Misters Norels klīda no zāles uz zāli, vēlēdamies vienīgi tikt no šejienes prom, kad pēkšņi viņam pussolī apstāties lika no svešas mutes atskanējis paša vārds un šāds noslēpumains izteikums: — …apgalvo, ka viņš nekad nerādās ļaudīs, neietērpies noslēpumainā naktszilā mantijā, ko rotā pārpasaulīgi simboli! Taču Drolaits, kas šo Norelu ļoti labi pazīst, teica, ka…
Te valdīja tāds troksnis, ka var tikai brīnīties, kā misteram Norelam vispār izdevās kaut ko sadzirdēt. Runātāja bija jauna dāma, un misters Norels sāka sparīgi staipīt kaklu uz visām pusēm, mēģinādams viņu ieraudzīt, taču bez panākumiem. Interesanti, ko vēl par mani ir sastāstījuši, viņš domāja.
Palūkojies sānis, viņš ieraudzīja blakus stāvam dāmu un džentlmeni. Viņa izskatījās gluži neievērojama — cienījama kundze, pēc izskata spriežot, gadus četrdesmit vai piecdesmit veca, turpretim viņš bija kungs, kādus Jorkšīrā bieži negadās redzēt. Augumā pasīks un smalki ģērbies ļoti labos melnos svārkos un gluži apbrīnojami baltā kreklā; kaklā, iekārtas melnā samta lentītē, bija mazas sudraba acenes. Viņa sejas panti bija ļoti pareizi un visai glīti, mati — īsi un tumši, bet āda ļoti tīra un balta — vienīgi vaigos manīja tikko jaušamu sārtumu. Tomēr galvenā viņa rota bija acis: lielas, skaisti veidotas, tumšas un tik spožas, ka zvīļoja gandrīz kā izkausētas. Tās iemaloja ļoti garas, ļoti tumšas skropstas. Viņa izskatā netrūka sievišķīgu iezīmīšu, ko viņš bija ieviesis paša spēkiem, tomēr acis un skropstas bija dabas dotas.
Misters Norels vērīgi ieklausījās viņu tērzēšanā, gribēdams zināt, vai abi nerunā par viņu.
— …padomu, ko es lēdijai Dankombai devu saistībā ar viņas pašas meitu,— pasīkais džentlmenis teica. — Lēdija Dankomba bija atradusi meitai gluži ideālu vīru, džentlmeni ar deviņiem simtiem gadā! Taču muļķa meitene jau bija ieskatījusies kaut kādā dragūnu kapteinī bez graša kabatā, un nabaga lēdija Dankomba aiz izmisuma nezināja, kur dēties. "Ak, jūsu gaišība!" es iesaucos, tiklīdz par to padzirdēju. "Neuztraucieties! Paļaujieties uz mani. Es neesmu nekāds ģēnijs un pasaules brīnums, kā jau jūsu gaišībai zināms, taču mani pieticīgie talanti noder tieši tādās lietās." Ak, kundze! Jūs smiesities, kad uzzināsiet, kā es atšķetināju šos sarežģījumus! Uzdrošinos domāt, ka neviens cits nebūtu izgudrojis tik uzjautrinošu plānu! Es aizvedu Sūzenas jaunkundzi uz Bond-strītu, un mēs abi pavadījām ļoti patīkamu rītu Greja veikalā, pielaikodami viņai kaklarotas un auskarus. Viņa ir uzaugusi Derbīšīrā, un viņai nav bieži iznācis redzēt patiešām ievērības cienīgas dārglietas. Pieļauju, ka tā bija pirmā reize, kad viņa nopietni domāja par tādām lietām. Pēc tam mēs ar lēdiju Dankombu pāris reižu ieminējāmies, ka, izejot pie kapteiņa Hērsta, viņai nebūs ne mazāko izredžu vēl kādu reizi iepirkties tik burvīgā tirgotavā, turpretim, kļuvusi par mistera Votsa sievu, viņa varēs izvēlēties pašas smalkākās lietiņas. Pēc tam es pacentos iepazīties ar kapteini Hērstu un pierunāju viņu atnākt man līdzi uz Būdla iestādījumu, bet tur — es negribu jūs maldināt, kundze, — tur spēlē kārtis! — Pasīkais džentlmenis ķiķināja. — Es aiztapināju viņam mazliet naudas, lai viņš varētu izmēģināt laimi, — jūs jau saprotat, tā nebija mana, lēdija Dankomba man bija to iedevusi tieši tādai vajadzībai. Mēs pabijām tur trīs vai četras reizes, un apbrīnojami īsā laikā kapteiņa Hērsta parādi sasniedza — jā, kundze, man nav skaidrs, vai viņš jelkad no tiem izkulsies! Mēs ar lēdiju Dankombu viņam paskaidrojām, ka jaunai meitenei iziet pie vīrieša ar nelieliem ienākumiem ir gluži pieņemama lieta, bet pavisam kas cits ir līgavainis, kas līdz kaklam iestidzis parādos. Sākumā viņš nevēlējās mūs uzklausīt, sākumā viņš lietoja — kā to labāk pateikt?—visai militārus izteicienus, taču galu galā bija spiests atzīt, ka mūsu sacītais neapšaubāmi ir pareizs.
Misters Norels redzēja, ka cienījamā dāma vecumā starp četrdesmit un piecdesmit palūkojas uz pasīko džentlmeni ar manāmu netīksmi. Pēc tam viņa paklanījās, tikko jaušami un visai dzestri, un, ne vārda nesacīdama, ieslīdēja pūlī; pasīkais džentlmenis pagriezās uz pretējo pusi un tūlīt pat uzsauca sveicienu kādam draugam.
Pēc tam mistera Norela skatiens aizķērās pie pārlieku daiļas jaunas dāmas baltā un sidrabotā tērpā. Viņa klausījās stalta, glīta džentlmeņa stāstā un ļoti sirsnīgi smējās par katru tā vārdu:
— …un ja nu viņš atklās zem nama pamatiem divus pūķus — sarkanu un baltu, saķērušos mūžīgā cīņā, un šie pūķi simbolizēs bojāeju, kas gaida misteru
Godsdonu? Uzdrošinos minēt, — vīrietis laiski pasmaidīja, — ka tas jūs nebūt neapbēdinās.
Dāma sāka smieties vēl jautrāk nekā pirmīt, un misters Norels bija pagalam pārsteigts, pēc mirkļa izdzirdot, ka viņa tiek uzrunāta kā "misis Godsdona".
Misters Norels apdomājās un nosprieda, ka vajadzētu pieiet viņai klāt, taču dāma vairs nekur nebija redzama. Viņš bija apdullis no trokšņa un tik daudzu cilvēku ņudzoņas un grasījās doties prom, taču sagadīšanās pēc tieši tai brīdī drūzmēšanās pie durvīm bija sevišķi blīva; cilvēku straume viņu satvēra un aiznesa sev līdzi uz pretējo pusi. Viņš riņķoja un riņķoja pa zāli kā sausa lapa notekā, līdz, mezdams kārtējo loku, viņš ieraudzīja pie loga klusu stūrīti. Augsts, griezumiem rotāts melnkoka aizslietnis ar perlamutra inkrustācijām pa pusei apslēpa — ak, svētlaime! — grāmatskapi. Misters Norels ielavījās aiz aizslietņa, paņēma no plaukta Džona Neipjēra sarakstīto "Visas Svētā Jāņa Parādīšanās grāmatas izmeklēšanu" un sāka lasīt.
Sabijis tur visai neilgi, viņš nejauši pacēla acis un ieraudzīja stalto skaistuli, kas bija tērgājis ar misis Godsdonu, un pasīko, tumšo vīrieti, kas nebija žēlojis pūliņus, iznīcinot kapteiņa Hērsta nodomu apprecēt lēdijas Dankombas meitu. Abi aizgūtnēm runāja, taču drūzmēšanās un spaidīšanās visapkārt bija tik briesmīga, ka staltais bez ceremonijām saķēra sīkāko aiz piedurknes un ievilka viņu stūrī aiz aizslietņa — tur, kur bija ierīkojies misters Norels.
Viņa te nav! — staltais paziņoja un katru vārdu uzsvēra, ar pirkstu iebakstot otram plecā. — Kur ir nešpetni zalgojošās acis, ko jūs mums solījāt? Kur transi, ko neviens 110 mums nespēj izskaidrot? Vai pār kādu ir nācis lāsts? Neizskatās vis. Jūs izsaucāt viņu kā garu 110 bezdibeņiem, bet viņš nav ieradies.
Es vēl šorīt ar viņu tikos, — sīkākais turējās pretī, — klausījos par brīnumainajām burvestībām, ar kurām viņš pēdējā laikā nodarbojas, un viņš apsolīja ierasties.
Jau ir pāri pusnaktij. Viņš neieradīsies. — Staltais atļāvās ļoti iecildīgu smaidu. — Atzīstieties: jūs viņu nepazīstat!
Te pasmaidīja sīkākais — viņa smaids necik neatpalika augstprātības ziņā (šie abi nepārprotami krustoja smaidus), — un viņš sacīja:
Neviens visā Londonā nepazīst viņu tik labi kā es. Man jāteic, ka es esmu mazliet — pavisam mazlietiņ — vīlies.
Ha! — izsaucās staltais. — Te visi uzskata, ka mēs esam ārkārtīgi nekrietnā veidā apkrāpti. Mēs ieradāmies, cerēdami redzēt kaut ko neparastu, bet tā vietā esam spiesti izklaidēties paši. — Viņa skatienam gadljas krist uz misteru Norelu, un viņš apsūdzēja: — Tas džentlmenis lasa grāmatu!