Akmens lapas un stiebri drebēja un šūpojās kā vēja brāzmas pluinīti, dažs labs tik ļoti pielīdzinājās saviem augu valsts līdziniekiem, ka sāka riest atvases. Vēlāk, kad burvestība beidzās, ap soliem, pultīm un lūgšanu grāmatām tika atrastas akmens efeju un akmens mežrozīšu vijas, kaut agrāk tur nekādu akmens efeju vai mežrozīšu nebija.
Ne tikai Jorkas burvju biedrības locekļi todien redzēja brīnumus. Kas zina, vai misters Norels bija tā iecerējis, taču burvestība bija skārusi ne tikai katedrāles apkaimi — tā izplatījās arī pilsētā. Trīs statujas no katedrāles rietumu frontona iepriekš bija nogādātas mistera Teilora darbnīcā, kur gaidīja restaurāciju. Gadsimtu gaitā to veidolus bija apdeldējis Jorkšīras lietus, un neviens vairs nezināja, kādas ievērojamas personas tām vajadzēja attēlot. Pusvienpadsmitos viens no mistera Teilora akmeņkaļiem bija pacēlis kaltu pret vienas statujas seju, grasīdamies tai piedot glītas svētās vaibstus; šai brīdī statuja skaļi iekliedzās un pacēla roku, atvairīdama kaltu, un nabaga amatnieks no pārbīļa krita ģībonī. Vēlāk statujas novietoja atpakaļ pie katedrāles sienas, atstājot sejas tādas pašas, gadu nodeldētas tik plakanas kā biskvīti un glāsnas kā sviests.
Piepeši troksnī kaut kas it kā mainījās, un balsis cita pēc citas apklusa; burvji izdzirdēja Svētā Miķeļa baznīcas zvanus, kas atkal zvanīja pusstundu. Pirmā balss (sīkais tēls augstu tumsā) kādu bridi kliedza arī pēc tam, kad pārējās bija mitējušās, kliedza par to pašu, par neatklāto slepkavību (Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!); tad arī tā apklusa.
Pa to laiku, kamēr burvji bija baznīcā, pasaule bija pārvērtusies. Maģija bija atgriezusies Anglijā, vai nu burvji to gribēja vai negribēja. Bija notikušas arī citas, prozaiskāka rakstura pārmaiņas: debesis bija aizvilkušās ar smagām, sniega pilnām tūcēm. Taču tūces nebūt nebija pelēkas, it nemaz: tās velvējās zilganas un jūras- zaļas. Mākoņu ērmotās nokrāsas dēļ ārā bija iestājies mijkrēslis, — cilvēki parasti iztēlojas, ka tādā gaismā slīgst teiksmainās karaļvalstis jūras dibenā.
Misters Segunds juta, ka šis piedzīvojums viņu ir ļoti nogurdinājis. Citi džentlmeņi bija nobijušies, turpretim viņš bija redzējis burvestību un ieskatīja to par daudz brīnišķīgāku, nekā viņš spētu noģist; tomēr tagad, kad tā bija beigusies, viņa dvēsele bija ļoti satraukta un viņam visvairāk gribējās klusi doties mājup un ne ar vienu nerunāt. Tādā jūtu mulsumā, iedams pa sniegoto klaju, viņš ieraudzīja, ka viņam ceļā aizstājas mistera Norela pilnvarotais.
Man tā rādās, — misters Čaildermass viņu uzrunāja, — ka biedrību tagad vajadzēs izklīdināt. Ļoti skumji.
Protams, vainīgs tikpat labi varēja būt mistera Segunda nomāktais garastāvoklis, taču viņam izskatījās, ka Čaildermass gan izturas ļoti godbijīgi, taču kaut kur savā nodabā viņš par Jorkas burvjiem smejas. Čaildermass bija viens no tiem neērtajiem cilvēkiem, kas dzimuši zemu ļaužu un kam lemts visu mūžu kalpot augtdzimtīgajiem, lai arī asais prāts un apķērība liek tiem alkt pēc atzīšanas un goda, kas viņiem nav sasniedzams. Lāgiem, ērmotas un laimīgas apstākļu sakritības rezultātā, šie cilvēki atrod kādu neiemītu ceļu uz virsotnēm, taču biežāk, domādami par to, ko viņi būtu varējuši sasniegt, viņi saīgst un kalpo kūtri, savus pienākumus veikdami ne labāk — varbūt pat sliktāk — par skopāk apdāvinātiem biedriniekiem. Viņi kļūst vīzdegunīgi, zaudē darbavietu un ņem nelāgu galu.
Lūdzu mani atvainot, ser, — teica Čaildermass, — man ir jautājums, ko vēlos jums uzdot. Ceru, ka jūs to neuzskatīsit par nepieklājību, bet es gribētu zināt — vai jūs mēdzat ieskatīties Londonas avīzēs?
Misters Segunds atbildēja, ka mēdz gan.
Patiešām? Tas ir ļoti interesanti. Es pats esmu aizrautīgs laikrakstu lasītājs. Taču man lasīšanai atliek maz laika — ja nu tām grāmatām, kas man jāizstudē, pildot mistera Norela uzticētos pienākumus. Un par ko tad šoslaikus raksta Londonas izdevumi? Piedodiet, ka tā prašņāju, ser, taču misters Norels, kas nemēdz ņemt rokās nekādus laikrakstus, man vakar uzdeva šo jautājumu, un es nedomāju, ka esmu pietiekami zinīgs, lai uz to atbildētu.
Hm, — mērenā nesaprašanā atbildēja misters Segunds, — tur raksta par visdažādākajām lietām. Par ko jūs vēlaties dzirdēt? Var izlasīt ziņas par viņa majestātes flotes kaujām ar francūžiem; valdības vīru runas; ziņas par skandāliem un laulību šķiršanām. Vai tas jūs interesē?
Jā, jā! — atsaucās Čaildermass. — Jūs visu ļoti labi paskaidrojāt, ser. Kā jums šķiet, — viņš turpināja, domīgi savilcis uzacis, — vai Londonas laikrakstos mēdz parādīties ziņas no provinces? Vai (piemēram) šodienas apbrīnojamie notikumi varētu izpelnīties pāris rindiņas?
Es nezinu, — atbildēja misters Segunds. — Ļoti iespējams, bet, no otras puses, jāatzīst, Jorka ir tik tālu no Londonas — var gadīties, ka Londonas redaktori nemaz neuzzinās par to, kas šeit notika.
Ak tā, — misters Čaildermass novilka un apklusa.
Sāka snigt; vispirms gaisā virpuļoja dažas pārslas — pēc tam krietni vairāk nekā tikai dažas, un drīz miljoniem baltu pārsliņu slīdēja lejup no mīkstajiem, smagajiem, zaļgani palsajiem padebešiem. Visi Jorkas nami sniegā kļuva blāvāki, pelēcīgāki; visi cilvēki šķita sīkāki; saucieni un kliedzieni, soļi un pakavu dipoņa, kariešu čīkstoņa un durvju aizciršana — viss pamazām kļuva arvien tālāks un kaut kādā ziņā zaudēja savu nozīmību, līdz pasaulē palika tikai krītošais sniegs, jūraszaļās debesis, Jorkas katedrāles nespodrās, pelēkās aprises — un Čaildermass.
Un visu šo laiku Čaildermass neko neteica. Misters Segunds nesaprata, ko tam vēl vajag, — uz. visiem jautājumiem viņš bija atbildējis. Taču Čaildermass gaidīja un raudzījās misterā Segundā ar savām trakajām melnajām acīm, it kā gaidītu, lai misters Segunds pasaka vēl vienu lietu — it kā viņš būtu visnotaļ pārliecināts, ka misters Segunds to pateiks, — jā, nudien, it kā par to vispār nevarētu šaubīties.
Ja vēlaties, — misters Segunds sacīja, nopurinādams sniegu no pelerī- nes, — es varu novērst visas neskaidrības šajā jautājumā. Varu uzrakstīt vēstuli Times redaktoram un informēt viņu par mistera Norela neparastajiem sasniegumiem.
Ak tā! Tas tiešām ir ļoti laipni! — atsaucās Čaildermass. — Ticiet man, ser, es it labi zinu, ka ne katrs džentlmenis, kas piedzīvojis sakāvi, izturētos tik augstsirdīgi. Bet gluži to es ari gaidīju. Es teicu misteram Norelam, ka, manuprāt, nav otra tik laipna džentlmeņa kā misters Segunds.
Nav vērts par to runāt, — atteica misters Segunds, — tas nav nekas sevišķs.
Jorkas Mācīto burvju biedrība tika izklīdināta, un tās locekļi bija spiesti
izbeigt maģijas studijas (visi, izņemot misteru Segundu). Daži no viņiem gan bija nelgas, un ne visi bija īsteni patīkami cilvēki, tomēr es nedomāju, ka viņi bija pelnījuši tādu likteni: jo kas atliek burvim, kam saskaņā ar ļaunu līgumu nav atļauts nodarboties ar maģiju? Viņš diendienā dīkojas pa māju, atrauj brāļameitu (vai sievu, vai meitu) 110 šuvekļa un tirda kalpus par jautājumiem, kas nekad agrāk nav piesaistījuši viņa uzmanību, — un tas viss tikai tādēļ, lai būtu ar ko parunāt; tad beidzot kalpi sāk par viņu sūdzēties kundzei. Viņš paņem grāmatu un sāk lasīt, taču pats nemana, par ko lasa; tikai nonācis līdz 22. lappusei, viņš atklāj, ka lasījis romānu — bet tieši tāda veida literatūru viņš nicina visvairāk —, un ar netīksmi noliek grāmatu atpakaļ. Viņš desmit reizes dienā jautā brāļameitai (vai sievai, vai meitai), cik pulkstenis, jo nespēj ticēt, ka laiks var vilkties tik lēni — un šā paša iemesla dēļ nesaprotas arī ar savu kabatas stundeni.