Dažnedažāda maģija Bakleram gāja no rokas, un Bladvorta darījumi vērptuvju pilsētiņā Bredfordā pie Eivonas zēla un plauka. Tikai vienu reizi Baklers aizdeva saimniekam dusmas — piepešā niknuma uzliesmojumā iznīcinādams mazu grāmatiņu, kas piederēja lorda Louela kapelānam.
Jo ilgāk Baklers dzīvoja pie Bladvorta, jo stiprāks viņš kļuva, un, pieņēmies spēkā, viņš vispirms mainīja savu izskatu: noputējušās skrandas kļuva par smalkām drānām, sarūsējušās grieznes, ko viņš bija nozadzis atslēdzniekam, pārvērtās zobenā, kalsnais, dārkais lapsas ģīmis kļuva par bālu, glītu cilvēka seju un viņš pats pēkšņi izauga divas trīs pēdas garāks. Tāds, kā viņš veikli iedvesa Bladvorta kundzei un viņa meitām, esot viņa paliesais veidols — neglīteņa paskatā viņš ieradies tikai tāpēc, ka esot bijis noburts.
Kādā jaukā 1310. gada maija rīta, kad paša Bladvorta nebija mājās, misis Bladvorta atklāja virtuves stūri augstu bufeti. Agrāk tur nekādas bufetes nebija. Kad viņa tincināja Bakleru, tas uzreiz paziņoja, ka bufete esot burvju un viņš pats to šurp atgādājis. Viņš klāstīja, ka allaž esot nožēlojis, ka Anglijā tik maz pielieto burvestības; viņam aptekoties sirds, redzot, kā misis Bladvorta un viņas meitas no rīta līdz vakaram berž un mazgā, stāv pie plits 1111 slauka grīdu, kaut gan viņām pienāktos uzposties vizuļainos tērpos, sēdēt mīkstos spilvenos un mieloties ar cukurotiem augļiem. Bladvorta kundzei likās, ka tie ir ļoti prātigi vārdi. Baklers apgalvoja, ka bieži vien esot pārmetis viņas vīram nevēlēšanos padarīt misis Blad- vortas dzīvi vieglu un patīkamu, taču Bladvorts necēlis ne ausu. Misis Bladvorta noteica, ka tas viņu itin nemaz nepārsteidzot.
Kā apgalvoja Baklers, iegājusi bufetē, viņa nonākšot apburtā vietā, kur iemācīšoties burvestības, kas ļaus jebkuru darbu padarīt vienā acumirklī, liks viņai izskatīties daiļai apkārtējo
acīs, palīdzēs sagādāt kaudzēm zelta, kad vien viņa vēlēsies, virs kļūs rāms un paklausīgs uti., u.tjpr.
Cik daudz tādu burvestību ir? — gribēja zināt misis Bladvorta.
Apmēram trīs, tā likās Bakleram.
Vai tās ir grūti apgūstamas?
Nē, nē, ļoti viegli.
Vai tas prasa daudz laika?
Nē, pavisam nedaudz, vēl pirms pusdienas dievkalpojuma viņa būšot atpakaļ.
Septiņpadsmit cilvēki torīt iegāja Baklera bufetē un Anglijā vairs netika redzēti; viņu vidū bija Bladvorta kundze, abas jaunākās meitas, divas kalpones un divi kalpi, Bladvorta kundzes tēvocis un seši kaimiņi. Tikai Bladvorta vecākā meita Mārgareta atteicās iet iekšā.
Karalis Krauklis atsūtīja no Ņūkāslas divus burvjus izmeklēt šo lietu, un mēs par šiem notikumiem varam lasīt viņu rakstītajos ziņojumos. Galvenā lieciniece bija Mārgareta, kas pastāstīja, kā, atgriezies mājās, viņas "nabaga tēvs pēc savas gribas iegāja bufetē, gribēdams viņas glābt, lai kā es lūdzu viņu to nedarīt. Viņš vairs neiznāca laukā."
Pēc diviem gadu simteņiem doktors Mārtiņš Peils devās ceļojumā pa Elfu valsti. Džona Molīšūza pilī (Holīšūzs ir sens un varens elfu princis) viņš atrada cilvēku bērnu, apmēram septiņus astoņus gadus vecu. Meitenīte stāstīja, ka viņu saucot Anne Bladvorta un Elfu valstī viņa esot, liekas, jau apmēram divas nedēļas. Viņai uzdots darbs — izberzt lielu kaudzi netīru katlu. Kopš ierašanās viņa visu laiku tos mazgājot un, kad visi būs nomazgāti, drīkstēs atgriezties mājās pie vecākiem un māsām. Viņa cerēja visus darbus pabeigt pāris dienās.
Misteram Norelam uzradās daudz jaunu paziņu, taču neviena sirdī viņš neaizsvēla gaišo draudzības liesmu. Visā visumā Londona bija viņā vīlusies. Viņš neko neuzbūra, nevienu nenolādēja, nākotni nezīlēja. Reiz pie misis Godsdonas viņu dzirdēja izsakāmies, ka varētu uznākt lietus, taču, ja tas bija pareģojums, tad neizdevies, jo lietus neuznāca — jā, nudien, lietus nebija lidz nākamajai sestdienai. Viņš gandrīz nekad nerunāja par maģiju, bet, ja arī runāja, tas vairāk atgādināja vēstures stundu, un neviens negribēja viņā klausīties. Gaužām reti viņam atradās kāds labs vārds, ko pateikt par citiem burvjiem, izņemot vienu reizi, kad viņš uzslavēja kādu pagājušā gadsimta burvi — Frānsisu Satonu-Grovu. [12] 6 Frānsiss Satons-Grovs (1682—1765) — burvestību teorētiķis. Sarakstījis divas grāmatas: DeGeneribus Artium Magicarum Anglorum (1741) un "Priekšraksti un apraksti" (1749). Pat misteram Norelam,Satona-Grova lielākajam (patiesībā vienīgajam) apbrīnotājam, "Priekšraksti un apraksti" (šajā darbā autors bija mēģinājis izklāstīt praktiskās maģijas nosacījumus) šķita neiedomājami slikta grāmata, bet mistera Norela māceklis Džonatans Streindžsto neieredzēja tik ļoti, ka saplēsa gabalos un izbaroja skārdnieka ēzelim (sk. Džona Segunda monogrāfiju "Džonatana Streindža dzīve", Džona Mareja apgādā, 1820).
De Generibus Artium Magicarum Anglorum lika uzskatīta par garlaicīgāko grāmatu visā Anglijas maģijas korpusā (un žāvainu sacerējumu tajā netrūkst). Tas bija Anglijā pirmais mēģinājums noteikt, kādas maģijas nozares nepieciešams apgūt modernam burvim; saskaņā ar Satona-Grova ieskatu, to ir 38 945, un katrai no tām viņš veltījis atsevišķu nodaļu. Dižā mistera Norela priekštecis Satons-Grovs ir vēl vienā ziņā: viņa uzskaitījumā ne ar vārdiņu nav pieminētas maģiskās spējas, ko tradicionāli piedēvē putniem un savvaļas dzīvniekiem; tāpat Satons-Grovs apzināti neraksta par tiem burvestību veidiem, kuros parasti nepieciešama elfu palīdzība, piem., mirušo augšāmcelšanu.
Bet man likās, ser,— ieminējās misters Laselzs, — ka Satonu-Grovu nav iespējams lasīt. Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka De Generibus Artium ir pilnīgi nelasāma grāmata.
Ak tā! — atsaucās misters Norels. — Es tiešām nezinu, cik noderīga tā ir lēdiju un džentlmeņu izklaidēšanai, tomēr domāju, ka nopietns maģijas pētnieks par Satonu-Grovu izteiksies ar visaugstāko atzinību. Satonā-Grovā atrodams pirmais mēģinājums uzskaitīt tās maģijas nozares, ko modernam burvim jāapgūst, un viss ir sakārtots sarakstos un tabulās. Jāatzīst, ka Satona-Grova klasifikācijas sistēma nereti ir kļūmīga — iespējams, tieši par to jūs domājāt, sacīdams "nav iespējams lasīt"? — un tomēr nekas skatienam nav tik tīkams kā savs desmits viņa sarakstu; pētnieks laiž acis pār ailēm un domā: "To es zinu" vai: "Tas man vēl jāapgūst", un viņa priekšā ir darbs četriem, varbūt pat pieciem gadiem.
Stāsts par Jorkas katedrāles statujām no nebeidzamās pārstāstīšanas tā novadējās, ka londonieši sāka šaubīties, vai misters Norels vispār ir paveicis arī ko citu, un misteram Drolaitam vajadzēja izgudrot dažus jaunus piemērus.
Bet ko šis burvis prot, Drolait? — kādu vakaru, kad mistera Norela nebija klāt, jautāja misis Godsdona.
Ak, kundze! — izsaucās Drolaits. — Ko tik viņš neprot! Debestiņ! Vēl tikai pērnajā vai aizpērnajā ziemā uz Jorku —jūs jau zināt, kundze, ka Jorka ir mistera Norela dzimtā pilsēta, — uz Jorku no ziemeļiem atbrāzās spēcīga vētra un visu pilsētnieku izmazgātā veļa no tika norauta no auklām un iemesta dubļos un sniegā —, tad aldermanis, vēlēdamies aiztaupīt pilsētas dāmām pūles, devās pie mistera Norela — un mistera Norela izsauktais elfu pulks visu veļu izmazgāja no jauna — visi caurumi kreklos, naktsmicēs un apakšsvārkos bija salāpīti un visas apspurušās malas atkal bija gludas un skaistas, un visi sacīja, ka nekad mūžā nav redzējuši tik žilbinošu baltumu!