liij diezgan trīs sveces Karalim degt, Kā švīku lietus tas nodreb un irst,
Un melnsvārcis atdeva mani. Kad Karalis garām jājis.
Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.
Kad zvanu atbalsis apklusa, augstu tumšajās ēnās viņiem virs galvas ierunājās kāda balss. Burvi piepūlēja ausis, lai teikto saklausītu. Daudzus no viņiem jau bija pārņēmis tik sakāpināts satraukums, ka viņiem šķita — viņiem tagad dod pavēles, kā nereti notiek pasakās. Varbūt viņiem skandē noslēpumainus aizliegumus? No pasakām burvji zināja, ka šādas pavēles un aizliegumi bieži ir nedaudz savādi, taču tos nav grūti pildīt — vismaz pirmajā brīdī tā liekas. Parasti tie ir ieturēti apmēram šādā garā: "Neēd pēdējo cukuroto plūmi no zilā podiņa bufetes stūrī", vai: "Nesit sievu ar vērmeļu stibu". Un tomēr, kā vēsta pasakas, apstākļi allaž sazvērējas pret cilvēku, kurš saņēmis šos norādījumus, un viņš attopas, jau darīdams tieši to, kas viņam bija noliegts, un tālab viņu piemeklē šausmīgs liktenis.
Burvji noģida, ka tagad viņiem laikam lēni skandē par gaidāmo atmaksu,— tomēr nepavisam nebija skaidrs, kādā valodā balss runā. Misteram Segundam vienubrīd šķita, ka viņš sadzirdējis kaut ko līdzīgu vārdam "noziegums", pēc mirkļa atskanēja vārds, kas izklausījās pēc interficere, tas ir latīniski un nozīmē "nogalināt". Runu bija grūti saprast; balss itin nemaz nebija līdzīga cilvēka balsij — un tas vēl vairāk pastiprināja džentlmeņu bailes, ka tūdaļ parādīsies elfi. Balss bija neparasti griezīga, dobja un žņerkstoša; ar tādu troksni akmeni brucina pret otru akmeni, un tomēr nebija šaubu, ka šīs skaņas bija domātas kā runa — patiesībā tā bija runa. Baiļu pārņemtie džentlmeņi ielūkojās velvju tumsā, taču spēja saskatīt vienīgi sīku nenosakāma apveida akmens tēlu, kas slējās liela pīlāra galā, ietiekdamies krēslainajā tukšumā. Kad ausis pierada pie savādajām skaņām, viņi saklausīja arvien vairāk vārdu; seni angļu vārdi un seni latīņu vārdi plūda juku jukām, it kā runātājs neaptvertu, ka tās ir divas atsevišķas valodas. Laimīgā kārtā gandrīz visi burvji bija pieraduši šķetināt seno pētnieku penterējumus un bez lielām grūtībām atmudžināja šķebīgo birumu. Pārtulkots skaidrā un saprotamā angļu valodā, tas izskatītos apmēram šādi: Sen, ļoti sen (sacīja balss), pirms pieci simti gadiem vai vēl senāk, kādai ziemas dienai krēslojot, šai baznīcā jauneklis ieveda meiteni, kam matos bija iepītas efeju lapas. Neviena cita baznīcā nebija, tikai akmeņi. Neviens neredzēja, kā viņš meiteni nožņaudz, tikai akmeņi. Viņš atstāja to uz akmeņiem mirušu, un neviens to neredzēja, tikai akmeņi. Viņš nesaņēma sodu par savu ļaundarību, jo nebija liecinieku, tikai akmeņi. Ritēja gadi, un ik reizi, kad viņš ienāca baznīcā un stāvēja draudzes vidū, akmeņi kliedza: šis ir tas cilvēks, kas nogalināja meiteni, kam matos bija efeju lapas, — taču neviens mūs nedzirdēja. Bet vēl nav par vēlu! Mēs zinām, kur viņš apbedīts! Dienvidu šķērsjoma stūrī! Ātri! Ātri! Ņemiet rokās laužņus! Ņemiet lāpstas! Celiet ārā grīdas plāksnes! Rociet ārā viņa kaulus!
Sadragājiet ar lāpstu! Trieciet viņa galvaskausu pret pīlāriem un sadauziet! Dodiet akmeņiem akmeņu atriebi! Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!
Burvji vēl nebija paspējuši līdz galam aptvert šo stāstu un 110 jauna pabrīnīties, kas gan ir runātājs, kad atskanēja cita žņerkstoša balss. Šoreiz tā, šķiet, nāca no kanceles un runāja tikai angliski; tomēr tā bija savāda angļu valoda, pilna senu un aizmirstu vārdu. Šī balss gaudās par kaut kādiem kareivjiem, kas iebrukuši baznīcā un izsituši vairākus logus. Pēc simt gadiem tie bija atgriezušies un sadragājuši kora šķērssienu, izdeldējuši svēto sejas, aiznesuši sev līdzi biķeri. Reiz tie asinājuši savu bultu galus pret kristāmtrauka malu; pēc trīs simtiem gadu tie šāvuši ar pistolēm kapitula telpā. Otrā balss, kā rādās, nesaprata, ka diža baznīca gan var stāvēt tūkstošiem gadu, tomēr cilvēki tik ilgi nedzīvo. — Viņi posta un gavilē! — balss kliedza. — Viņi pelna vienvienīgi pazudināšanu! — Arī šis runātājs, tāpat kā pirmais, baznīcā laikam bija atradies neskaitāmus gadus un, domājams, sprediķu un lūgšanu bija dzirdējis bez skaita, tomēr pret saldākajiem no kristīgajiem tikumiem — žēlsirdību, mīlestību, lēnprātību — viņa ausis bija palikušas kurlas. Tikmēr pirmā balss joprojām apraudāja mirušo meiteni, kam matos bija efeju lapas, un abas zvirgzdainās balsis nemitīgi sadūrās gaužām nepatīkamā nesaskaņā.
Misters Torps, būdams drosmīgs džentlmenis, viens pats piegāja pie kanceles, lai paskatītos, kas tur runā.
— Tā ir statuja, — viņš sacīja.
Un tad džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības no jauna pacēla galvas un ķīķerēja tumsā, tur, kur skanēja pirmā pārdabiskā balss. Šoreiz ļoti nedaudzi no viņiem vēl arvien nenoticēja, ka runātājs ir mazais akmens tēls, jo, šādi skatīdamies, viņi spēja saviedēt, kā tas bēdīgi vicina savas strupās akmens rokas.
Tad visas pārējās statujas un pieminekļi katedrālē ierunājās un savās akmeņainajās balsīs sāka stāstīt par visu, ko bija pieredzējuši savās akmeņainajās dzīvēs, un šis troksnis, kā misters Segunds vēlāk teica misis Plīzensai, bija neaprakstāms. Jorkas katedrālē bija daudz kaltu cilvēciņu un ērmotu dzīvnieku, un visi tagad plivināja spārnus.
Daudzi sūdzējās par saviem kaimiņiem, un to nav grūti saprast — viņi bija spiesti stāvēt cits citam līdzās daudzus gadu simteņus. Katedrālē bija piecpadsmit akmens karaļi, kas stāvēja katrs uz sava akmens postamenta lielā akmens šķērssienā. To mati cirtojās tik stingrās sprogās, it kā būtu uztīti uz papīrīšiem un pēc tam nebūtu izsukāti — misis Hanifūta nespēja uz tiem ne paskatīties, nepavēstījusi, ka viņai briesmīgi griboties ņemt rokā matu suku un apstrādāt visas karaliskās galvas pēc kārtas. To pašu bridi, kad viņiem lika dota valoda, karaļi ņēmās rieties un gānīties, — jo viņu pjedestāli bija viena augstuma un karaļi — pat akmenī kalti — vairāk par visu necieš to, ka viņus pielīdzina citu citam. Vēl tur bija neliela grupa — ērmotas figūras kopā sadotām rokām; tās akmens acīm lūkojās no senas kolonnas virsotnes. Tiklīdz iedarbojās burvestība, ikkatra sāka grūst prom pārējās, it kā pat akmens rokas gadsimtu gaitā sāktu smelgt, it kā arī akmens cilvēki pagurtu no ciešas kopā- būšanas.
Kāda statuja runāja, pēc visa spriežot, itāliski. Neviens nesaprata, kāpēc tā, taču vēlāk misters Segunds atklāja, ka tā ir Mikēles F.ņģeļa skulptūras kopija. Tā stāstīja par pilnīgi citu baznīcu, kurā spilgtas, melnas ēnas asi kontrastē ar žilbinošu gaismu. Citiem vārdiem sakot, akmens tēls stāstīja par to, ko redz tā oriģināls Romā.
Misters Segunds ar prieku redzēja, ka burvji, lai gan ļoti izbiedēti, nebēg ārā no baznīcas. Dažus redzētais tik ļoti pārsteidza, ka viņi pavisam drīz aizmirsa savas bailes un skraidīja apkārt, atklādami aizvien jaunus brīnumus, pētīdami, rakstīdami piezīmes mazās grāmatiņās, it kā būtu aizmirsuši par nodevīgo dokumentu, kas tiem no šīs dienas aizliegs studēt maģiju. Ilgi jo ilgi Jorkas burvji (ak vai, drīz viņi vairs nebūs burvji!) klīda starp solu rindām un skatījās brīnumus. Un ik brīdi viņu ausis spīdzināja briesmīgā kakofonija, kas rodas, kad tūkstoš akmens balsu runā vienlaikus.
Kapitula telpā bija akmens baldahīni ar daudzām mazām akmens galvām ērmotās galvassegās; visas galvas neatņemdamās tērgavoja un tarkšķēja. Turpat bija brīnišķīgi akmens kalumi — simt Anglijas koku: vilkābele, ozols, dzeloņ- plūme, ķirsis un brionija. Misters Segunds pamanīja divus akmens pūķus, ne prāvākus par viņa dilbu, kas ķēra viens otru, slīdēdami starp akmens vilkābeles zariem, akmens vilkābeles lapām, akmens vilkābeles saknēm un akmens vilkābeles stīgām. Likās, pūķēni kustas tikpat viegli kā jebkura dzīva radība, tomēr troksnis, ar kādu neskaitāmi akmens muskuļi reizē kustējās zem akmens ādas, vienam skrāpējoties gar akmens ribām, citam uzduroties sirdij, kas viscaur ir no akmens, — un troksnis, ar kādu akmens nagi klaudzēja uz akmens zariem, — tas bija nepanesams, un misters Segunds nesaprata, kā viņi paši spēj to izturēt. Viņš ievēroja ap tiem gaisā ceļamies graudainu putekļu mākonīti — tādi virmo ap darbā iegrimušu akmeņkali; ļoti iespējams, ja burvestība ļautu pūķēniem palikt kustībā vēl kādu laiku, tie nodeldētos un pāri paliktu vien plānas smilšakmens plāksnītes.