Sīkākais atskatījās un netīšām ar elkoni aizķērās aiz "Visas Svētā Jāņa Parādīšanās grāmatas izmeklēšanas". Viņš salti palūkojās uz misteru Norelu, kurš tādā šaurībā bija iekārtojies ar tik lielu grāmatu.
Es jau sacīju, ka esmu vīlies, — sīkākais turpināja, — bet pārsteigts gan es neesmu. Jūs viņu nepazīstat tik labi kā es. O, man jums jāsaka, viņš visnotaļ skaidri apzinās savu vērtību. Labāk nekā jebkurš cits. Cilvēks, kas pērk namu Hanover-skvērā, saprot, kā visam jānotiek. O, jā! Viņš ir nopircis namu Hanover- skvērā! Jūs laikam par to neesat dzirdējis? Viņš ir bagāts kā žīds. Viņam bija mūžvecs tēvocis, vārdā Heitorntveits, tas nomira un atstāja viņam lērumu naudas. Bez visādiem citiem sīkumiem viņam pieder liela māja un plaša muiža — Hartfjū abatija Jorkšīrā.
Ha! — sausi atcirta staltais. — Dažam labam paveicās. Mūžveci, bagāti tēvoči, kas protas nomirt, gadās nepieklājīgi reti.
Tā gan, tā gan! — iesaucās sīkais. — Vieniem maniem draugiem, Gri- finiem, ir neiedomājami bagāts tēvocis, kuru viņi cītīgi aptekā gadu gadiem,— bet, lai arī viņš jau sākumā bija vismaz simt gadu vecs, joprojām nav nomiris un, kā rādās, ir sataisījies dzīvot mūžīgi, lai viņiem iespītētu, un visi Grifini paši tikmēr kļūst veci un cits pēc cita mirst, gauži vīlušies. Tomēr es nešaubos, ka jums, dārgais Laselz, gan nav vajadzības zūdīties par visādiem apnicīgiem večukiem —jūs taču esat pietiekami turīgs, vai ne?
Staltais izlēma nepievērst uzmanību šim nepiedienīgajam izlēcienam un dzedri aizrādīja:
Pēc visa spriežot, šis džentlmenis vēlas ar jums runāt.
Minētais džentlmenis bija misters Norels — pagalam pārsteigts, dzirdot, cik nekautrīgi tiek apspriests viņa īpašumu stāvoklis, viņš jau vairākas minūtes gaidīja izdevību bilst kādu vārdu.
Lūdzu piedošanu, — viņš sacīja.
Jā? — sīkākais asi atsaucās.
Es esmu misters Norels.
Staltais skaistulis un pasīkais džentlmenis pievērsa misteram Norelam aizskaroši tiešus skatienus.
Kad labu brīdi bija valdījis klusums, pasīkais džentlmenis, kura seja vispirms liecināja par aizvainojumu, pēc tam kļuva tukša un nupat sāka vēstīt par apjukumu, lūdza, vai misters Norels nevarētu atkārtot savu vārdu.
Misters Norels atkārtoja, un, to izdzirdējis, sīkais džentlmenis sacija:
Es nudien lūdzu piedošanu, bet… Tas ir… Ceru, ka atvainosit par tik nepiedienīgu jautājumu, bet vai jūsu namā Hanover-skvērā gadījumā nav kāds, kas staigā viscaur melnā, kāds ar kalsnu seju, greizu kā dzīvžoga sakne?
Misters Norels brīdi domāja un tad atbildēja:
Čaildermass. Jūs runājat par Čaildermasu.
Ā, Čaildermass! — pasīkais iesaucās, it kā tagad gan viss būtu pilnīgi skaidrs. — Jā, protams! Kāds es biju muļķis! Tad tas ir Čaildermass! Ak, mister Norel! Nespēju vien izteikt, cik ļoti priecājos ar jums iepazīties! Mans vārds, ser, ir Drolaits.
Vai jūs pazīstat Čaildermasu? — nekā nesaprazdams, jautāja misters Norels.
Es… — misters Drolaits uz brīdi apklusa. — Es esmu redzējis, kā cilvēks, kuru es aprakstīju, iznāk no jūsu nama, un es… Ak, mister Norel! Es reizēm esmu tāds ēzelis! Es noturēju viņu par jums! Neapvainojieties, lūdzams, ser! Tagad, uz jums raudzīdamies, es skaidri redzu, ka viņš gan izskatās neprātīgs un romantisks, jā, tādus mēs iztēlojamies burvjus, bet jūsos manāms īsta pētnieka apcerīgums. LaseTz, ko jūs sakāt — vai tad misters Norels nav nopietns un nosvērts kā pētniekam klājas?
Staltais bez lielas degsmes piekrita.
Mister Norel, šis ir mans draugs misters Laselzs, — Drolaits iepazīstināja.
Misters Laselzs pavisam viegli palocījās.
Ak, mister Norel! — klaigāja misters Drolaits. — Jūs nevarat iedomāties, kādas mokas es šovakar cietu, zīlēdams, vai jūs ieradīsities vai ne! Pulksten septiņos es biju nobažījies tik briesmīgi, ka vairs nespēju izturēt! Jā, es izgāju ārā un devos uz to Glāshauz-strītas traktieri, lai iztaujātu Deiviju un Lūkasu un uzzinātu viņu ieskatus! Deivijs bija pārliecināts, ka jūs nekur nebrauksit, un, to izdzirdot, kā jau jūs spējat iztēloties, mani pārņēma galējs izmisums!
Deiviju un Lūkasu! — misters Norels atkārtoja pilnīgā apjukumā. (Varbūt ir vietā atgādināt, ka tā sauca mistera Norela kučieri un sulaini.)
Jā, jā! — misters Drolaits atsaucās. — Glāshauz-strītas traktieris, kā jums, bez šaubām, zināms, ir tā vieta, kur Deivijs un Lūkass dažkārt ietur vakariņas.—
Mistera Drolaita runas plūdi uz brīdi aprāvās — tieši uz tik ilgu brīdi, lai misters Norels paspētu nomurmināt, ka nē, tas viņam nav zināms.
Es, spēkus netaupīdams, stāstu par jūsu neparastajām spējām visiem maniem neskaitāmajiem paziņām,—misters Drolaits turpināja. — Esmu bijis jūsu Jānis Kristītājs, ser, esmu darījis līdzenas jūsu tekas! Un es nesvārstīdamies apgalvoju, ka mēs ar jums esam lieli draugi, jo jau no paša sākuma nojautu, ka mēs, mīļais mister Norel, tādi kļūsim! Jūs pats redzat, man bija pilnīga taisnība — palūk, te nu mēs esam un visnotaļ omulīgi tērzējam!
5
Drolaits
1807. gads, no pavasara līdz rudenim
Nakamajā dienā no paša rīta mistera Norela aģents Čaildermass tika izsaukts pie saimnieka uz brokastu istabu. Misters Norels viņu sagaidīja bāls no vaiga un mērena satraukuma pārņemts.
Kas noticis? — Čaildermass vaicāja.
Ak tā! — misters Norels iekliedzās, paceldams galvu. — Ak tad jūs vēl uzdrošināties jautāt! Jūs, kas savus pienākumus esat pildījis tik nolaidīgi, ka jebkurš nelietis var novērot manu māju un vienā mierā izprašņā manus kalpus! Tā gan, un vēl saņem atbildes uz saviem jautājumiem! Far ko es jums maksāju algu, man gribētos zināt, ja ne par to, lai jūs sargātu mani no tādas uzbāzības?
Čaildermass paraustīja plecus.
Jūs uztraucaties par Drolaitu, cik noprotu.
īss, pārsteiguma pilns klusums.
Jūs zinājāt? — misters Norels izsaucās. — Žēlīgais Dievs! J'ar ko jūs domājāt? Vai jūs man simtām reižu neesat sacījis, ka man vajadzīgs svēts miers un tālab nedrīkst pieļaut, lai kalpi tenkotu?
Kā nu ne! — Čaildermass atbildēja. — Bet man tiešām ļoti bail, ser, ka jums vajadzēs kaut kādā mērā atteikties no sava svētā miera. Nošķiršanās no sabiedrības un noslēgtība ir īsti vietā Jorkšīrā, bet mēs vairs neesam Jorkšīrā.
Jā, jā! — aizkaitināts atsaucās misters Norels. — To es pats zinu. Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais jautājums ir: ko grib Drolaits?
Viņam vajag izcelties ar to, ka viņš pirmais visā Londonā ir iepazinies ar burvi. Tas ari viss.
Taču misters Norels nebija ar mieru tik viegli atsacīties no savām bailēm. Viņš nervozi berzēja dzeltenīgi bālās rokas un meta bailīgus skatienus uz istabas krēslainajiem kaktiem, it kā bažīdamies, ka tur var slēpties visādi drolaiti, kas iezagušies viņa mājā, lai viņu izspiegotu.
Tā uzcirties, viņš nu gan neizskatījās pēc maģijas pētnieka, — viņš sacīja, — bet tas vēl neko nenozīmē. Viņam pirkstos nebija ne varas, ne paklausības gredzenu, un tomēr, tomēr…
Es jūs lāgā nesaprotu, — teica Čaildermass. — Runājiet bez aplinkiem.
Vai jums nešķiet, ka viņam tomēr varētu piemist kādas mākas? — misters Norels taujāja. — Vai varbūt viņam ir draugi, kas apskauž manus panākumus! Ar ko viņš biedrojas? Ko viņš ir mācījies?
Čaildermass smaidīja ilgu smaidu, kas pusi viņa sejas no zoda līdz pašai pierei vērta pavisam citādu.