. . . Šturmbanfīrera Raup-Dīmensa kabinetā visi logu aizkari bija aizvilkti. Biezais, melnais velvets mazliet klusināja nepārtrauktās kanonādes troksni. Kopš 1941. gada vasaras Raup-Dīmenss nebija dzirdējis šīs skaņas. Tās krita uz nerviem, neļāva koncentrēties. Tas vēl nenozīmēja, ka Raup-Dīmenss būtu gļēvulis. Viņš pats paziņoja Langem, ka paliks Rīgā un nobeigs lietu ar Žani. Protams, bija iespējams ņemt Žani līdzi. Bet, pirmkārt, tas nozīmēja zaudēt laiku. Otrkārt, Raup- Dīmensa īpašais plāns paredzēja, lai saruna ar Žani notiktu tieši Rīgā, nekur citur. Treškārt, atkāpšanās juceklī Žanim varēja rasties izdevība bēgšanai. Šturmbanfīrers neuzskatīja viņu par vienkāršu apcietinātu komunistu, bet par savu personīgo ienaidnieku, kuru nevienam citam negribēja atdot. Gestapo no provokatorēm izdevās uzzināt, ka arī Liepājā darbojas spiestuve, kuru organizējis Žanis. Ņemot vērā jaunos apstākļus frontē, to vajadzēja nekavējoties likvidēt. Raup-Dīmenss apņēmās piespiest Žani izdot Liepājas spiestuves vadību un atrašanās vietu. Viņš zināja, ka šai divkaujā jāuzvar, lai būtu kas būdams, jāuzvar.
Gaidot Žaņa atvešanu, gestapietis palīdzēja saviem padotajiem sakārtot un sagatavot aizsūtīšanai papīrus. Aplūkojot pabeigto lietu kaudzi, viņš nevarēja sevi vainot — strādāts labi, kā tas pienākas īstam Raup-Dīmensam. Tikai vienā akcijā viņš bija cietis nepārtrauktas neveiksmes — Bauers izdarījis pašnāvību un nogalinājis desmit viņa labāko vīru, Burtnieks izbēdzis. Cvetkova mirusi, neatklājusi noslēpumu. Bet Žanis joprojām viņa rokās. Tas atbildēs par visām neveiksmēm.
Esesieši nāca un gāja, ik reizes aiznesdami grēdā sakrautos aktu vākus. Gestapo evakuējās. Gandrīz visi darbinieki jau bija aizbraukuši uz Liepāju. Durvīs parādījās šarfīrers Hesens:
— Heil Hitler! — viņš sveicināja, it kā gribēdams ar šiem vārdiem pasvītrot savu uzticību visai nedrošajai fīrera lietai.
Raup-Dīmenss nevērīgi atmeta ar roku:
— Nu, kas jums sakāms, Hesen?
— Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet ziņot, doktors Lange nupat aizbrauca. Viņš lika pateikt, lai jūs Žani paņemot līdzi, ja šeit neizdosies piespiest viņu runāt. Kas attiecas uz mūsu evakuāci ju, viss nokārtots. Pilsētas komandants piezvanīs, kad pēdējās iestādes atstās Rīgu. Trīs mašīnas būs mūsu rīcībā.
— Paldies, Hesen. Un Žanis?
— Jau atvests, šturmbanfīrera kungs.
Raup-Dīmensa glīto seju izķēmoja atbaidoša grimase.
— Laikam priecājas, ka izsprucis no karātavām. Šis prieks viņam drīz pāries. Es piespiedīšu viņu uz ceļiem lūgt, lai to pakar.
— Šturmbanfīrera kungs, aizmirsu pateikt. Izkratot viņu, atradām šo zīmīti. Manuprāt, tas ir kaut kas svarīgs.
Raup-Dīmenss kāri tvēra pēc sniegtā papīra. Tad viņš saviebās:
— Ko, atkal peršas?! Vai jūs zināt, kas te rakstīts, jūs idiot?! «Mēs smokam cietumā, ko te par dzīvi sauc. Jūs, mirušie, vien zināt, kas ir laime! Ai kapu mītnieki, ai veļu saime, vai jūsu valstībā man drīzi ienākt ļauts?»
— Otrā pusē arī kaut kas, — nedroši taisnojās Hesens.
Raup-Dīmenss apgrieza papīru. Viņš ciniski iesmējās:
— Jā, tas ir Žanis. Mīlestības atklāšana ar cilpu kaklā. «Mēs mirsim, lai citi dzīvotu.» Nekā nebūs! Tu dzīvosi, lai citi tevis dēļ mirtu! . . . Pēc desmit minūtēm varat viņu ievest!
44
«Varbūt bija vērts pārciest trīs neizsakāmi grūtus gadus, lai piedzīvotu šo dienu,» domāja Burtnieks, ieklausoties lielgabalu pērkonīgajā valodā. Apmainīdamies tonnām nāvi nesoša metala, tie nikni sarunājās — no vienas puses hitleriešu artilērijas izmisīgā, dobjā balss, kas vietām jau sāka aizsmakt, no otras puses uzbrūkošās Padomju Armijas uzvaras grandieni, arvien tuvāk, arvien skaļāk.
Sāpīgākais tas, ka daudzi šos svētkus nepieredzēs. Burtnieks zināja, ka Nadežda gājusi bojā, ka Jānim piespriesto nāves sodu izpildīs šodien, pat iespējams, ka tas jau izpildīts . . . Šos brīnišķīgos cilvēkus nekad vairs neatgriezt dzīvē …
Burtnieks sēdēja uz netīras, tēraudskaidām nobārstītas virpas, iespiedis šauteni starp ceļgaliem. Rūsas plankumi uz stobra rādīja, ka šautene ilgu laiku glabāta mitrā vietā. Caur acenēm viņš neatlaidīgi vēroja gan fabrikas pagalmu, kur mētājās izjauktu mašīnu daļas, gan retiem kociņiem apstādīto, plato ielu, kur tikpat nekārtīgi soļoja, skrēja, brauca, joņoja fašistu karaspēks. Vairums plūda atpakaļ uz pilsētas centru, bet kāda svaiga vienība laiku pa laikam uz pavisam tuvo fronti. Reizēm mazākā zaļi zilā kaskotā straume sadūrās ar lielāko, radās sastrēgums, blīvs jūklis, skanēja virsnieku lamas un šāvieni, kamēr kamols beidzot at- šķetinājās.
Likās, ka šai atkāpšanās panikā nebija vietas pārdomātai rīcībai. Tomēr Burtnieks nešaubījās, ka hitlerieši, ja vien apstākļi atļaus, mēģinās iznīcināt visas svarīgās rūpnīcas, tai skaitā arī šo, kuru viņi nolēmuši pasargāt no uzspridzināšanas. Izņemot Šiliņu, Burtnieks nevienu no šiem vīriem nepazina. Šai brīdī viņi vienkārši bija bezvārda strādnieki, daži no tiem, kas negribēja ļaut fašistiskajam nezvēram saplosīt savu dzimto pilsētu. Neviefis neizskatījās kā varonis. Lūk, šis vecis, grumbainu seju un nespodrām acīm, kurš neveiklām rokām turēja šauteni. Varēja redzēt, ka viņš nav pieradis apieties ar ieročiem. Varbūt viņš šai stundā gatavs uz visu, bet iekšēji tomēr izjuta bailes, domāja par saviem mazbērniem. Taču, paklausot partijas sauksmei, viņš bija atnācis, jo bez savas fabrikas nespēja dzīvi iedomāties. Te sūrā darbā pavadīti neskaitāmi gadi, un, lai gan vecais strādnieks, raudamies melnās miesās, nebija kļuvis ne par santīmu bagātāks, tā ar laiku pārvērtās par daļu no sevis paša, par dzīvu būtni, kuru viņš vienā un tai pašā laikā neieredzēja un mīlēja. īsu laiku viņš bija juties fabrikas saimnieks, un okupācijas gados, tīšu prātu cenzdamies ražot brāķi, tomēr nekad nebojāja savu mašīnu, jo ne mirkli neaizmirsa, ka tā drīz atkal būs tautas īpašums.
Visvaldis Burtnieks visu mūžu bija pavadījis grāmatu pasaulē. Kad agrāk kādreiz nācās būt kādā rūpnīcā, viņu nervozēja un biedēja milzīgais troksnis, kas likās haotisks. Tagad viņš sev par izbrīnu pamanīja, ka sāpīgi izjūt ceha klusumu. Lielā telpa izskatījās kaila. Gaiši četrstūri cementā rādīja vietas, kur vēl nesen stāvējušas mašīnas. Daļa no tām atradās ceļā uz Vāciju, citas Šiliņa grupai bija izdevies ierakt zemē. Palikušas tikai dažas nederīgas virpas un vecmodīgās pievadsiksnas, kas, ļengani pie griestiem karādamās, līdzinājās šaurām kliverburām bezvējā.
Kanonāde arvien tuvojās. Varenajā artilērijas aukā jau varēja atšķirt tanku nikno rūkoņu, mīnu dobjos piesitienus. Burtnieks sāka cerēt, ka fašisti būs aizmirsuši fabriku. Tad pēkšņi pavisam tuvu atskanēja sprādziens, logu stikli izbira, un gandrīz tai pašā mirklī parādījās vērmahta mašīna ar augstiem riteņiem. Spridzinātāju komandas kareivji — par laimi tie bija tikai četratā — izlēca un, vilkdami aiz sevis degļu auklas, metās pagalmā.
Lai kā Burtnieks uztraucās, viņš pamanīja, ka pirmais izšāva vecais strādnieks. Fašists, kas atradās vistuvāk, jocīgi salīgojās un, izlaižot no rokām nastu, smagi nokrita uz mutes. Friči pameta spridzekli un savukārt atklāja uguni. Lode aizsvilpa gar Burtnieka ausi, rikošetā atsizdamās pret griestiem, viegli ievainoja kādu no rūpnīcas aizstāvjiem. Tas arī bija strādnieku vienīgais zaudējums. Pēc dažām minūtēm fašistu automāti apklusa un tie paši mēmi gulēja pagalma vidū. Lejā vēl rūca spridzinātāju mašīnas motors.