Un tālab Čaildermass (iespējams, nospriedis, ka pasaulē nekas nav tik cienījams kā nauda) iemitināja savu saimnieku kādā namā Hanover-skvērā, turpat, kur meklējami citu bagāto un mantīgo mitekļi. Nav manā varā spriest, kāds varētu būt jūsu ieskats, taču mana sirds Hanover-skvēra dienvidpusē neiesilst; nami šeit ir tik šauri 1111 augsti — ne mazāk par Četriem stāviem —, un visi garumā izstieptie, drūmie logi ir tik vienādi, 1111 katrs nams tik ļoti līdzinās kaimiņu namam, ka viss kopā atgādina augstu mūri, kas aizsedz gaismu. Turpretim misters Norels (nebūdams tik izlepis kā es) ar savu jauno māju bija apmierināts, vai vismaz tik apmierināts, cik to iespēj džentlmenis, kas vairāk nekā trīsdesmit gadu nodzīvojis lauku muižā liela parka vidū (bet parku savukārt iejož plaša mežu un fermu zemes tiesa), — citiem vārdiem, džentlmenis, kura acis, pa logu raugoties, nekad nav ērcinājis skats uz cita īpašumu.
— Šī, protams, ir ļoti maza māja, Čaildermas, — viņš sacīja, — tomēr es nesūdzos. Jūs jau zināt, ka es par savām ērtībām necik daudz neraizējos.
Čaildermass atbildēja, ka šī māja ir lielāka nekā daudzas citas.
Patiešām? — misters Norels bija bezgala pārsteigts. Visvairāk misteru Norelu satrieca tas, cik maza ir bibliotēka — tajā nepietiktu vietas pat trešdaļai no visām grāmatām, ko viņš uzskatīja par pilnīgi nepieciešamām; kur londonieši glabā savas grāmatas? viņš jautāja Čaildermasam. Varbūt viņi vispār nelasa?
Nodzīvojis Londonā tikai trīs nedēļas, misters Norels saņēma vēstuli no kādas misis Godsdonas; šīs dāmas vārdu viņš dzirdēja pirmoreiz.
"…Zinu, tas ir pilnīgi neiedomājami, ka es rakstu Jums, gluži nepazīstamam cilvēkam, — Jūs, bez šaubām, sev jautājat: "Kas ir šī nekaunīgā persona? Es neko par tādu nezinu!" un uzskatāt mani par briesmīgi pārdrošu utt., u.tjpr., bet Drolaits man ir labs draugs, un viņš apgalvo, ka Jūs esot sirsnīgākais cilvēks pasaulē un Jums nebūs iebildumu. Es nespēju sagaidīt, kad man beidzot izdosies ar Jums iepazīties, un uzskatītu par bezgala lielu godu, ja Jūs piekristu pagodināt ar savu sabiedrību manas viesības ceturtdien vakarā. Lai netīksme pret ļaužu pilnām telpām neattur Jūs no ierašanās — es neieredzu burzmu kā rūgtu nāvi un uz tikšanos ar Jums uzaicināšu vienīgi pašus tuvākos draugus…"
Šāda veida vēstule nekādā ziņā nevarēja atstāt uz misteru Norelu labvēlīgu iespaidu. Viņš ļoti ātri to izlasīja, netīksmē nosēkdamies, nolika malā un atkal ķērās pie grāmatas. Pēc brīža uz rīta darbiem ieradās Čaildermass. Viņš izlasīja misis Godsdonas vēstuli un apjautājās, kā misters Norels vēlas uz to atbildēt.
Atteikt,— misters Norels attrauca.
Tad, lūk, kā? Vai man uzrakstīt, ka jūs jau esat uzaicināts citur? — Čaildermass gribēja zināt.
Ja jūs tā vēlaties — lūdzu.
Un vai jūs tiešām esat uzaicināts citur? — Čaildermass tincināja.
Nē, — misters Norels atbildēja.
Ak tā! — Čaildermass izsaucās. — Tad varbūt jūs no šī uzaicinājuma atsakāties tāpēc, ka jums ir kaudzēm ielūgumu citās dienās?
Man nav nekādu ielūgumu. Jūs pats to ļoti labi zināt. — Lasījis vēl apmēram minūti vai divas, misters Norels noprasīja (acīmredzot savai grāmatai): — Jūs vēl arvien esat te?
Esmu gan, — atbildēja Čaildermass.
Ak mūžs, — misters Norels noteica. — Kas tad ir? Kas par lietu?
Man likās, jūs dodaties uz Londonu, lai parādītu cilvēkiem, kāds ir moderns burvis. Ja jūs taisāties visu laiku sēdēt mājās, viņiem būs grūti to ieraudzīt.
Misters Norels neko neteica. Viņš vēlreiz paņēma vēstuli un pārlaida tai acis.
Drolaits,— viņš pēdīgi sacīja. — Ko viņa ar to grib teikt? Es nevienu Dro- laitu nepazīstu.
Nezinu, ko viņa ar to grib teikt, — attrauca Čaildermass, — toties zinu ko citu: šobrīd nevajag būt pārāk smalkiem.
Misis Godsdonas viesību vakarā pulksten astoņos misters Norels savos labākajos pelēkajos svārkos sēdēja karietē, lauzīdams galvu par misis Godsdonas dārgo draugu Drolaitu; te viņu no pārdomām iztraucēja atģieda, ka zirgi vairs nekust uz priekšu. Palūkojies pa logu, viņš laternu gaismā ieraudzīja lielu ļaužu, kariešu un zirgu jūkli. Ieskatīdams, ka Londonas ielu mudžeklis visiem liekas tikpat mulsinošs kā viņam, misters Norels gluži dabiski sliecās pieņemt, ka viņa kučieris un sulainis ir apmaldījušies, un, dauzīdams pa karietes jumtu ar spieķi, kliedza:
Deivij! Lūkas! Vai jūs nedzirdējāt, ko es teicu? Uz Mančester-strītu! Kāpēc jūs savlaicīgi neuzzinājāt, kā uz turieni jābrauc?
Lūkass no bukas atsaucās, ka viņi jau esot uz Mančester-strītas, bet vajadzēšot gaidīt viņu kārtu — te esot vesela kariešu rinda, kas vēlas apstāties pie tās mājas durvīm.
Pie kādas mājas? — kliedza misters Norels.
Pie tās, uz kuru viņi braucot, atbildēja Lūkass.
— Nē, nē! Tu kaut ko jauc, — neticēja misers Norels. — Viesības būs šauram lokam.
Tomēr misis Godsdonas namā misters Norels acumirklī nokļuva vismaz simt misis Godsdonas tuvāko draugu pulkā. Priekšnams un viesistabas bija cilvēku pārpildītas, un ar katru brīdi viņu saradās arvien vairāk. Misters Norels bija ļoti izbrīnīts, bet, sakiet, kas te ko brīnīties? Šīs bija smalkas Londonas viesības, un tās ne ar ko neatšķīrās no citām viesībām, kas katru mīļu dienu notika pusducī galvaspilsētas namu.
Ak, kā lai apraksta Londonas viesības? Visā mājā žilbinošā pārpilnībā deg sveces kristāla kroņlukturos, eleganti spoguļi trīskāršo un četrkāršo gaismu, līdz nakts kļūst gaišāka par dienu; uz balti klātiem galdiem lepnās piramīdās dižojas daudzkrāsaini siltumnīcas augļi; rokrokā pa pāriem, apbrīnas pilnu skatienu pavadītas, pastaigājas dārgakmeņos mirdzošas debesu būtnes. Taču sutoņa ir neizturama, šaurība un troksnis gandrīz tikpat drausmīgs; nav vietas, kur apsēsties, un gandrīz nav, kur stāvēt. Jums gadās zāles otrā galā ieraudzīt jūsu labāko draugu, jums sirds ir pilna un gribas visu izstāstīt, bet, apžēliņ, kā lai pie viņa nokļūst? Ja jūs esat laimesbērns, tad varbūt vēlāk drūzmā viņu sastapsiet un paspiedīsiet viņam roku, pirms ļaužu straumes aiznesīs jūs katru uz savu pusi. Piktu, nosvīdušu svešinieku ielenkumā jūsu izredzes ar kādu saturīgi parunāties ir gluži tādas pašas kā Āfrikas tuksnesī. Jūsu vienīgā vēlēšanās ir pasargāt mīļāko tērpu no paša ļaunākā, kas ar to var notikt ļaužu biežņā. Visi sūdzas par karstumu un smacīgo gaisu. Visi apgalvo, ka tas ir absolūti neizturami. Bet, ja tik briesmīgas ir viesu ciešanas, tad ko lai saka tie nelaimīgie, kas nav ielūgti? Mūsu mokas ir nieks, padomājiet par viņu izmisumu! Un rīt mēs viens otram teiksim, ka tās bija burvīgas viesības.
Gadījās tā, ka misters Norels ieradās reizē ar kādu ļoti vecu dāmu. Kaut arī augumā sīka un pēc izskata nejauka, viņa acīm redzami bija ļoti svarīga persona (viscaur rotājusies ar briljantiem). Kalpi saskrēja viņai apkārt, un misters Norels iesoļoja mājā, neviena nepamanīts. Viņš iegāja ļaužu pilnā istabā un tur uz maza galdiņa ieraudzīja punša trauku. Dzerot punšu, viņam ienāca prātā, ka viņš nevienam nav nosaucis savu vārdu un tātad neviens nezina, ka viņš ir šeit. Misters Norels netika gudrs, kā labāk rīkoties tālāk. Pārējie viesi bija aizņemti, apsveicinoties ar saviem draugiem, bet pieiet klāt kādam no kalpiem un pašam pieteikties — nē, tādam varoņdarbam misters Norels nebija gatavs;
kalpotāju lepnās sejas un neaprakstāma pārākuma apziņa lika viņam justies melnam un maziņam. Zēl gan, ka neviens no Jorkas burvju biedrības kādreizējiem biedriem te nebija un neredzēja, cik nožēlojams un neiederīgs Norels jutās; viņiem uzreiz būtu daudz līksmāks prāts. Bet tāpat jau ir ar mums visiem. Pazīstamos apstākļos mēs izturamies braši un nepiespiesti, taču pietiek nokļūt tādā vietā, kur mēs nevienu nepazīstam un neviens nepazīst mūs… I.ai Dievs žēlīgs, cik nelāgi mēs jūtamies!