Zvans klusēja.
Domās lādēdams apmeklētāju, kas tik ilgi kavējās dzīvoklī, Krapovskis izstiepās gultā. Skatiens krita uz pudeli ar sārtajām bērzu lapām, kuras atnesusi Skaidrīte. Kopš viņa pirmo reizi nokāpusi dzīvoklī bez numura, smacīgo pagrabu allaž atdzīvināja kāds zaļums. Ziemā skujas, martā pūpoli, maijā pirmās vijolītes, tad nāca ceriņi, jasmīni, rudzupuķes, astras un. beidzot, šīs rudenīgās lapas. Jā, laiks gāja neatturami uz priekšu, un laikam līdzi auga mīla uz šo trauslo meiteni, kas bija pierādījusi savu lielo gribu un izturību. Toreiz, pirms daudziem daudziem mēnešiem, viņš savā pārākuma apziņā tikai pasmaidīja par Skaidrītes aušīgo sapni braukt pie partizāņiem. Bet viņa patiešām panāca savu. Lūk, kāda viņa draudzene! . . .
Zvans joprojām klusēja.
Ēriks tagad jau fiziski izjuta mokošo klusumu. Viņš paskatījās pulkstenī un atcerējās, ka nav iegaumējis laiku, kad atskanēja trauksmes signāls. Pusstunda noteikti pagājusi, varbūt pat vairāk. Skaidrītei sen vajadzēja būt šeit, lai novilktu uzsaukumus. Kāpēc viņa nenāk? Kas noticis augšā? Namu taču novēro, Burtnieku taču meklē… Ko viņš pats būtu darījis ges- tapiešu vietā? Pirmkārt, pārmeklējis visu namu. Jā, tagad Ēriks noteikti zināja, ka pirmītējais zvans nav bijis vienkāršs brīdinājums kā citām reizēm, bet īsts trauksmes signāls. Trauksmes signāls, kuram nesekos atsaukums.
Augšā ir gestapieši, ienaidnieki! Žanis un Nadežda apcietināti, varbūt arī Skaidrīte. Jā, droši vien arī Skaidrīte! Biedru dzīvības ir briesmās, un viņš, atgriezts no ārpasaules, nav spējīgs palīdzēt. Jo skaudrāk Ēriks to izjuta tāpēc, ka personīgi bija drošībā. Dzīvokli bez numura fašistiem tik viegli neatrast. Konservu un sausiņu krājuma pietiks nedēļai, pat vairāk. Viņš, Ēriks, sagaidīs atbrīvotājus. Un tipogrāfijā, uzsaukumi? Kas tos rakstīs, kas tos izplatīs? . . . Kāda nozīme tam, ka viņš saglabās savu dzīvību, ja spiestuve būs beigusi dzīvot? . . . Viņš atkal viens pats kā toreiz mežā pēc kaujas uz Šķēdes ceļa. Tāda pati bezcerība, tāds pats šķietamas bezizejas stāvoklis. Toreiz cīņa par spīti visam turpinājās, un arī tagad tā nevar, tā nedrīkst rimt. Ne velti Žanis mēdza teikt, ka cilvēka griba nepazīst šķēršļus. Satrauktais prāts tirdīja, neļāva sēdēt uz vietas. Ēriks ielīda savienojuma ejā, aizrāpās līdz vannas istabai un pielika ausi pie sienas.
Nekā. Cauri biezajam mūrim neizlauzās neviens troksnis. Pēkšņi Ēriks izdzirdēja klusus soļus. Viņa nervi atradās tādā sasprindzinājumā, ka soļi šķita skanam viņpus sienas — vannas istabā. Ēriks sarāvās. Nē, nē, tie bija maldi — staigāja pa pagrabu. Kas? Uzmanīgi, pūlēdamies netrokšņot, viņš līda uz leju. Tad pēkšņi juta pie savas sejas karstu elpu. Kāda taustoša roka skāra viņa roku.
Skaidrīte! Nu, protams, viņa bija nākusi pa slepeno kanalizācijas eju.
— Ko mēs tagad iesāksim? — jautāja satriektais Ēriks, kad meitene, izstāstījusi visu, nometa ar dubļiem apšļakstīto lietus mēteli un izņēma no mātes tirgus somas maizi, žāvētu gaļu un kanniņu ar pienu.
— Strādāsim, Ērik, uzsaukums jāizlaiž. Žanis taču deva rīkojumu, lai tas rīt iziet tautā. Lai gestapo redz, ka mēs neesam pieveikti!
Apbrīnas pilns Ēriks konstatēja, ka viņas balss skan tikpat mierīgi kā parasti. Jā, šo meiteni, kas izgājusi pagrīdes bargo skolu, nekas nespēja salauzt. Tagad nebija laika sērot. Sāpes pārkausējās naidā, un cīņa turpinājās ar divkāršotu sparu.
Šai brīdī Ēriks skaidrāk nekā jebkad saprata, ka draudzenes raksturs mainījies un ka līdz ar to mainījušās viņu attieksmes. Senāk Skaidrīte bija tā, kurai bija nepieciešams atbalsts un vadība, tagad Ēriks pats smēlās paļāvību un ticību meitenes skarbajā mierā.
— Par to es jau pats biju domājis. Bet Žanis paguva uzrakstīt tikai pusi. Lūk, kur teksts beidzas, — un Ēriks parādīja vēl mitro novilkumu: «…Slepkavošanas saraksti sastādīti. Ari tu esi šajā sarakstā! Bet tavus tuviniekus, kam palaimēsies izbēgt no esesiešu lodes vai nāves gāzes tepat Latvijā, varmācīgi aizvedīs uz bumbu sprādzienos grūstošo Vāciju. Jekelns un Drekslers fīreram solījuši neatstāt Rīgā nevienu cilvēku, kas varētu sagaidīt atbrīvotājus …»
— Tev, Ērik, pašam jāpabeidz uzsaukums, — Skaidrīte stingri noteica. — Es tev palīdzēšu.
Ēriks paņēma resno zīmuli, to pašu, ko, pierakstot ziņas no Maskavas, neskaitāmas reizes bija turējuši Žaņa pirksti. Palicis zem papīra Ostrovska grāmatu «Kā rūdījās tērauds», viņš ātri uzmeta pirmo teikumu:
«Tev, rīdziniek, ir tikai viens ceļš, lai glābtu savu dzīvību un brīvi …»
Viņi sēdēja, galvas kopā sabāzuši, cieši piekļāvušies viens pie otra, un bija tā, it kā zīmuli vadītu abu rokas:
«Rīgas strādniek! Organizē savā darba vietā aizsardzības grupas! Pasargā mašīnas un transporta līdzekļus no aizvešanas uz Vāciju! Izrādi bruņotu pretestību šuc- maņiem, kas grib aizdzīt jūgā tevi un tavu ģimeni! Bez žēlastības sit hitleriešus un aizsargu bandītus, kas liek mīnas zem Rīgas pamatiem! Ieročiem rokā palīdzi Sarkanajai Armijai ātrāk atbrīvot savu dzimto pilsētu!»
■— Vai noslēgumā nevajadzētu vēl kādu lozungu? — vaicāja Skaidrīte, kad uzsaukums bija uzrakstīts. — Ko tu saki par šo — «Bez cīņas nav uzvaras»?
— Ar mieru, — piekrita Eriksj. — Bet paša apakša liksim «Strēlnieku dziesmas» pantu:
Lai Rīga atkal dimdēt sāk, Cērt, mana roka, varfcnāk! Lai tie, kas grib mūs jūgā dzīt, Ar lodi pierē krīt!
Pulksten astoņos no rīta Skaidrīte Daugavmalas drupās izlīda no rūpīgi maskētās kanalizācijas ejas. Dienas gaisma žilbināja. Viņa noslēpa aptašķīto lietus mēteli un notīrīja kurpes. Pacēlusi smago tirgus somu ar uzsaukumiem, uzmanīgi pavirzījās uz priekšu. Pussagrautais mūris vēl aizsargāja viņu no gājēju skatieniem, bet Skaidrīte pati caur tukšo loga ambrazūru varēja saredzēt labu daļu Grēcinieku ielas. Viņa nogaidīja, kamēr garām aizvilkās rota vācu kareivju ar putekļainām bruņu cepurēm galvās, saritinātiem mēteļiem uz muguras somām. Tad drošiem soļiem devās uz pasta pusi.
Pulksten deviņos uzsaukumi bija pie Burtnieka Čie- kurkalnā, pulksten divpadsmitos rīdzinieki atrada tos pie sienām, savās vēstuļu kastītēs, uz soliem apstādījumos. Pulksten četros dienā viens no šiem uzsaukumiem nokļuva īpašajā nodalījumā, kur Raup-Dīmenss glabāja visas skrejlapas, kas, pēc aģentūras ziņām, nāca no Žaņa vadītās spiestuves.
43
Pulksten sešos no rīta gaitenī nožvadzēja slēdzeņu saišķis. Tas bija parastais laiks, kad aizveda nāviniekus. Atvadījies no Makuļeviča, Daugavietis drošiem soļiem izgāja no kameras.
Viņu iesēdināja slēgtajā cietuma' mašīnā. «Vai tad karātavas atrodas pašā centrā?» viņš nodomāja, neskaidri sadzirdot pilsētas satiksmes dzīvo troksni. Uz oļiem šņirkstēja tanku un pašgājēju lielgabalu kāpur- ķēdes, spalgi signalizēja vieglās mašīnas, smagi dunēja daudzie nagloto zābaku soļi. Rīga bija kļuvusi par piefrontes pilsētu. Brīdi vēlāk atskanēja daudzu suņu riešana. Pavadoņu —ļ esesiešu drumajas sejas atplaik- snīja ļauns smīns:
— Vai tu dzirdi, Hans? Žēl, ka mēs nevaram piedalīties medībās. Dr^kslers teica, ka viņš nevienu latvieti neatstāšot Rīgā.
«Lai priecājas,» domāja Jānis. «Rīt viņi šūposies pie tām pašām karātavām, kas šodien domātas mums.» Viņam no tām joprojām nebija bailes, tieši otrādi, tāds skumjš prieks, ka vēl pēdējo reizi redzēs Nadeždu. Bet, kad mašīna apstājās un durvis atvērās, Daugavietis saprata, ka viņu nav atveduši uz soda vietu, bet atpakaļ uz gestapo.