Misters Norels uz līdzenas vietas nesolījās mistera Drolaita pavadībā apmeklēt visas, kā misters Drolaits apgalvoja, ārkārtīgi patīkamās viesības, un neapsolīja tikties ar visiem tiem cilvēkiem, kuru draudzība, mistera Drolaita vārdiem runājot, piedotu jaunu saldmi viņa eksistencei, tomēr piekrita šai pašā dienā kopā ar misteru Drolaitu ierasties vakariņās pie lēdijas Rotenstolas Bedford-skvērā.
Sajās vakariņās misters Norels mocījās mazāk, kā bija gaidījis, un tādēļ piekrita nākamajā dienā tikties ar misteru Drolaitu pie mistera Plamtrī. Ar misteru Drolaitu pavadoņa lomā misters Norels iesoļoja augstākajā sabiedrībā ar lielāku pārliecību nekā iepriekš. Viņš saņēma neskaitāmus ielūgumus; viņš bija aizņemts no vienpadsmitiem rītā līdz pusnaktij un vēl ilgāk. Viņš gāja rīta vizītēs, pusdienoja pie visas pilsētas augstmaņu galdiem, apmeklēja viesības, balles un itāliešu mūzikas koncertus, tikās ar baronetiem, vikontiem, vikontesēm un augsti godātiem tādiem un šādiem, viņš bija sastopams, pastaigājamies pa Bond-strītu rokrokā ar misteru Drolaitu, viņš bija manīts, vaļējā karietē elpojam svaigu gaisu Haid-parkā kopā ar misteru Drolaitu un mistera Drolaita dārgo draugu misteru Laselzu.
Ja gadījās diena, kad misters Norels neēda ārpus mājas, misters Drolaits pusdienoja pie mistera Norela Hanover-skvērā — ar vislielāko prieku, sprieda misters Norels, jo Čaildermass bija viņam pastāstījis, ka misteram Drolaitam kabatas ir gluži tukšas. Kā izteicās Čaildermass, Drolaits dzīvojot uz savas as-. prātības un parādu rēķina; neviens no viņa lielajiem draugiem nekad netika aicināts apmeklēt viņu mājās, jo šīs mājas bija īrēts kambaris virs kurpnieka darbnīcas Mazajā Raider-strītā.
Kā tas mēdz būt visos jaunos mitekļos, drīz atklājās, ka Hanover-skvēra namā — kas sākumā likās gluži vai ideāls— nepieciešami dažnedažādi uzlabojumi. Saprotams, misters Norels vēlējās, lai viss tiktu paveikts pēc iespējas ātrāk, taču, kad viņš mudināja misteru Drolaitu piekrist, ka Londonā visi darbi norisinās neiedomājami lēni, Drolaits izmantoja izdevību izzināt visus mistera Norela nodomus krāsu, tapešu, paklāju, mēbeļu un rotājumu ziņā un katrā no tiem atrada nepilnības. Viņi stīvējās ceturtdaļstundu no vietas, un tad misters Drolaits norīkoja padot mistera Norela karieti un lika Deivijam aizvest viņu un misteru Norelu uz mistera Akermana tirgotavu Strendā. Tur misters Drolaits parādīja misteram Norelam kādu grāmatu, vērsdams viņa uzmanību uz mistera Reptona gravīru: tukša, vecmodīga viesistaba, pie sienas karājas portrets, no kura jums pretī auksti raugās vecmodīga persona (karalienes Elizabetes laikmeta aculieciniece), bet tukšie krēsli blenž cits citā kā balles viesi, kas atklājuši, ka viņiem ar pārējiem nekas nav runājams. Toties nākamajā lappusē — ak, kādas pārvērtības bija radījušas cildenās galdnieku, tapsētāju un polsterētāju mākslas! Padomājiet tikai, tā pati viesistaba, vienīgi no jauna apmēbelēta un izdaiļota līdz nepazīšanai! Uz jaunajiem, elegantajiem apartamentiem uzreiz bija atsteidzies vismaz ducis smalki tērptu dāmu un džentlmeņu, kurus neatvairāmi vilināja izredzes atsvaidzināt garu, ieņemot elegantas pozas un zvilnot krēslos vai staigājot pa vīnogulājiem noaugušo oranžēriju, kas bija mīklaini uzradusies aiz diviem franču logiem. Morāle, kā paskaidroja misters Drolaits, ir tāda: ja misters Norels modernās maģijas nākotnes labad vēlas iegūt draugus, viņam savā namā jāierīko pēc iespējas vairāk francūžu stila logu.
Ar mistera Drolaita aizgādnību misters Norels iemācījās savas jaunības cienīgo blāvi zaļgano toņu vietā dot priekšroku sarkanajiem: tādos tērpjas gleznu galeriju sienas. Modernās maģijas interesēs krietnie materiāli, no kuriem bija celts mistera Norela nams, tika izpušķoti ar krāsām un lakām un piespiesti tēlot kaut ko gluži citu — kā aktieri uz skatuves. Apmetums tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc koka, un koks tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc cita koka. Kad pienāca laiks izraudzīties ēdamistabas iekārtojumu, misters Norels jau tik ļoti paļāvās uz Drolaita gaumi, ka pusdienu servīzi Drolaits drīkstēja izvēlēties pilnīgi pēc sava prāta.
Jūs to nenožēlosit, dārgais ser! — Drolaits iesaucā. — Pirms trim nedēļām es pasūtināju servīzi hercogienei B. — un, to ieraudzījusi, viņa uzreiz pateica, ka nekad mūžā nav redzējusi neko jele pustik apburošu!
Jaukā maija rītā misters Norels sēdēja misis Litlvortas salonā viņas namā Vimpol-strītā. Viesu vidū bija arī misters Drolaits un misters Laselzs. Mistera Norela sabiedrībā misters Laselzs uzturējās ar jo lielu patiku, patiesībā viņu šai ziņā pārspēja tikai misters Drolaits, taču iemesli, kālab viņš tīkoja pēc mistera Norela labvēlības, bija pavisam citi. Misters Laselzs bija gudrs, cinisks cilvēks, kam nekas nelikās tik smieklīgs kā vecs, mācīts džentlmenis, kas sev iegalvojis, ka spēj burt. Tādēļ misters Laselzs vareni izklaidējās, katrā izdevīgā brīdī uzdodams misteram Norelam jautājumus par buršanu, lai pēc tam varētu uzjautrināties par viņa atbildēm.
Un kā jums patīk Londona, ser? — viņš taujāja.
Nepavisam nepatīk, — misters Norels atbildēja.
Cik skumji to dzirdēt, — misters Laselzs atsaucās. — Vai jūs esat atradis kādu kolēģi, ar ko patērzēt?
Misters Norels savilka uzacis un sacīja, ka, viņaprāt, Londonā neviena burvja neesot; ja arī kāds ir, tad viņam, par spīti visām pūlēm, neesot izdevies to uziet.
Ak, ser! — izsaucās misters Drolaits. — Jūs alojaties! Jūs esat ārkārtīgi nekaunīgi apkrāpts! Mums te Londonā ir daudz burvju — o, vismaz četrdesmit! Laselz, jūs taču piekritīsit, ka mums Londonā ir simtiem burvju? Tos var sastapt gandrīz uz katra ielas stūra. Mēs ar misteru Laselzu ar lielāko prieku jūs ar viņiem iepazīstināsim. Viņiem ir tāds kā ķēniņš, ko viņi sauc par Vinkulu — garš skrandainis, tīrais putnubiedēklis; tam ir būdiņa pie Biržas Svētā Kristofera baznīcas, visa notašķīta ar dubļiem. Viņš tur sēž aiz netīra, dzeltena aizkara un par diviem penijiem ir gatavs kuram katram izzīlēt nākotni.
Vinkuls nākotnē saskata vienas vienīgas katastrofas, — smiedamies piezīmēja misters Laselzs.— Līdz šim viņš man ir pareģojis noslīkšanu, sajukšanu prātā, ugunsgrēku, kurā sadegs visa mana mantība, un ārlaulības meitu, kas ar savu ļaunprātību sagandēs manas vecumdienas.
Es labprāt jūs pie viņa aizvedīšu, — misters Drolaits sacīja misteram Norelam. — Man ārkārtīgi patīk Vinkuls.
Bet esiet piesardzīgs, ser, — misis Litlvorta piekodināja. — Dažreiz šie ļautiņi iedzen cilvēku briesmīgā pārbīlī. Krukšenki atsauca uz mājām burvi — ļoti netīru subjektu —, lai tas parādītu viņu draugiem trikus, bet izrādījās, ka viņš neko neprot, — tāpēc viņi, bez šaubām, atteicās tam kaut ko maksāt. Pesteļnieks aizsvilās briesmīgās dusmās un nozvērējās, ka pārvērtīs viņu bērnu par ogļu spaini; sākās briesmīgs uztraukums, jo mazulis nekur nebija atrodams — tiesa, neviens jauns ogļu spainis nebija uzradies, visur stāvēja tie paši vecie. Viņi apgrieza visu māju kājām gaisā, un misis Krukšenka 110 raizēm gandrīz dabūja galu, vajadzēja sūtīt pēc ārsta, — bet tad uz sliekšņa parādījās aukle ar mazuli: izrādījās, ka viņa bija to aizvedusi parādīt savai mātei, kas dzīvo Džeims-strītā.
Lai cik vilinoši tas viss izklausījās, misters Norels noraidīja mistera Drolaita laipno priekšlikumu aizvest viņu pie Vinkula, kas sēž dzeltenā būdā.
Un ko jūs, mister Norel, domājat par karali Kraukli?
Neko. Es par šo personu nemēdzu domāt.
Tiešām? — atvaicāja misters Laselzs. — Ceru, ka piedosit, ja atļaušos sacīt, mister Norel, ka tas ir visai neparasts apgalvojums. Es vēl nekad neesmu sastapis burvi, kurš neuzskatītu Melno karali par dižāko savā ciltī — par burvi par excellencel Viņš taču varēja, ja vien viņam tā labpatiktos, nocelt Merlinu no koka, apgriezt veco kungu vēkšpēdus un uzsēdināt atpakaļ! [8] [1] pieņemts uzskatīt, ka burve Nimue bija ieslodzījusi Merlinu vilkābele.