Misters Norels neko neteica.
Bet katrā ziņā taču, — misters Laselzs turpināja, — neviens no aureātu burvjiem nespēja viņam līdzināties? Valstis visās pasaulēs, cik vien bijušas! [9] [1] misters laselzs pārspīlē. Karalim Krauklim nekad nebija vairāk par trim valstīm Pulkiem bruņinieku — cilvēku un elfu —, kas pilda viņa pavēles! Burvju meži, kas staigā pa zemes virsu! Nemaz nerunājot par viņa ilgo mūžu — valdīja trīs simtus gadu un tomēr (kā tiek apgalvots) — vismaz izskata ziņā palika jauneklis.
.
Misters Norels neko neteica.
Bet varbūt jūs uzskatāt, ka tas viss ir tikai leģenda? Es bieži esmu dzirdējis klāstām, ka patiesībā karaļa Kraukļa nekad nav bijis — vai vismaz bijis nevis viens burvis, bet gan vesels lērums burvju, visi līdzīgi kā ūdens piles? Varbūt arī jūs tā domājat?
Bija redzams, ka misters Norels labprātāk būtu cietis klusu, taču mistera Laselza jautājums bija tik tiešs, ka vajadzēja vien atbildēt.
Nē, — viņš sacīja. — Es nebūt neapšaubu viņa eksistenci. Tomēr viņa ietekmi uz Anglijas maģiju es varu uzskatīt tikai un vienīgi par nožēlas vērtu. Viņš izmantoja sevišķi kaitīgas burvestības, un es ļoti priecātos, ja viņš pēc iespējas ātrāk tiktu aizmirsts, jo neko citu viņš nav pelnījis.
Un ko jūs varat mums pastāstīt par saviem elfu kalpiem, ser? — misters Laselzs tincināja. — Vai viņus redzat tikai jūs pats? Vai tomēr arī citi spēj tos saskatīt?
Misters Norels nosmaidīja un atbildēja, ka viņam tādu nav.
Kā nav? — bezgala pārsteigta iesaucās kāda dāma neļķu sarkanā tērpā.
Jūs esat gudrs, mister Norel, — atzina misters Laselzs. — Lieta "Tabss pret Stārhauzu" lai ir kā brīdinājums visiem burvjiem. [10] [1] "Tabss pret Stārhauzu" — slavena prāva, kas pirms dažiem gadiem tika iztiesāta No- tingemas Ceturkšņa sesijās.
Kāds Notingemšīras iedzīvotājs, vārdā Tabss, ļoti vēlējās redzēt elfu, un, dienu un nakti domādams par elfiem un salasījies dažnedažādas dīvainas grāmatas, viņš ieņēma galvā, ka viņa kučieris ir no elfu cilts.
Sis kučieris (kura vārds bija Džeks Stārhauzs) bija gara auguma un tumsnējs, un gaužām reti bilda kādu vārdu, tādējādi mulsinādams citus kalpus, kuri galu galā nosprieda, ka viņš ir lepns. Stārhauzs pavisam nesen bija stājies darbā pie mistera Tabsa, pastāstīdams, ka agrāk bijis kučieris pie kāda veca vīra, vārdā Brauns, kurš dzīvojis ziemeļos, ciemā ar nosaukumu Koldmiklhila. Viņam piemita neparastas dāvanas: viņu mīlēja visas dzīvās radības. Zirgi, kad viņš saņēma grožus, allaž bija ļoti paklausīgi, nespītējās un neniķojās, un tādu kaķu dīdīšanu vēl neviens visā Notingemšīrā nebija redzējis. Viņš runāja ar tiem savādā čuksta, un visi kaķi, ko viņš uzrunāja, sēdēja gluži nekustīgi un klausījās, izskatīdamies visai pārsteigti, it kā pirmo reizi mūžā klausītos kaut ko tik saprātīgu un necerētu, ka vēl kaut reizi laimēsies tādu valodu dzirdēt. Viņš tos arī dancināja. Mistera Tabsa nama kaķi parasti bija tikpat svarīgi un cienīgi kā jebkura cita kaķu saime, taču Džeks Stārhauzs spēja likt tiem laisties neprātīgā dancī, lēkāt uz pakaļķepām un mesties te šurpu, te turpu. To viņš dabūja gatavu ar ērmotām nopūtām, svilpieniem un šņācieniem.
Kāds no kalpiem izteicās, ka no tā visa varētu būt kāda jēga, ja kaķi butu kaut kam derīgi — bet nē, lādi tie nav. Stārhauza brīnišķīgās mākas nebija nekur liekamas un ari viņa biedru sirdis tās neielīksmoja, vien lika tiem justies neomulīgi.
Vai nu kaķu brīnumi, vai varbūt Džeka Stārhauza glīšā seja un acis, kas atradās mazu- liet par tālu viena no otras, — es nudien nezinu, kas misteram Tabsam lika domāt, ka viņš ir elfs, taču misters Tabss sāka paslepen ievākt par savu kučieri ziņas.
Kādu dienu misters labss iesauca Stārhauzu savā kabinetā. Misters Tabss sacīja, ka viņam nācis ausīs, ka misters Brauns jau sen esot ļoti slims — viņš slimojis visu to laiku, kad Stārhauzs it kā pie viņa strādājis, — un gadu gadiem neesot nekur izbraucis. Tādēļ misters Tabss vēloties zināt, kāpēc misteram Braunam bijis vajadzīgs kučieris.
Kādu brīdi Džeks Stārhauzs neteica neko. Pēc tam viņš atzinās, ka nav strādājis pie mistera Brauna. Viņš esot strādājis citā ģimenē tai apkaimē. Strādājis čakli, vieta esot bijusi laba, viņš juties apmierināts, taču pārējie kalpi neesot viņu ieredzējuši: viņš nezinot kāpēc, taču tā neesot bijusi pirmā reize. Kāda kalpone apmelojusi viņu saimniekiem, un viņš atlaists. Misteru Braunu viņš esot sastapis vienu reizi pirms daudziem gadiem. Viņam nepavisam neesot gribējies melot misteram Tabsam, taču viņš nezinājis, ko citu lai dara.
Misters Tabss uz to sacījis, ka neesot vajadzības izgudrot jaunas pasaciņas. Viņš zinot, ka Stārhauzs esot no elfu cilts, bet — lai kučieris nebīstoties — viņš nevienam neteikšot. Saimnieks vēloties vienīgi patērzēt par viņa dzimteni un tautu.
Stārhauzs sākumā vispār neko neesot sapratis, un, kad viņam beidzot ataususi gaisma, viņš veltīgi skaidrojis, ka esot cilvēks un anglis: misters Tabss viņam neticējis.
No šīs dienas, lai ko Stārhauzs darīja, lai kurp viņš gāja, visur priekšā jau gaidīja misters Tabss ar neskaitāmiem jautājumiem par elfiem un Elfu valsti. Tāda apiešanās Stārhauzu tik ļoti nogurdināja (kaut arī misters Tabss arvien bija laipns un vēlīgs), ka viņš neizturēja un uzteica darbu. Vēl neatradis jaunu vietu, viņš kādā Sautvelas krogā sagāja kopā ar cilvēku, kurš viņu mudināja iesūdzēt bijušo saimnieku tiesā par neslavas celšanu. Džeks Stārhauzs bija pirmais, kas ar tuvu un tālu daudzinātu tiesas lēmumu, pamatojoties uz Anglijas likumiem, tika atzīts par cilvēku.
tomēr šī zīmīgā epizode beidzās nelaimīgi gan Tabsam, gan Stārhauzam. Tabss par savu nevainīgo vēlēšanos paskatīties uz elfiem izpelnījās vispārēju apsmieklu. Londonas, Notin- gemas, Derbijas un Šefīldas laikraksti publicēja zobgalīgas karikatūras, un kaimiņi, ar kuriem viņš gadiem ilgi bija dzīvojis draudzīgi un saticīgi, vairs nevēlējās ar viņu pazīties. Savukārt Stārhauzs drīz vien atklāja, ka nevienam nav vajadzīgs kučieris, kas prāvojies ar savu saimnieku;viņam nācās iztikt ar gaužām pazemojošiem darbiem, un viņš ļoli ātri ieslīga lielā nabadzībā.[.ieta "Tabss pret Stārhauzu" ir ievērības vērta ari tāpēc, ka uzskatāmi atklāj plaši izplatīto pārliecību, ka elfi nav pavisam atstājuši Angliju. Daudzi angļi domā, ka ikkatru mūža dienu viņiem visapkārt ir elfi. Daži ir neredzami, citi uzdodas par kristiešiem un, starp citu, var būt arī viņu paziņu lokā. Pētnieki strīdas jau gadsimtiem ilgi, taču nekāda izšķirīga sprieduma šai lietā joprojām nav.
— Misters Tabss nebija burvis, — aizrādīja misters Norels. — Nekad neesmu dzirdējis, ka viņš tā dēvētos. Taču, pat ja viņš būtu pats dižākais kristīgās pasaules burvis, biedroties ar elfiem tik un tā nevajag. Anglijā nekad nav dzīvojusi otra tik bīstama un kaitīga suga. Ļoti daudzi burvji dzīvē bija pārāk slinki vai neizglītoti, lai pienācīgi nodotos studijām, un tā vietā visiem spēkiem centās dabūt sev kalpu no elfu cilts, — un tad paši vairs nedarīja neko, visu uzveldami šim kalpam. Anglijas vēsturē tādu cilvēku bijis pārpārēm, un daži no viņiem, man ar prieku jāteic, par to saņēmuši pelnīto sodu. Atcerieties Bladvortu! [11] [1] Pie Saimona Bladvorta ne aicināts, ne gaidīts, ieradās elfu kalps, kas piedāvāja savus pakalpojumus un paziņoja, ka vēlas, lai viņu dēvē par Bakleru. Kā mūsdienās zina katrs angļu skolnieks, Bladvortam gan vajadzēja viņu pamatīgi iztērpināt un noskaidrot, kas īsti šis Baklers ir un kāpēc, lūdzu, viņš ieradies no pašas Elfu valsts, lai stātos darbā pie trešās šķiras angļu burvja.