— Tiešām tā, šturmbanfīrera kungs.
— Labi, tad aiznesiet Cvetkovai mēteli. Lai saģērbjas! Viņa parādīs jums ieeju.
Jānim pamira sirds. Tātad gestapo jau zina, ka viņš saistīts ar slepeno spiestuvi… «Arī Nadjas īsto uzvārdu viņiem izdevies izdibināt,» nodomāja Daugavietis, aizmirstot šai mirklī, ka viņš vienīgais to zināja. Viss pārējais nieki, lēts triks.
Šturmbanfīrers izlikās, ka tikai tagad ievērojis apcietināto:
— Ak jūs arī esat klāt? Nu, labi, parunāsimies, Žani, — šo vārdu Raup-Dīmenss izrunāja tik nevērīgi, it kā no seniem laikiem būtu pieradis tā Daugavieti godināt. — Cigareti? Droši, droši, mums vairs nav nekāda iemesla jūs tirdīt. Cvetkova visu pastāstīja. Ņemot vērā viņas pilnīgo atzīšanos, Cvetkova būtu pelnījusi tikai koncentrācijas nometni. Bet nelaimīgā kārtā viņa stūrgalvīgi uzveļ visu vainu sev. Tikai jūsu spēkos glābt Cvetkovu no karātavām.
Jānis klusēja. Jau kopš bērnības dienām viņš bija radis nerunāt, iekams domās nebija skaidrības. Un viņa prāts joprojām nespēja aptvert visu. «Tās ir lamatas,» brīdināja pagrīdnieka instinkts. Bet kā izskaidrot to, ka gestapietim zināms itin viss, sākot ar viņa iesauku — Žanis, beidzot ar spiestuvi? Ticēt nekā nedrīkstēja, taču tikpat aplam būtu principa dēļ neticēt faktiem.
— Jūs laikam domājat, ka tās ir lamatas… Labi, es jūs tūlīt iepazīstināšu ar viņas liecību. — Un Raup- Dīmenss sāka lasīt iepriekš sagatavoto tekstu: — «Es, VK(b)P biedre Cvetkova Nadežda Viktorovna, atzīstos …»
Cvetkova Nadežda Viktorovna . . . Tālāk Jānis vairs nedzirdēja: visu aizēnoja drausmīgā patiesība, ko tas pirmīt uztraukumā bija piemirsis. Izņemot Daugavieti, Rīgā neviens nezināja Nadjas īsto uzvārdu. Nedz Elize Svempa, nedz Skaidrīte. Pat Burtnieks ne, pat Ēriks ne… Neviens, it neviens!
Nadja atzinusies — lūk, vienīgais iespējamais secinājums.
«Nadja, kā tu varēji tā rīkoties? Kādiem necilvēciskiem līdzekļiem viņi izrāvuši no tevis patiesību? Varbūt murgojot spīdzināšanas laikā?… Nē, nē! Pat murgos tu nedrīkstēji atklāt spiestuves atrašanās vietu!»
Nadežda nodevusi spiestuvi?! Nadežda parādīs gesta- piešiem slepeno ieeju?! «Tas taču nav tā, es pats murgoju!» Trīs gadus Jānis pazina Cvetkovu, trīs pagrīdes darba gadus, kas nozīmē vairāk par veselu atsevišķa cilvēka mūžu. Viņš zināja katru Nadjas domu, katru viņas rakstura vilcienu. Tāds cilvēks pat nesamaņā nespēj kļūt par nodevēju, pat, kā to apgalvo gestapietis, lai glābtu kādu citu. šo nesatricināmo pārliecību nekas nespēja sadragāt.
Pirmo reizi visas pratināšanas laikā Jānis ierunājās:
— Atļaujiet man pašam izlasīt. Es ticu tikai savām acīm.
Aizmirsis savu smalko taktiku, šturmbanfīrers uzrausās kājās:
— Ko jūs iedrošināties, nolādētais komunisti Es jums saku, ka to rakstījusi Cvetkova, ar to pietiek!
Savās dusmās Raup-Dīmenss iekliedzās tik skaļi, ka blakus istabā sēdošā Nadja sadzirdēja. Un vienā mirklī, — sargi pat atjēgties nepaguva, — viņa atradās pie durvīm un atrāva tās:
— Meli! Ne . . .
Vārds palika nepabeigts, jo tai pašā mirklī viens no esesiešiem aizžņaudza viņai rīkli.
Bet Jānim pietika. Izslējies visā augumā, viņš čukstēja:
— Nadja, Nadjeņka . . .
Un tad Raup-Dīmensa griezīgā balss:
— Vediet iekšā!… Piesiet viņus pie krēsliem! Spīdzināt! Viņi runās!
Šturmbanfīrera Raup-Dīmensu vairs nevarēja pazīt. Violetu sejas krāsu, izvalbītām acīm viņš šai brīdī izskatījās kā epileptiķis. Esesieši, kaut ne pirmo reizi redzēja šādas lēkmes, gaidīja kaut ko ārkārtēju. Bet Raup- Dīmenss laikus atjēdzās. Personīgā atriebības kāre nedrīkstēja ietekmēt viņa rīcību. Jāuzzina, kur atrodas spiestuve, pēc tam varēs izrēķināties. Ar vienkāršu spīdzināšanu nekā nepanāks — to rādīja abu komunistu sejas. Tie šķita tērpušies neiedragājamās izturības un klusēšanas bruņās. Bet katram cilvēkam ir vāja vieta, savs Ahilesa papēdis. Jāprot tikai to atrast. Un Raup-Dīmenss pierādīja, ka ne velti viņam laba novērotāja slava. Žanis pirmīt čukstēja: «Nadjeņka.» Tas nozīmēja, ka viņš šo sievieti mīl. Un to, kas nekad nebūtu ienācis prātā miesniekam Rankem, izgudroja briesmonis ar Kembridžas augstskolas diplomu.
— Uzklausiet mani uzmanīgi, Zani. Man vajadzīga spiestuve. Jūsu klātbūtnē Cvetkovu spīdzinās tik ilgi, kamēr jūs pateiksiet, kur tā atrodas. Jums pašam neviens nepieskarsies, lai jums netraucētu noskatīties izrādi.
Naida zibens Jāņa acis rādīja šturmbanfīreram, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Ņirgādamies viņš turpināja:
— Viņa ir daiļa sieviete, vai ne? No jums atkarīgs, vai pēc dažām stundām no viņas skaistuma vēl būs kas saglabājies … Hesen, sagatavojiet instrumentus!
Rupjas rokas noplēsa Nadeždai apģērbu. Viņa sēdēja nekustīgi. Pat kad sarkani nokaitētais iesms pieskārās viņas baltajai ādai un istabu piepildīja dedzinātas miesas rūgtenā smaka, Nadežda nenolaida plakstus. Viņas acīs dega tāda pati liesma kā Daugavieša sapnī, tā likās sakām: «Nekas, Jāni, es izturēšu! Izturi arī tu!»
Bendes darīja savu darbu, un Jānim bija jānoskatās līdz galam, kā Nadeždas krūtis un sāpju saplosītā, mīļā seja pārklājās ar asiņainām čulgām. Viņš tai ne ar ko nevarēja palīdzēt. Viņš nedrīkstēja runāt. Un Jānis koda sev mēli, kamēr visa mute bija asiņu pilna. Arī Cvetkova nerunāja. Tikai apspiesti vaidi izlauzās caur viņas krampjaini sakostajiem zobiem. Tad arī vaidi norima. Iestājās klusums.
Un visi, kas atradās asiņainajā gestapo telpā, skaidri sadzirdēja tālus lielgabalu dārdus.
41
Pārvešana no gestapo moku kambariem uz Centrālcietumu nozīmēja, ka Daugavietim tikai dažas dienas atlicis dzīvot. Pēc visa izciestā tas viņam šķita milzīgs atvieglojums. Ne jau tādēļ, ka viņš ilgotos nāves. Kā katram komunistam, viņam gribējās dzīvot, dzīvot kaut simt gadu, lai vēl daudz darītu tautas labā. Bet mirt tomēr vieglāk nekā bezspēcīgi noraudzīties, kā izdzimteņi izkropļo mīļoto cilvēku, kā ar katru dienu Nadjas seja zaudē savu cilvēcisko izskatu. Un, jo vairāk rētu izķēmoja Nadjas vaibstus, jo stiprāk viņš mīlēja šo līdz nepazīšanai pārvērsto seju. Tikai tagad, dzīves vismelnākajās stundās, viņš sev atzinās šai mīlā. Tā bija pagrīdnieka mīla, apslēpts gaišums, klusa dziesma, ko apslāpē lielā laikmeta duna.
Tagad visgrūtākie pārbaudījumu brīži garām. Gestapietis uzdevis bezizredzes cīņu. Nadeždu vairs nemoka. Viņi uzvarējuši.
Raksturīgo atkāpšanās atmosfēru manīja pat cietumā. Gaisā varēja sajust sasprindzinātas gaidas, kādas allaž vērojamas pirms lielām pārmaiņām. Cietumsargi bez vajadzības skraidīja no vienas kameras uz otru un bez iemesla piekāva katru, kas pagadījās ceļā. Viņi nervozēja. Bet apcietinātie cerēja. Un par spīti sitieniem un karceriem naktīs viss cietums dobji dunēja kā bunģas. Ieslodzītie saklauvējās, dalījās ziņām par Sarkanās Armijas tuvošanos. Šīs ziņas bija izlauzušās pat cauri biezajiem mūriem un restotajiem logiem. Bija zināms, ka hitlerieši nodomājuši neatstāt dzīvu nevienu apcietināto patriotu, bet ļaudis tomēr ticēja, ka notiks brīnums. Jo tur, kur karo padomju cilvēki, arī brīnumi iespējami.
Pēdējā nakts pirms nāvessoda izpildīšanas. Daugavietis nevarēja cerēt uz brīnumu. Šai naktī viņš domās gribēja atvadīties no visa, kas tuvs un dārgs. No zvaigznēm, kas mirdzēja te un arī tur, Maskavā. No zemes, uz kuras tik skaisti dzīvot. No biedriem, ar kuriem viņu saistīja liela, vīrišķīga cīnītāju draudzība. No Nadeždas.