SUSANNA KLĀRKA
DŽONATANS STREINDŽS UN MISTERS NORELS
Pirmā daļa MISTERS NORELS
Viņš gandrīz nekad nerunāja par maģiju, un, ja arī runāja, tas vairāk atgādināja vēstures stundu, un neviens negribēja viņā klausīties.
1 Hartfjū bibliotēka
I806. gada rudens/1807. gada janvāris
Ne tik sknos laikos Jorkas pilsētā darbojās burvju biedrība. Katra mēneša trešajā trešdienā burvji sanāca kopā un lasīja biedriem priekšā garus, garlaicīgus ziņojumus par Anglijas maģijas vēsturi.
Viņi bija burvji un džentlmeņi, proti, viņi nekad nebija ar maģiskiem paņēmieniem kādam kaitējuši, — tiesa, arī neko labu viņi savā mūžā nebija izdarījuši. Vispār, ja runājam atklāti, neviens no šiem burvjiem ne reizi neko nebija uzbūris, ne lapiņa kokā no viņu burvestībām nebija nodrebējusi, neviens puteklītis nebija nosēdies citā vietā, ne matiņš nebija nokritis kādam no galvas. Tomēr, neņemot vērā šo niecīgo atrunu, .šie džentlmeņi bija izdaudzināti par gudrākajiem un zinīgākajiem Jorkšīras burvjiem.
Kāds ievērojams burvis par saviem amatbrāļiem izteicies šādi: "…tie lauza un dauza savas galvas, lai tajās iedzītu kaut pašu niecīgāko zināšanu kripatiņu, toties uz ķīviņiem un riešanos nepavisam nav mudināmi", [1] un )orkas burvji gadu gadiem bija apliecinājuši, cik patiesi ir šie vārdi.[1] Džonatans Streindžs. "Angļu maģijas vēsture un prakse", 1. sēj., 2. nod. Džona Mareja apgādā, Londona, 1816.
Tūkstoš astoņi simti sestā gada rudenī biedrība piedzīvoja pieaugumu kāda Džona Segunda personā. Pirmajā sanāksmē, uz ko misters Segunds ieradās, viņš cēlās kājās un uzrunāja godājamo publiku. Vispirms viņš veltīja cildinošus vārdus biedrības spožajai vēsturei, uzskaitīdams neskaitāmos slavenos burvjus un vēsturniekus, kas agrākos laikos bijuši biedrības locekļi; tad lika noprast, ka pats apmeties ļorkā ne mazu tiesu tāpēc, ka zinājis par šādas biedrības pastāvēšanu. Ziemeļu burvji, viņš klausītājiem atgādināja, allaž baudījuši lielāku cieņu nekā to kolēģi dienvidos. Misters Segunds vēstīja, ka daudzus gadus studējis maģiju un zinot ikkatra senatnes dižā burvja dzīves gājumu. Viņš lasot visas jaunās maģijai veltītās publikācijas un arī pats esot devis savu pieticīgo artavu to skaita kuplināšanā, taču pēdējā laikā viņam nedodot mieru kāds jautājums: kāpēc par lieliem maģiskiem sasniegumiem var lasīt vienīgi grāmatās? Kāpēc tos vairs neredz uz ielas un par tiem neraksta avīzēs? Misteram Segundam no tiesas gribētos saprast, kā viņš izteicās, kāpēc mūslaiku burvji nespēj demonstrēt burvestības, par kurām tie raksta? īsi sakot, viņš gribēja zināt, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur.
Vai vispār pasaulē ir kāds vēl vairāk nodrāzts jautājums? Katrs angļu bērns agri vai vēlu par to prašņā savai guvernantei, savam skolotājam vai vecākiem,— tomēr Jorkas biedrības augsti mācītajiem locekļiem nepavisam nepatika to dzirdēt, un, āre, kāpēc: arī viņi nejaudāja uz to atbildēt.
Jorkas biedrības prezidents (kura vārds bija doktors Fokskāstls) pagriezās pret Džonu Segundu un paskaidroja, ka viņa jautājums ir visnotaļ aplams:
— Tas liek domāt, ka burvjiem ir gluži vai pienākums burt, — bet tās ir muļķības! Jūs taču, man gribētos cerēt, neuzskatāt, ka botāniķu uzdevums ir izdomāt jaunas puķes? Ka astronomiem jāpieliek visas pūles, lai mainītu zvaigžņu kārtību? Burvji, mister Segund, pēta senatnē pielietotās burvestības. Kāpēc no viņiem vajadzētu prasīt ko citu?
Kāds vecīgs džentlmenis ar blāvi zilām acīm un blāvos toņos ieturētām drānām (viņu sauca vai nu Hārts, vai Hants — kā īsti, to misteram Segundam nekādi neizdevās saklausīt) blāvi izsacījās, ka patiesībā neesot nekādas nozīmes, vai kāds ko prasa vai neprasa. Džentlmeņi nebur. Par būrējiem uzdodas ielas pes- teļnieki, kas tā izmāna bērniem viņu pēdējos penijus. Maģija (praktiskā nozīmē) ir stipri degradējusies. Tā apgrozās nelāgā sabiedrībā, brāļojas ar neskūtiem zodiem, čigāniem, kramplaužiem; tā uzturas šaubīgās būdelēs aiz netīriem, dzelteniem aizkariem. Nē, nē! Džentlmeņi nebur. Džentlmeņiem piedien studēt maģijas vēsturi (vai gan var būt vēl cildenāka nodarbe!), taču buršana nav viņiem domāta. Vecīgais džentlmenis apveltīja misteru Segundu ar blāvu, tēvišķu skatienu un izteica cerību, ka misters Segunds nemēģinot skandēt buramvārdus.
Misters Segunds piesarka.
Tomēr ievērojamajam burvim jau atkal bija taisnība: divi burvji — šai gadījumā doktors Fokskāstls un misters Hants vai Hārts — nevar būt vienprātīgi, ja divi citi nav tieši pretējos ieskatos. Vairāki sanākušie džentlmeņi piepeši atskārta, ka ar sirdi un dvēseli piekrīt misteram Segundam un visā maģijas studiju jomā nav nekā svarīgāka par praktisko maģiju. Visdedzīgāk misteru Segundu atbalstīja kāds misters Hanifūts — patīkams, draudzīgs, gadus piecdesmit piecus vecs džentlmenis ar sarkanu seju un sirmiem matiem. Kad domstarpības kļuva asākas un doktors Fokskāstls sāka raidīt pret misteru Segundu arvien dzēlīgāka sarkasma šautras, misters Hanifūts vairākas reizes pieliecās viņam klāt un čukstēja ausī mierinošus vārdus, piemēram:
Neliecieties zinis, ser! Es visnotaļ esmu jūsu pusē, — un: — Jums ir pilnīga taisnība, ser, neklausieties, ko viņi tur runā! — vai: — Jūs trāpījāt kā naglai uz galvas! Tik tiešām, ser! Mēs visu laiku netikām ne no vietas, jo nebijām uzdevuši īsto jautājumu. Tagad ar jūsu palīdzību mēs paveiksim lielas lietas!
Šiem laipnajiem vārdiem būtu grūti atrast pateicīgāku klausītāju: spīvā pretestība bija Džonu Segundu acīm redzami satriekusi.
Baidos, ka laikam iznāca neveikli, — viņš čukstēja misteram Hanifū- tam. — Es nudien tā negribēju. Biju cerējis izpelnīties šo džentlmeņu labvēlību.
Vispirms misters Segunds sliecās ļauties nomāktībai, taču kāda sevišķi nenovīdīga doktora Fokskāstla izteika modināja viņa sašutumu.
Šis džentlmenis, — doktors Fokskāstls uzstājās, urbdamies misterā Se- gundā ar saltu skatienu, — cik noprotams, vēlētos, lai mūs piemeklē Mančestras burvju biedrības skumjais liktenis!
Misters Segunds pašķieba galvu tuvāk misteram Hanifūtam un bilda:
Nebiju gaidījis, ka Jorkšīras burvji būs tik stūrgalvīgi. Ja reiz Jorkšīrā maģijai nav draugu, kur tad lai tos meklē?
Mistera Hanifūta laipnība pret misteru Segundu nebeidzās reizē ar sanāksmes beigām. Viņš ielūdza misteru Segundu uz vakariņām savā Haipītergeitas namā patīkamā Hanifūta kundzes un triju daiļu meitu sabiedrībā, un misters Segunds, būdams vientuļš un nepavisam ne bagāts džentlmenis, ar lielāko prieku ielūgumu pieņēma. Pēc vakariņām Hanifūtas jaunkundze spēlēja klavihordu un Džeinas jaunkundze dziedāja itāliešu valodā. Nākamajā dienā Hanifūta kundze savam vīram bilda, ka Džons Segunds esot tieši tāds, kādam jābūt džentlmenim, taču var gadīties, ka nekur tālu viņš tā netiks: būt pieticīgam, klusam un labsirdīgam šoslaikus neesot moderni.
Ļoti drīz abi džentlmeņi kļuva par lieliem draugiem. Nepagāja necik daudz laika, un misters Segunds ik nedēļu divus vai trīs vakarus viesojās Haipītergeitā.
Ja nams bija pilns jaunu ļaužu, pats par sevi saprotams, sākās dejas. Tas viss bija ļoti jauki, taču daudzreiz misters Hanifūts kopā ar misteru Segundu neuzkrītoši aizlavījās, lai divatā spriestu par vienīgo tematu, kas patiešām nodarbināja abu domas: kāpēc Anglijā vairs neviens nebur? Tomēr, lai cik ilgi un aizrautīgi viņi sprieda (nereti līdz pulksten diviem trijiem naktī), atbilde uz šo jautājumu kā nedevās, tā nedevās rokā, un varbūt par to nemaz nevajadzētu brīnīties: liels skaits burvju, senatnes pētnieku un zinību vīru par to pašu lauzījuši galvas jau vairāk nekā divus gadu simteņus.