Hitleru, un tādēļ nevarēja piedot šturmbanfīreram viņa neveiksmi. Tikai pateicoties tēva ietekmei un tam, ka Rīgā pašlaik katram gestapo darbiniekam nācās strādāt ar divkāršu slodzi, šturmbanfīreram izdevās izglābties no nosūtīšanas uz priekšējām pozicijām. Jā, Bauers velnišķīgā kārtā izslīdējis caur pirkstiem. Toties Raup-Dīmensa izmestajā tīklā ķepurojās Burtnieks. To apsargāja dienu un nakti, no pretējā nama ar tālskati vēroja aģentūras kantora telpas. Ikvienam Burtnieka apmeklētājam tūdaļ piekārās slepenais. Kuru katru dienu Raup-Dīmenss sagaidīja, ka pēdas novedīs uz tipogrāfiju un līdz ar to uz Rīgas pagrīdes organizācijas centru. Šturmbanfīreram jau rādījās simtiem apcietināto, karātavas, vesela karātavu gatve no Brīvības pieminekļa līdz Vidzemes tirgum… Viņi, šie miroņi cilpā, būs vienīgie, kas sagaidīs boļševiku atgriešanos. Jau bija izstrādāts sīks plāns Rīgas iedzīvotāju piespiedu evakuācijai, kur ne tikai katram šucmanim un žandarmam, bet pat katram policijas sunim iedalīta sava loma. Nevienu cilvēku viņi neatstas boļševikiem, nevienu māju. Nepaliks ne akmens uz akmens, kā teikts bībelē.
Bet šie sapņi tikai īslaicīgi iežūžināja Raup-Dīmensu. Pēc mazākās klizmas viņš atkal zaudēja pašsavaldīšanos, un šarl'īreram Hesenam, kas tagad strādāja Rankes vietā, bija pamats raizēties par priekšnieka veselību. Pēkšņās pārejas no izmisīgām dusmām uz pārmērīgām cerībām izraisīja Raup-Dīmensā nedabisku enerģiju, tāpat kā elektrības pretējie poli nepārtrauktu strāvu. Nekad agrāk viņa padotie netika tā nodzīti, nekad agrāk viņa rīcība nebija tik viltīga un visu aptveroša. Tagad, kad atlicis maz laika, nedrīkstēja kļūdīties, katram triecienam jāķer mērķī.
Divas reizes dienā šturmbanfīrers lika Ilesenam ziņot par Burtnieka novērošanas rezultātiem. Šoreiz šarfīrers ieradās pirms noteiktā laika:
— Šlurmbanfīrera kungs, zvanīja, ka Burtnieka grāmatu aģentūru nupat apmeklējis kāds cilvēks. Pēc ārējām pazīmēm spiežot, tas bijis Makuļevičs. Iespējams, ka viņš nācis brīdināt Burtnieku … — un Ilesens katram gadījumam atkāpās līdz durvīm.
— Iespējams! Vai tad, izņemot mani, nevienam te smadzenes nedarbojas? Kādam velnam šie stulbeņi viņu ielaida iekšā! Uz ielas vajadzēja apcietināt, ja citādi nevarēja!
— Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet aizrādīt. Jūs kategoriski pavēlējāt neaiztikt nevienu Burtnieka apmeklētāju, tikai izsekot viņu gaitas un ziņot jums. Mūsu ļaudis domāja …
— Vajag domāt ar galvu, nevis ar zināmu vietu! Tūlīt apcietināt Makuļeviču!
— Jau izdarīts, šturmbanfīrera kungs.
Raup-Dīmensa dusmu izvirdums šoreiz bija vairāk
iekšējs nekā ārējs, jo viņš apzinājās, ka pats zināmā mērā atbildīgs par šo nepiedodamo nevīžību. Langem taisnība! Kas reiz iekļuvis gestapo, vairs nedrīkst atstāt to dzīvs, kaut tas būtu simtkārt bez vainas. Tagad Makuļevičs pats sev parakstījis nāves spriedumu. Nekas, vēl Burtnieks nav izbēdzis. Tas nevar izbēgt, jo gestapo aģenti pavadīs to līdz pat pasaules malai. Ņemot vērā jaunos apstākļus, Burtnieks nekavējoties jāapcietina un viņa aģentūrā jāierīko slazdi.
Pēc desmit minūtēm Raup-Dīmenss ar visiem viņa rīcībā esošajiem vīriem 2>iebrauca pie Grēcinieku ielas stūra. Lai pārsteigtu Burtnieku, civilā ģērbtie gestapieši pa vienam iegāja mājā un uzkāpa Savstarpējās kredītsabiedrības kantorī. Novērošanā norīkotajiem aģentiem bija dota pavēle aizturēt katru, kas mēģina atstāt namu.
Kad pēc trīsreizējas zvanīšanas grāmatu aģentūras durvis neatvērās, šturmbanfīrers čukstus lika tās atmūķēt. Pārmeklēja katru kaktu, bet Burtnieka kā nebija, tā nebija. «Izsprucis, nolādētais,» nodomāja Raup- Dīmenss, norīdams skaļu lāstu. «Tikai neļauties histērijai! Skaidru prātu! Ja viņš būtu izgājis no mājas, novērotāji to būtu redzējuši. Tātad viņš vēl tepat — pagrabā, bēniņos, varbūt kādā kaimiņu dzīvoklī. Labi, ka mēs nesacēlām troksni.»
Viņš pagriezās pret Ilesenu:
— Atvediet Leo!
Pēc brīža namā ienāca paresns omulīga izskata vīrietis ar pakausī atbīdītu cietu platmali. Viņa garie svārki bija pašķīrušies, uz vēdera vizēja vecmodīga pulksteņ- ķēde. Tikpat omulīgs kā saimnieks izskatījās arī melnais vilku sugas suns, kas, luncinādams asti, apdomīgi soļoja blakus. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka tas ir Leo, gestapo izslavētais policijas suns.
Burtnieka dzīvoklī instruktors piesprādzēja sunim pie siksnas pavadu un stingri parāva to. Tā bija zīme sākt darbu.
Leo tūdaļ pārvērtās — ķermenis saspringa, ausis sacēlās, sabozās pat spalva. Apošņājis Burtniekam piederošo apģērba gabalu, suns vispirms ieskrēja dibenistabā, tad atgriezās kantorī un, sekodams pēdām, ar nekļūdīgu instinktu devās lejā pa kāpnēm …
«… Sarkanā Armija jau pie Rīgas vārtiem. Izšķirošā stunda tuvojas. Fašistiem ir sagatavots viss, lai pēc bēgšanas mūsu pilsētā nepaliktu vesela neviena māja, uz kuras varētu uzvilkt brīvās Padomju Latvijas karogu. Rūpnīcas, iestādes, tilti sagatavoti uzspridzināšanai . . .»
Domu pavediens pārtrūka. Daugavietis pakodlja zīmuli, mēģināja turpināt, bet acis meklēja Nadeždu, kas, paslēpusies aiz aizkariem, novēroja ielu. Donats ar slotu rokā rosījās te pagalmā, te kāpņu telpā. Posteņi izlikti, piesardzības soli sperti. Tomēr ielenkuma stāvoklis, kaut tas pagaidām neattiecas tieši uz dzīvokli bez numura, nomāca Jāni. Varbūt tāpēc šoreiz tik gausi veicās ar rakstīšanu. Bet uzsaukumam, kam jāmobilizē rīdzinieki, vajadzēja, vēlākais, rīt būt gatavam. Laika atlicis maz, kuru katru stundu hitlerieši var sākt spridzināt svarīgākos objektus.
Ar piespiešanos Daugavietis turpināja strādāt. No vannas istabas atskanēja dobja klauvēšana. Viņš steidzīgi pabeidza teikumu, izrāva no bloknota aprakstīto lapu, iedeva to Ērikam un, it kā atvainojoties par skubu, teica:
— Šodien būs jārauj cauri triecientempā. Kad tiksi galā ar šo, pieklauvē … Tikko atnāks Skaidrīte, sūtīšu viņu palīgā …