— Verner, rakstiet līdzi!
Neatņemot plaukstu no sejas, Jānis teica:
— Jūs solījāties, ka tas paliks starp mums diviem…
— Pareizi. Verner, izejiet ārā!
Esesietis nevis izgāja, bet izskrēja. Raup-Dīmenss izlaida revolveri no pirkstiem un, izņēmis no krūšu kabatas pildspalvu, sagatavojās rakstīšanai.
— Rakstiet… «Liepājas pagrīdes tipogrāfijās vadītājs …»
— Tālāk! — nepacietīgi sauca šturmbanfīrers, nepaceļot galvu no papīra.
Bet Daugavietis tam jau bija ieķēries rīklē. Šai mirklī abu logu garie aizkari spēji pašķīrās. Gestapieši, kurus Raup-Dīmenss bija tur paslēpis katram gadījumam, izlēca un metās Daugavietim virsū.
Šturmbanfīrers vairākas reizes krampjaini ierāva gaisu, bet, nespēdams izelst nevienu vārdu, trakās dusmās ar dūrēm dauzīja pa visām zvana pogām reizē.
Ārā varēja sadzirdēt skrejošu soļu dipoņu. Atvērtajās durvīs parādījās vairāki vācu formās tērpti stāvi.
— Saņemt šo slepkavu! — sēca Raup-Dīmenss.
Taču automāti pavērsās pret viņu. Burtnieks paspēra
soli uz priekšu un skaidrā vācu valodā teica:
— Par to lūgtu nerūpēties. Slepkavas mums neiz- muks!
Apstulbušie esesieši palaida savu upuri vaļā, un Daugavietim vēl izdevās izraut Raup-Dīmensam revolveri, ko tas jau bija vērsis pret sevi.
Viņi tagad stāvēja aci pret aci. Nu Daugavietis varētu atmaksāt par visām spīdzināšanām un mokām, par tūkstošiem cilvēku nāvi, par Nadjas, mīļotās Nadjas zaudējumu. Gandrīz katrs cilvēks būtu tā rīkojies, un neviens viņu nenosodītu. Bet Daugavietis izlaida no dzelžainajām spīlēm gestapieša bezspēkā nokārušos roku un novērsies neskanīgā balsī teica:
— Vediet projām! Lai tauta spriež tiesu!
45
Rīga, smaidot caur asarām, kaisīja saviem atbrīvotājiem zeltainas lapas. Tās aizķērās tramvaja vados, pielipa lielgabalu stobriem, un dažs karavīrs mitrām acīm atņēma šo dzimtās pilsētas sveicienu.
Atstājis biedrus sargājam Raup-Dīmensu, Daugavietis viens pats izgāja no gestapo ēkas. Visvaldi nekādi neizdevās uzmodināt — tik cieši viņu bija pievārējis miegs.
Pēc ieslodzījumā pavadītajām dienām Daugavietim ielas likās neparasti plašas. Daugavmalā vēl gaudoja šāviņi un dega nami, bet uz Krišjāņa Barona ielas un Raiņa bulvāra stūra jau stāvēja meitene sarkanarmietes tērpā un ar sarkanu karodziņu virzīja uzvarētāju kolonas tālāk uz rietumiem. Ar saviem garajiem, gaišajiem matiem tā no mugurpuses mazliet atgādināja Nadeždu. Uz ietvēm stāvēja cilvēki un nezināja, ko teikt aiz laimes. Pārāk pēkšņa bija pāreja no tumšās ēnas spilgtajā piesaulē. Šur tur uzvijās saglabāti karogi un kā ugunskuri sprakstēja asajā oktobra vējā.
Pie sagrautā pasta stāvēja padrukns apakšpulkvedis un caur acenēm skatījās, kā kareivji velk telefona kabeli.
— Tiešais vads ar Maskavu, — paskaidroja sakaru dienesta seržants. — Varēsim iepriecināt Dzimteni ar jaunu uzvaru.
— Ko nu, Oļeg, Maskavā jau laikam raksta pavēli, — atteica otrais. — Varbūt mūs abus arī pieminēs . ..
Daugavietis paklupa pret resno stiepli un, mēģinādams saglabāt līdzsvaru, ieķērās apakšpulkveža piedurknē.
— Biedri Avot! — viņš pārsteigts iesaucās. — Tā nu gan ir tikšanās!
Avots ilgi pētīja seju, kuru nekādi nevarēja pazīt.
— Daugaviet! — viņš beidzot jautāja, joprojām šaubīdamies. — Tu gan esi pārvērties . . .
— Gestapo, — īsi paskaidroja Jānis un atcerējās, ka jau divas nedēļas nav smēķējis. — Vai tev nav kāds papiross?
Avots ar skubu izvilka «Belamora» paciņu. Ienāca prātā Centrālcietums. Toreiz biedri smēķēja no salauztām pīpēm izgrabināto nikotīnu, ko sajauca ar matraču salmiem.
— Vai ilgi? — viņš tikai vaicāja.
— Kā to ņem — četrpadsmit dienas, varbūt arī četrpadsmit gadi . . . Vēl stunda, un jūs mani vairs nebūtu atraduši. Bet Nadeždu paguva nobendēt, — un balss viegli ietrīcējās: — Ak jā, tu jau nemaz nepazini viņu …
Garām pabrauca motorizēta pretgaisa aizsardzības baterija. Starmetēju apaļajās acīs spoguļojās debesis, kāds bērns sauca mātei: «Re, kur liela bļoda! Vai ar to arī šauj?»
— Avot, ja tu zinātu, kāds prieks par tevi, par Rīgu!… Pirmajā kara dienā mēs bijām kopā un pirmajā Rīgas atbrīvošanas dienā atkal… Ja ir mazdrusciņ vaļas, nāc līdzi. Es steidzos uz mājām, gribas ātrāk redzēt, vai biedri sveiki un veseli! . . .
— Iesim! Bet stāsti taču! . ..
Grēcinieku ielā viņiem ceļu aizsprostoja sapieris. Rokā tas turēja mīnu meklēšanas rīku, kura metāliskās ūsas jocīgi spurojās.
— Biedri apakšpulkvedi, tālāk bīstami iet. Vācietis ber no otrā krasta.
Avots atmeta ar roku — nav jau pirmā reize, — bet Daugavietis nemaz neklausījās. Jo tuvāk nāca mājas, jo lielāks kļuva nemiers par Ēriku, par Skaidrīti, par veco Donatu, par Elizi. Vai būs vēl dzīvi?
Caur melnajiem dūmiem, kas vēlās no Daugavmalas, Jānis saredzēja, ka Baumaņa nams stāv, kā stāvējis. Ieejot abi izdzirdēja otrā stāvā vecā Donata sirdīgo rūkoņu. Pēc brīža viņš kā jauneklis noskrēja pa kāpnēm:
— Ak tad aizlaidusies gan šī nolādētā vācu . . .
Donats norija pēdējo vārdu. Aiz pārsteiguma viņam
slota izkrita no rokām un noripoja pie Daugavieša kājām.
— Nu saki viens .. . Tas taču Žanis! — un, nemaz nesasveicinājies, viņš garām Daugavietim iedrāzās savā dzīvoklī:
— Ērik, Skaidrīt! Elli, ko tu guli?! Celies! Žanis dzīvs!
Viņi sēdēja ap galdu, pie kura Jānis tik bieži bija sēdējis kopā ar Nadeždu. Pie sienas vēl karājās viņas blūzīte, uz kumodes mētājās matu spraudītes, un tikai tagad Daugavietis īsti saprata, ko nozīmē uz visiem laikiem pazaudēt cīņas biedru un mīļotu sievieti. Viņš novērsa seju, lai noslēptu acīs sakāpušo valgmi, un pasvītroti mundri teica:
— Nu, biedri apakšpulkvedi, atļauj mums iztukšot kādu glāzīti uz tavu veselību. Gods un slava atbrīvotājiem! Es tūlīt nokāpšu dzīvoklī bez numura un atnesīšu pudeli, kas trīs gadus glabāta šai svētku dienai.
Avotam negribējās runāt pretī, bet, paskatījies uz Skaidrīti un Ēriku, kuru rokas saskārās glāstā, uz veco
Elizi, kas lakatā slaucīja asaras, uz Donatu, kas aizkustināti bāza kaļķītī apakšpulkveža piedāvāto «Belamoru» ar visu papīru, uz sirmot sākušo Daugavieti, kas apmiglotām acīm piepildīja glāzīti un dažas lāses aizlēja garām, uz vienkāršo katūna blūzīti pie sienas, viņš nodomāja:
«Jums, pagrīdes varoņi, taču pienākas daudz lielāka slava. Vismelnākajā laikā jūs saglabājāt tīru darba tautas godu. Padomju Latvija jūs nekad neaizmirsīs!»
[2] ak laiki, ak tikumi! (lat. vai.)
[3] Šodien mums pieder Vācija, bet rīt visa pasaule.