Tomēr mistera Norela sausajā sirsniņā mājoja tik kvēla dziņa palīdzēt maģijai atgriezties Anglijā, ka pat misters Hanifūts par to justos gandarīts, un tieši tāpēc, lai šī dziņa varētu nest ilgi gaidītos augļus, misters Norels grasījās doties uz Londonu.
Čaildermass teica, ka brīdis ir labvēlīgs, un Čaildermass pazina pasauli. Čaildermass zināja spēles, ko bērni spēlē uz ielu stūriem, — spēles, ko citi pieaugušie sen aizmirsuši. Čaildermass zināja, par ko, pie kamīna sēdēdami, domā veci ļaudis, kaut arī viņiem gadu gadiem neviens nav to jautājis. Čaildermass zināja, ko jaunekļi saklausa bungu rīboņā un tauru skaņās, kas liek tiem atstāt mājas un stāties zaldātos, — un viņš zināja, cik mazs ir tas slavas biķerītis un cik liela tā grūtumu muca, kas viņus tur gaida. Ieraudzījis uz ielas smalku advokātu, Čaildermass spēja pateikt, kas viņam kabatās. Un, to visu zinādams, Čaildermass vīpsnāja; šis tas no visa, ko viņš zināja, izraisīja viņā smieklus, bet nekas no visa, ko viņš zināja, nemodināja viņā žēlumu ne par pušplēstu grasi.
Un tāpēc, kad Čaildermass savam saimniekam teica: — Jābrauc uz Londonu! Jābrauc ar steigu! — misters Norels viņam ticēja.
— Vienīgais, kas man lāgā nepatīk, — misters Norels īgņojās, — ir tas, ka jūs pamudinājāt Segundu uzrakstīt par mums Londonas avīzēm. Viņš noteikti sarakstīs aplamības — vai par to jūs esat padomājis? Atļaušos uzskatīt, ka viņš lūkos uztiept savus skaidrojumus. Šīs sugas pētnieciņi nekad nespēj noturēties, nepielikuši klāt kaut ko no sevis. Viņš izteiks minējumus — aplamus minējumus — par to, kādas burvestības es izmantoju Jorkā. Vai tad ap maģiju jau tāpat nav samelsts vesels ačgārnību jūklis, ka mums vajadzētu vēl pievienot savējās? Vai tiešām mums šis Segunds ir nepieciešams?
Čaildermass no saviem augstumiem apveltīja saimnieku ar savu tumšo skatienu un vēl tumšāko smaidu un atbildēja, ka, viņaprāt, tas ir gan nepieciešams.
Vai jūs man nepateiktu, ser, — viņš jautāja, — vai jūs pēdējā laikā neesat dzirdējis par kādu kungu no flotes, vārdā Beinzs?
Man liekas, es zinu, kas ir šis cilvēks, — teica misters Norels.
Ak tā! — atsaucās Čaildermass. — Un kā jums gadījās par viņu uzzināt?
Atbilde nesekoja uzreiz.
Nu labi, — negribīgi novilka misters Norels. — Es laikam esmu manījis kapteiņa Beinza vārdu kādā 110 laikrakstiem.
Leitnants Hektors Beinzs dienēja uz fregates "Ziemeļu valdnieks", — sacīja Čaildermass. — Divdesmit viena gada vecumā viņš Rietumindijā kādā kaujā zaudēja kāju un divus vai trīs rokas pirkstus. "Ziemeļu valdnieka" kapteinis un daudzi jūrnieki šajā kaujā gāja bojā. Apgalvojums, ka leitnants Beinzs pārņēma kuģa vadību un deva komandas jūrniekiem, kamēr kuģa ārsts grieza viņam nost kāju, droši vien ir krietni pārspīlēts, taču nav noliedzams, ka viņš tiešām atveda briesmīgi cietušo kuģi no Rietumindijas, uzbruka ar dārgumiem piekrautam spāņu kuģim, nolaupīja visas bagātības un pārradās dzimtenē kā varonis. Viņš pameta jauno dāmu, ar kuru bija saderinājies, un apprecēja citu. Tāds ir stāsts par kapteini Beinzu, ko varēja lasīt Morning Post. Un tagad es jums pateikšu, kas notika tālāk. Beinzs nāca no ziemeļiem tāpat kā jūs, ser; viņš bija cēlies no nezināmas ģimenes, un viņam nebija augsti stāvošu draugu, kas atvieglotu viņa dzīvi. Drīz pēc laulībām viņš kopā ar savu jauno sievu devās uz Londonu, apmetās pie kaut kādiem draugiem Sīkoul-leinā, un tur pie viņiem nāca viesi, kas pārstāvēja visus iespējamos rangus un sabiedriskos stāvokļus. Viņi ieturēja vakariņas pie vikontešu galdiem, viņu veselībai uzdzēra Parlamenta locekļi, un kapteinim Beinzam tika apsolītas visas iespējamās protekcijas un aizgādnības. Šos panākumus, ser, es izskaidroju ar vispārējo atzinību un cieņu, ko viņš iemantoja ar avīzes raksta palīdzību. Bet varbūt jums Londonā ir draugi, kas izdarīs jums tādus pašus pakalpojumus, un nemaz nevajag traucēt laikrakstu redaktorus?
Jūs ļoti labi zināt, ka man tādu nav, — pikti attrauca misters Norels.
Misters Segunds tikām ilgi un grūti rakstīja vēstuli redaktoram un bēdājās,
ka nespēj sirsnīgāk slavēt misteru Norelu. Londonas laikraksta lasītāji taču noteikti gaidītu kādu vārdu par mistera Norela lieliskajām īpašībām un nesapratīs, kāpēc viņš nav tās pieminējis.
Pienācīgā laikā Times tika publicēta vēstule ar nosaukumu: "NEPARASTI NOTIKUMI JORKĀ: AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM". Misters Segunds noslēdza savu ziņojumu par burvestību Jorkā ar vārdiem, ka angļu maģijas draugiem, bez šaubām, jābūt pateicīgiem par šīm alkām pēc galējas nošķirtības, kas iezīmīgas mistera Norela raksturam, — jo tās veicinājušas viņa studijas un pēdīgi vainagojušās ar apbrīnojamo burvestību Jorkas katedrālē —, taču, rakstīja misters Segunds, viņš aicina visus angļu maģijas draugus kopā ar viņu lūgt misteru Norelu vairs nenoslēgties no pasaules, lai vienatnē nodotos pētījumiem, bet gan ieņemt vietu uz lielās valsts lietu skatuves un uzsākt jaunu lappusi Anglijas maģijas vēsturē.
AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM radīja sensāciju, jo sevišķi Londonā. The Times lasītājus līdz sirds dziļumiem satrieca mistera Norela panākumi. Visi vēlējās skatīt misteru Norelu vaigā; jaunas dāmas žēloja Jorkas nabaga sirmos džentlmeņus, kurus viņš bija tā nobiedējis, un sapņoja pašas piedzīvot tādu izbīli. Ir viegli saprast, ka šāda izdevība visticamāk vairs neradīsies: misters Norels bija nolēmis pēc iespējas ātrāk pārcelties uz Londonu.
Sameklējiet man māju, Čaildermas, — viņš izrīkoja. — Sameklējiet man māju, kas apmeklētājiem vēstīs, ka maģija ir cienījams amats — cienījams ne mazāk kā jurisprudence un nesalīdzināmi vairāk nekā medicīna.
Čaildermass dzedri apvaicājās, vai misters Norels vēlas, lai viņš atrod tādu būvi, kas liktu domāt, ka maģija ir tikpat cienījama kā Baznīca?
Misters Norels (kurš zināja, ka pasaulē ir tāda lieta kā humors, citādi par to nerakstītu grāmatās, taču nekad mūžā humoru nebija sastapis un roku tam nebija spiedis) brīdi pārlika un tad atbildēja, ka nē, gluži to laikam viņi nevarētu apgalvot.