Ak tā! Jūs esat sev iestāstījis, ka viņš ir kāda cita burvja sūtnis. Man jums jāsaka, ser, ka tā nav. Te nu jūs varat man ticēt. Mazāk par visu man var pārmest nolaidību, gādājot par jūsu interesēm: kad mēs saņēmām misis Godsdonas vēstuli, es sāku ievākt ziņas par šo džentlmeni — tikpat cītīgi, uzdrošinos apgalvot, kā viņš vāca ziņas par jums. Tāda cilvēka pakalpojumus, man jāteic, izmantotu tikai ļoti dīvains burvis. Turklāt, ja tāds burvis eksistētu, jūs jau sen būtu viņu atradis, vai tā nav? Un pēc tam jūs būtu izdomājis, kā atstāt viņu bez viņa grāmatām un pielicis viņa pētījumiem punktu. Nebūtu pirmā reize.
Tad jūs zināt, ka no šī Drolaita nevajag bīties?
Čaildermass savilka uzaci un pasmaidīja savu sānisko smaidu.
Gluži otrādi, — viņš atbildēja.
Ahā! — iekliedzās misters Norels. — Es jau zināju! Tagad es vismaz pūlēšos par katru cenu izvairīties no viņa sabiedrības.
Kāpēc? — jautāja Čaildermass. — Es neko tādu neteicu. Vai es tikko nesacīju, ka jums viņš nav bīstams? Ja arī viņš ir slikts cilvēks, kāda jums tur daļa? Klausiet manam padomam, ser, izmantojiet tos rīkus, kas jums ir pie rokas.
Pēc tam Čaildermass pastāstīja misteram Norelam, ko viņš bija uzzinājis par Drolaitu. Šis Drolaits piederēja pie tās sugas džentlmeņiem, kas sastopami vienīgi Londonā. Viņu galvenā nodarbošanās ir valkāt dārgus un smalkus apģērbus, viņu dzīve rit neizmērojamā dīkdienībā, spēlējot kārtis un pļēgurojot, vairākus mēnešus pēc kārtas pavadot Braitonā un citās smalkās kūrvietās. Pēdējos gados šī suga, liekas, bija sasniegusi savu pilnību Kristofera Drolaita personā. Pat viņa labākie draugi atzītu, ka viņam nav nevienas labas īpašības.'' Reiz viņš atradās vienā istabā ar lēdijas Besboro garspalvaino balto kaķi. Tai dienā viņš bija tērpies nevainojami melnos svārkos un biksēs, un tādēļ viņu stipri uztrauca tas, ka šis kaķis visu laiku staigā viņam apkārt un izrāda vēlēšanos ielēkt viņam klēpī. Nogaidījis brīdi, kad neviens, liekas, uz viņu neskatās, viņš paķēra kaķi, atvēra logu un izsvieda to ārā. Kaut arī kaķis nokrita no trīs stāvu augstuma, tas palika dzīvs, lai gan turpmāk ar vienu kāju piekliboja un ar ļoti lielu nepatiku izturējās džentlmeņiem, kas tērpušies melnā.
Kaut arī misters Norels, uzklausīdams arvien jaunus un jaunus pārsteidzošus faktus, purpināja un šņāca, bija redzams, ka šī saruna viņam nāk par labu. Kad Lūkass pēc desmit minūtēm ienāca ar karstas šokolādes tasi, misters Norels savaldīgi ēda grauzdētu maizi ar marmelādi un it nemaz neatgādināja pirmītējo nemierīgo, saērcināto ukrīti.
Pie durvīm skaļi pieklauvēja, un Lūkass devās atvērt. Pēc tam uz kāpnēm bija dzirdami viegli soļi, Lūkass no jauna parādījās durvīs un pieteica:
Misters Drolaits!
Mister Norel! Labrīt, ser! — brokastu istabā ienāca misters Drolaits. Viņš bija ģērbies tumšzilā svārkā un rokā turēja melnkoka spieķi ar sudraba uzgali. Likās, viņš ir teicamā garastāvoklī: viņš klanījās, smaidīja un staigāja šurpu turpu tik rosīgi, ka pēc piecām minūtēm uz paklāja vairs nebija ne collas, uz kuras viņš nebūtu stāvējis, istabā nebija palicis tāds galds vai krēsls, ko viņš nebūtu viegliņām noglaudis ar roku; nebija nedz tāda spoguļa, kurā viņš nebūtu pazibējis, nedz gleznas, kurai pretim viņš nebūtu īsi pasmaidījis.
Misters Norels gan bija noticējis, ka viesis nav ne izcils burvis, ne izcila burvja kalps, tomēr viņš vēl nebija gatavs paklausīt Čaildermasa padomam. Uzaicinājums sēsties pie brokastgalda un iebaudīt karstu šokolādi izskanēja tik salti, cik vien iespējams. Taču pūcīga klusēšana un tumši skatieni misteru Drolaitu nekādā mērā neietekmēja: visas pauzes viņš aizpildīja ar savu pļāpāšanu un pie tumšiem skatieniem bija tik ļoti pieradis, ka tos vairs nemanīja.
Vai jūs man piekritīsit, ser, ka vakardienas viesības bija pašas burvīgākās viesības pasaulē? Tiesa, ja drīkstu tā izteikties, manuprāt jūs rīkojāties gluži pareizi, aiziedams tad, kad jūs aizgājāt. Man izdevās visus apstaigāt un katram pateikt — džentlmenis, ko jūs tikko pamanījāt izejam pa durvīm, patiešām bija misters Norels! O, ticiet man, ser, jūsu aiziešana nepalika nepamanīta. Augsti godātais misters Mešcms bija pilnīgi pārliecināts, ka paspējis saskatīt jūsu cienījamo plecu, lēdija Bārklija šķitās pamanījusi glītu, pelēku jūsu cildenās parūkas sprogu, un Fiskertonas jaunkundze bija stāvā sajūsmā, domādama, ka viņas skatiens brīdi kavējies uz jūsu mācītā degungala! Un tas mazumiņš, ko viņi bija dabūjuši redzēt, ser, liek viņiem tīkot pēc kā vairāk. Viņi sapņo ieraudzīt tik ievērojamu cilvēku pilnībā!
Ahā! — misters Norels, visai gandarīts, novilka.
Mistera Drolaita atkārtotajiem apgalvojumiem, ka misters Norels atstājis gluži apburošu iespaidu uz lēdijām un džentlmeņiem misis Godsdonas viesībās, izdevās cik necik mīkstināt mistera Norela aizspriedumaino attieksmi pret viesi. Kā apgalvoja misters Drolaits, mistera Norela klātbūtne esot līdzinājusies smalkai garšvielai: pavisam niecīga šķipsniņa spēj pilnīgi mainīt veselu ēdienu. Mistera Drolaita sabiedrība bija tik patīkama, ka misters Norels pamazām kļuva arvien runīgāks.
Un kādiem brīnumainiem apstākļiem, ser, — misters Drolaits vaicāja, — mēs varam pateikties par laimi baudīt jūsu sabiedrību? Kas jūs atvedis uz Londonu?
Es ierados Londonā, lai sniegtu savu ieguldījumu mūsdienu maģijas veicināšanā. Es, ser, grasos palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā, — svarīgi atbildēja misters Norels. — Man ir daudz kas stāstāms mūsu laikmeta ievērojamajiem cilvēkiem. Ir daudz veidu, kā es varu būt viņiem noderīgs.
Misters Drolaits pieklājīgi nomurmināja, ka nebūt par to nešauboties.
Varu jums sacīt, ser, — misters Norels turpināja, — ka es nudien vēlētos, kaut šī misija būtu jāpilda kādam citam burvim. — Viņš nopūtās un izskatījās tik cildens, cik nu ar tik sīkiem, sažmiegticm sejas vaibstiem iespējams. Var tikai brīnīties, kā tāds cilvēks kā misters Norels — cilvēks, kas izpostījis tik daudzu savu amata brāļu karjeru, — bija spējis sevi pārliecināt, ka mīļuprāt atdotu visu savas profesijas slavu kādam no viņiem, taču ir pilnīgi skaidrs, ka misters Norels nesatricināmi ticēja saviem vārdiem.
Misters Drolaits atzinīgi bubināja. Misters Drolaits nešaubījās, ka misters Norels ir pārlieku pieticīgs. Misters Drolaits ne mirkli nespēja pieļaut, ka varētu atrasties kāds cits, kas labāk nekā misters Norels spētu palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā.
Taču man jāpūlas neizdevīgos apstākļos, ser, — misters Norels norādīja.
Misters Drolaits nespēja tam ticēt.
Es nepazīstu pasauli, ser. Es pats to apzinos. Būdams pētnieks, es tiecos pēc klusuma un vientulības. Sēdēt ļaužu pilnā istabā un stundu pēc stundas aizvadīt, tukši pļāpājot ar nepazīstamiem cilvēkiem — tās man ir pašas briesmīgākās mokas, bet es noprotu, ka bez tā nevarēs iztikt: gluži pretēji. Čaildermass apgalvo, ka to vajadzēs darīt. — Misters Norels ar ilgām lūkojās uz Drolaitu, kā cerēdams, ka Drolaits nepiekritīs.
Ak tā! — misters Drolaits brīdi gremdējās pārdomās. — Lūk, tieši tāpēc es esmu tik laimīgs, ka mēs ar jums esam sadraudzējušies! Es nemēģinu izlikties par mācītu cilvēku, ser; es tikpat kā neko nezinu par burvjiem un burvestību vēsturi, un uzdrīkstēšos izteikt minējumu, ka laiku pa laikam jums mana sabiedrība var likties kaitinoša, taču sīks aizkaitinājums ir jāsamēro ar lielo labumu, ko jūs varat gūt, ļaujot man vadāt jūs apkārt un izrādot cilvēkiem. Ak, mister Norel! lūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti noderīgs es jums varu būt!