Misters Hanifūts bija stalts, dzīvespriecīgs un smaidīgs džentlmenis, kam nekad neaptrūkās dzīves spara un allaž gribējās kaut ko darīt vai briedināt kādu nodomu, bet reti gadījās apsvērt, vai tas tiešām ir nepieciešams. Mistera Segunda uzjundītais jautājums viņam lika atminēties dižos viduslaiku burvjus, [2] kuri, sadūrušies ar šķietami nepārvaramām grūtībām, sēdās seglos un uz gadu un vienu dienu aizceļoja, padomam paņemdami līdzi pāris kalpus no elfu cilts, un atgriezdamies viņi allaž zināja, kas darāms. Misters Hanifūts sacīja misteram Segundam, ka, pēc viņa domām, vislabāk būtu līdzināties šiem senatnes dižgariem: daži no viņiem devās uz pašiem tālākajiem Anglijas, Skotijas un Īrijas apvidiem (tur maģija ir visblīvākā), citi pavisam izjāja no šīs pasaules, un mūslaikos vairs neviens nezina, kurp īsti viņi devās un ko tur darīja. Tik ļoti tālu misters Hanifūts nemudinot doties — patiesībā viņš vispār nevēloties ceļot tālu, tāpēc ka bija ziema un ceļi vienkārši briesmīgi, tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts: kaut kur jādodas un kādam jālūdz padoms. Kā viņš misteram Segundam izteicās — viņi abi savos spriedumos sākot atkārtoties; ai, kā nāktu par labu, ja kāds paskatītos ar svaigu aci! Taču, kurp doties, kam prasīt, neviens nezināja, un misters Hanifūts pagalam izsamisa; bet tad viņš atcerējās par otru burvi.[1] Pareizāk būtu viņus dēvēt par aureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem.
Pirms dažiem gadiem līdz Jorkas biedrībai bija atklīdušas runas, ka Jorkšīrā esot vēl kāds burvis. Šis džentlmenis dzīvojot ļoti nomaļā grāfistes nostūrī un (āre, āre) dienu un nakti savā lieliskajā bibliotēkā studējot retus maģijas traktātus. Doktors Fokskāstls bija izdibinājis, kā burvi sauc un kur viņš atrodams, un aizrakstījis pieklājīgu vēstuli, uzaicinādams otru burvi kļūt par Jorkas biedrības locekli. Otrs burvis savā atbildes vēstulē bija pateicies par lielo godu un paudis lielu nožēlu: viņš nudien nevarot — Jorka no Hartfjū abatijas esot tik tālu — nelādzīgie ceļi — darbs, ko viņš nekādā ziņā nevarot atstāt novārtā, — utt„ u.tjpr.
Visi Jorkas burvji bija apskatījuši vēstuli un šaubījušies, vai no cilvēka ar tik sīku rokrakstu maz var iznākt puslīdz vērā ņemams burvis. Pēc tam — mazliet skumdami par lielisko bibliotēku, ko viņi tā arī neredzēs, — džentlmeņi domas par otru burvi izmeta no galvas. Tomēr misters Hanifūts misteram Segundam sacīja tā: jautājums "Kāpēc Anglijā vairs neviens nebur?" ir tik svarīgs, ka būtu liela aplamība neizmantot itin visas iespējas. Kas zina, varbūt otrs burvis pateiks kaut ko noderīgu. Tā nu viņš sēdās un rakstīja, ka viņš un misters Segunds jutīsies ļoti pagodināti, ja tiks pieņemti trešajā otrdienā pēc Ziemsvētkiem pulksten pustrijos pēc pusdienas. Ļoti drīz pienāca atbilde; misters Hanifūts, atkal reiz apliecinādams savu laipnību un labo sirdi, tūdaļ ataicināja pie sevis misteru Segundu un parādīja vēstuli. Otrs burvis sīkā rokrakstā pauda, ka ļoti priecāsies par iepazīšanos. Ar to pietika. Misters Hanifūts ļoti nopriecājās un, lieki nekavēdamies, aizsteidzās pateikt kučierim Votersam, kad būs vajadzīga kariete.
Misters Segunds palika sēžam ar vēstuli rokā. Viņš lasīja: "…atzīšos, ka man nav līdz galam skaidrs, ar ko esmu izpelnījies šo negaidīto godu. Grūti apjaust, kāpēc lai Jorkas burvji, kam ir tā lielā laime uzturēties sev līdzīgo sabiedrībā un bagātināties ar to neizmērojamo gudrību, pēkšņi vēlētos apspriesties ar tādu vientuļu zinību vīru kā es…"
Vēstulē jautās viegls sarkasms; likās, rakstītājs ik vārdā zobojas par misteru Hanifūtu. Misters Segunds ar atvieglojumu noģida, ka misters Hanifūts laikam to nebija pamanījis, citādi tik pacilāts nebūtu aiztraucies uzmeklēt Votersu. Vispārīgi ņemot, šī vēstule bija ļoti nelaipna, un misters Segunds sāka šaubīties, vai viņam maz vairs gribas palūkoties uz otru burvi. Ak, kā nu būs, tā būs, viņš nodomāja, man jābrauc, tāpēc ka misters Hanifūts to vēlas, — un galu galā, kas slikts no tā var iznākt? Iepazīsimies ar viņu un būsim vīlušies, tas arī viss.
Dienu pirms ciemos braukšanas stipri lija; kailajos, brūnajos laukos vīdēja nelīdzenas lāmas; slapjie jumti spīdēja kā auksti akmens spoguļi; mistera Hanifūta kariete ripoja cauri pasaulei, kurā dzedri pelēkas debesis aizņēma daudz lielāku tiesu nekā parasti, turpretim cietas, drošas zemes bija daudz mazāk.
Misters Segunds jau kopš paša pirmā vakara bija vēlējies iztaujāt misteru Hanifūtu par Mančestras Mācīto burvju biedrību, ko toreiz bija pieminējis doktors Fokskāstls. Nu viņš savu jautājumu uzdeva.
Tā bija ļoti nesen nodibināta biedrība, — misters Hanifūts stāstīja, — un tās locekļi bija paši nabadzīgākie garīdznieki, advokāti, pensionēti manufaktūru īpašnieki, kas cik necik samācījušies latīņu valodu, godājami agrākie tirgotāji, aptieķnieki un tā joprojām: par viņiem visiem varētu sacīt — pa pusei džentlmeņi. Man ir aizdomas, ka tad, kad viņu biedrība izjuka, doktors Fokskāstls bija priecīgs, — viņš neieskata, ka šādām personām pieļaujams kļūt par burvjiem. Bet man jums jāteic, ka viņu vidū bija vairāki visai gudri cilvēki. Viņi, tāpat kā jūs, jau no paša sākuma vēlējās atdzemdināt praktisko maģiju. Ieraduši rīkoties lietišķi, viņi dzīrās maģijai piemērot saprāta un zinātnes principus — gluži tāpat, kā bija tos piemērojuši savos amatos. Viņi to dēvēja par "racionālo taumaturģiju". Kad nekas neizdevās, viņi jutās vīlušies. Nu, viņus grūti par to vainot, bet, ļaudamies sarūgtinājumam, viņi nonāca visdažādākajās pretišķībās. Viņi sāka domāt, ka pasaulē maģijas nav un vispār nekad nav bijis. Apgalvoja, ka visi aureātu burvji bijuši krāpnieki vai paši pievīlušies, savukārt karali Kraukli izgudrojuši ziemeļangļi: tie šādi cerējuši paglābties no dienvidnieku tirānijas (paši dzīvodami ziemeļu novadā, mančestrieši tādas lietas spēja saprast). O, viņi reizēm sprieda ļoti asprātīgi — žēl, aizmirsu, kā tika izskaidroti elfi. Biedrība, kā jau es jums sacīju, izjuka, un viens no viņiem — liekas, vārdā Obrijs, — grasījās to visu aprakstīt un publicēt, taču, kad vajadzēja ķerties pie darba, viņam uznāca nepārvarama melanholija, un viņš tā arī nespēja sasparoties un paņemt rokā spalvu.
Nabags, — misters Segunds līdzjūtīgi noteica. — Varbūt pie visa vainīgs šis laikmets. Vai jums, ser, nešķiet, ka šis gadsimts it nemaz nav piemērots maģijai un zinātnei? Tirgotāji pieredz zelta dienas, tāpat jūrnieki, politiķi — bet ne burvji. Mūsu laiks ir pagātnē. — Viņš uz brīdi iegrima domās, tad runāja tālāk: — Pirms trim gadiem, būdams Londonā, es tur sastapu kādu ielas burvi, kas mēdza sēdēt būdā aiz dzeltena aizkara, klejojošu pesteļnieku ar ērmotu kroplību. Šis zellis man izmānīja itin lielu naudas summu, solīdams par to atklāt lielu noslēpumu. Kad biju samaksājis, viņš paziņoja, ka pienāks diena, kad divi burvji atdzemdinās Anglijā maģiju. Zināms, es nepavisam neticu pareģojumiem, un tomēr, prātodams par to, ko viņš man pateica, es atklāju patiesību par mūsu tagadējo pagrimumu — vai tas nav savādi?
Jums pilnīga taisnība, — smiedamies piekrita misters Hanifūts, — visādi pareģojumi un zīlēšana ir milzīgas blēņas. — Tad pēkšņi izslējās, kā spējas
atskārtas ķerts: — Mēs esam divi burvji! Hanifūts un Segunds, — viņš svinīgi izrunāja, it kā iztēlodamies, kā viņu vārdi izskatīsies laikrakstos un vēstures grāmatās, — Hanifūts un Segunds: nepavisam nav slikti.