Ar prieku jāteic, ka misteram Hanifūtam klājās nedaudz labāk nekā pārējiem. Viņš, līdzcietīgā dvēsele, bija ļoti ņēmis pie sirds to, par ko stāstīja sīkais akmens tēls augsto velvju pakrēslī. Tas savā mazajā akmens sirdī gadu simteņiem bija glabājis atmiņas par drausmīgu slepkavību, tas atcerējās mirušo meiteni, kam matos bija efeju lapas, kad visi citi bija par viņu aizmirsuši, un misteram Hanifūtam šķita, ka šādai uzticībai jātiek atalgotai. Tālab viņš rakstīja dekānam un kanoniķiem, rakstīja arhibīskapam un neparko nelikās mierā, līdz šīs svarīgās personas atļāva misteram Hanifūtam pacelt dienvidu šķērsjoma grīdas plāksnes. Un, kad tas bija izdarīts, misters Hanifūts un vīri, ko viņš bija nolīdzis, ieraudzīja kaulus svina pelēkā zārkā, gluži kā sīkais akmens tēls bija apgalvojis. Taču pēc tam dekāns paziņoja, ka viņš nepiekritīs kaulu aizvešanai no katedrāles (tieši to vēlējās misters Hanifūts), balstoties uz akmens tēla izteiktiem apgalvojumiem: nekas tāds vēl neesot pieredzēts. Ak, nē, iebilda misters Hanifūts, ir gan pieredzēts, [7] un nikni strīdi turpinājās gadiem ilgi, un to dēļ misteram Hanifūtam nudien nebija laika nožēlot, ka viņš parakstījis mistera Norela dokumentu.[1] Misters Hanifūts atsaucās uz šādu precedentu: 1279. gadā drūmajā tīreļa pilsētā Ol- stonā notika slepkavība. Baznīcas pagalma, kokā, kas auga pie baznīcas durvīm, uzgāja pakārtu zēnu. Virs durvīm atradās statuja — svētā Dievmāte ar Jēzusbērnu. Olstonieši raidīja savus vēstnešus uz Ņ ūkāslu, karaļa Kraukļa pilsētu, un karalis Krauklis atsūtīja divus burvjus, kuri lika statujai runāt. Dievmāte un Jēzusbērns pastāstīja, ka redzējuši, kā svešinieks nogalina zēnu, taču ļaundarības iemesls viņiem nebija zināms. Kopš tā laika, ik reizi, kad Olstonā ieradās kāds svešinieks, pilsētnieki vilka viņu uz baznīcu un pie durvīm taujāja: "Vai tas ir viņš?", taču Dievmāte un Jēzusbērns vienmēr atbildēja: "Nē." Jaunavai pie kājām bija lauva un pūķis, gluži fantastiskā veidā savijušies kopā un iekodušies viens otram kaklā. Šīs radības akmeni bija izkalis kāds, kas ne reizi mūžā nebija redzējis ne lauvu, ne pūķi, toties pazina ļoti daudz suņu un aitu, tālab tēliem piemita kaut kas sunisks un aitisks. Arvien, kad jau atkal kāds nelaimīgais tika atvests Dievmātes un Jēzusbērna priekšā, lauva un pūķis pārstāja kosties un pacēla galvas kā dīvaini Svētās Jaunavas sargsuņi; lauva rēja, bet pūķis dusmīgi blēja.
Aizritēja gadi. Visi pilsētnieki, kas atcerējās zēnu, bija miruši, arī slepkava, visticamāk, vairs nebija dzīvajo vidū. Ērmotā kārtā Dievmāte un Jēzusbērns tikām bija pieraduši runāt, un allaž, kad viņu redzeslokā gadījās iekļūt kādam nabaga svešiniekam, viņi pagrieza savas akmens galvas un teica: "Tas nav viņš." Tā Olstona iemantoja spoku pilsētas nelāgo slavu, un neviens turp nedevās, ja varēja no tā izvairīties.
[1] Lai būtu vieglāk izprast mistera Norela raksturu un viņa burvju spējas, misters Segunds sēdās pie galda un visos sīkumos aprakstīja viesošanos Hartfjū abatijā. Diemžēl izrādījās, ka atmiņa viņu neizskaidrojami pieviļ. Pārlasīdams uzrakstīto, viņš allaž atklāja, ka visu atceras pavisam citādi. Reizi pēc reizes viņš ņēmās izsvītrot vārdus un teikumus, laboja un pārlaboja, un beigu beigās visu pārrakstīja no jauna. Pēc četriem vai pieciem mēnešiem viņš bija spiests atzīt, ka vairs nezina, ko misters Hanifūts toreiz sacīja misteram Norelam, ko misters Norels atbildēja un ko viņš — misters Segunds — redzēja Norela namā. Secinājis, ka nav vērts pūlēties, misters Segunds iemeta uzrakstīto ugunī.
Jorkas Mācīto burvju biedrības bibliotēka tika pārdota misteram Torogu- dam Kofi-jardā. Nevienam kaut kā neienāca prātā par to paziņot misteram Segundam, un viņš visu uzzināja aplinku ceļā, kad mistera Toroguda izsūtāmais zēns pastāstīja savam draugam (tas bija pārdevējs Prīstlija audumu tirgotavā), šis draugs gadījuma pēc to pieminēja misis Kokroftai no "Džordža traktiera", bet viņa pateica misis Plīzensai, mistera Segunda saimniecei. Tiklīdz misters Segunds par to padzirdēja, viņš metās ārā un pa aizsnigušajām ielām skrēja uz mistera Toroguda tirgotavu, nepakavēdamies ne tik ilgi, lai uzliktu cepuri vai uzvilktu mēteli un uzautu zābakus. Taču grāmatas jau bija pārdotas. Misters Segunds prasīja misteram Torogudam, kas tās nopircis. Misters Toroguds lūdza viņu atvainot, taču viņš laikam nevarēšot atklāt, kā sauc šo džentlmeni; viņš neesot drošs, vai džentlmenis vēloties, lai visi zina, kas viņš ir. Misters Segunds, bez cepures, bez mēteļa un bez elpas, slapjās kurpēs un dubļiem notašķītās zeķēs, visiem tirgotavas apmeklētājiem noskatoties, guva kaut nelielu gandarījumu, paziņodams misteram Torogudam, ka gluži vienalga, vai misters Toroguds viņam kaut ko saka vai nesaka, jo viņš esot gandrīz pārliecināts, ka arī tāpat zina, kas bijis šis džentlmenis.
Misters Segunds nespēja neinteresēties par misteru Norelu. Viņš daudz domāja par šo kungu un bieži runāja par viņu ar misteru Hanifūtu.3 Misters Hanifūts nešaubījās, ka visu notikušo var izskaidrot ar mistera Norela apņēmīgo vēlēšanos palīdzēt maģijai atgriezties Anglijā. Misters Segunds nebija tik paļāvīgs un sāka aptaujāties, cerēdams uziet kādu Norela paziņu, no kura varētu uzzināt ko vairāk.
Tāds džentlmenis kā misters Norels, turklāt džentlmenis, kam pieder smalks nams un liela muiža, vienmēr izraisīs kaimiņos ziņkārību, un, ja šie kaimiņi nav ļoti neattapīgi, tiem noteikti izdosies kādu nieku par viņu izdibināt. Misters Segunds uzzināja, ka Stoungeitā ir kāda ģimene, kuras brālēniem pieder ferma piecu jūdžu attālumā no Hartfjū abatijas, — viņš sadraudzējās ar stoungeitie- šiem un pierunāja tos sarīkot viesības un uzaicināt uz tām arī brālēnus. (Tas, ka viņš spēj šādi izgudrot dažnedažādas sīkas kara viltības, misteram Segundam pašam bija negaidīts atklājums.) Brālēni pienācīgi ieradās un mīļu prātu stāstīja par savu bagāto un ērmīgo kaimiņu, kas bija nobūris Jorkas katedrāli, taču viņu zināšanas sākās un beidzās ar to, ka misters Norels pošoties atstāt Jorku un pārcelties uz dzīvi Londonā.
Tas misteru Segundu pārsteidza, taču vēl vairāk viņu pārsteidza tas, kādu iespaidu šī vēsts atstāja uz viņa paša dvēseles stāvokli. Viņš bija pagalam izsists no līdzsvara. Tas ir smieklīgi, viņš sev sacīja, Norels par viņu nebija izrādījis ne mazāko interesi, pat nebija izturējies laipni,— taču Norels tagad bija mistera Segunda vienīgais amatbrālis. Kad viņš aizbrauks uz Londonu, misters Segunds paliks viens — pēdējais burvis Jorkšīrā.
4
Angļu maģijas draugi Agrs
1807. gada pavasaris
Iztēlojieties, ja jums nav grūti, cilvēku, kurš no rīta līdz vakaram sēž bibliotēkā; sīka auguma cilvēciņu, kura personībai nepiemīt nekāds sevišķs valdzinājums. Viņam priekšā uz galda guļ grāmata. Pastāvīgi atjaunoti rakstāmspalvu krājumi, nazis to asināšanai, tinte, papīrs, burtnīcas — viss pa rokai. Istabā vienmēr ir iekurts kamīns — viņš nespēj iztikt bez uguns, viņam salst. Istaba mainās līdzi gadalaikiem; viņš nemainās. Pa trim augstiem logiem paveras skats uz Anglijas laukiem, kas pavasarī ir rāmi, vasarā jautri, rudenī sērīgi un ziemā drūmi, kā jau Anglijas ainavai pieklājas. Tomēr gadalaiku mija viņā nemodina interesi — viņš gaužām reti paceļ acis no grāmatas lappusēm. Kā visi džentlmeņi, viņš neatstāj novārtā mocionu: sausā laikā iet garā pastaigā cauri parkam un garām birzītci; ja laiks ir slapjš, pastaiga ir īsa, turpat pa dzīvžoga ietverto aleju. Taču ne krūmi, ne parks, ne birzīte viņu nesaista. Bibliotēkā uz galda viņu gaida grāmata; viņa acīm šķiet, ka tās joprojām seko burtu rindām, prāts joprojām pārcilā iztirzājumu, pirksti niezēt niez, gribēdami atkal turēt sējumu rokās. Reizi mēnesī vai retāk viņš satiekas ar kaimiņiem — jo šeit ir Anglija, šeit kaimiņi neparko neļaus cilvēkam dzīvot netraucēti, lai cik apnicīgs bozeklis viņš būtu. Tie brauc pie viņa uz mājām, atstāj viņa kalpiem vizītkartes, aicina viņu uz vakariņām vai dejām savās viesībās. Šo cilvēku nodomi visbiežāk ir labdarīgi — viņi ir iedomājušies, ka cilvēkam nāk par ļaunu allaž būt vienam, — un vēl viņiem kārojas uzzināt, vai viņš kopš iepriekšējās reizes nav mainījies. Nē, nav. Viņam ar kaimiņiem nekas nav runājams, un viņu uzskata par pašu garlaicīgāko cilvēku visā Jorkšīrā.