Šis stāsts gāja no mutes mutē; uz vairākām nedēļām misters Norels visu acīs kļuva par ievērojamu burvi un tālab allaž, kad misters Norels izteicās — kā viņš palaikam mēdza darīt — par moderno maģiju, lielākā daļa klausītāju domāja, ka viņam padomā kas tamlīdzīgs.
Jā, nudien, lēdijas un džentlmeņi, ko misters Norels sastapa Londonas salonos un ēdamistabās, lielākoties bija viņā vīlušies, taču arī misters Norels kļuva arvien neapmierinātāks ar viņiem. Viņš nemitīgi sūdzējās misteram Drolaitam par vieglprātīgajiem jautājumiem, ko viņam uzdod, un pukstēja, ka Anglijas maģijas atjaunotnes lietai šādā sabiedrībā aizvadītās stundas nelīdz nenieka.
Kādā drūmā ceturtdienas rītā septembra beigās misters Norels un misters Drolaits divatā sēdēja Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Misters Drolaits bija ticis apmēram līdz vidum garā stāstā par to, ko misters F. sacījis, vēlēdamies aizskart lordu S„ un ko par to domājusi lēdija D., kad misters Norels pēkšņi sacīja:
Mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs varētu atbildēt uz šādu svarīgu jautājumu: vai Portlendas hercogam kāds ir paziņojis par manu ierašanos Londonā? [13]
Ak, ser! — iesaucās Drolaits. — Tikai jums ar jūsu pieticību varēja ienākt prātā šāds jautājums. Varat man ticēt, par neparasto misteru Norelu jau ir dzirdējuši visi ministri.[1] Portlendas hercogs — no 1807. līdz 1809. gadam Anglijas premjerministrs un Valsts kases pirmais lords.
Bet tādā gadījumā,—jautāja misters Norels, — kāpēc viņa gaišība nav devis man nekādu ziņu? Nē, es sāku domāt, ka acīmredzot Kabinets pat nenojauš par manu eksistenci, — un tāpēc, mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs man atklātu, kādas pazīšanās jums ir valdībā un pie kā es varētu vērsties.
Valdībā, ser? — misters Drolaits pārvaicāja.
Es devos šurp, lai būtu noderīgs, — misters Norels rūgti atbildēja, — un biju cerējis ap šo laiku jau spēlēt ievērojamu lomu cīņā pret fancūžiem.
Ja jums šķiet, ka esat nepelnīti piemirsts, man no visas sirds žēl! — misters
Drolaits klaigāja. — Bet tā nevajag domāt, ticiet man! Visā pilsētā netrūkst dāmu un džentlmeņu, kas ar prieku noskatīsies visus trikus vai ilūzijas, ko jūs kādu dienu pēc vakariņām būtu ar mieru mums parādīt. Neraizējieties, ka varat mūs nobiedēt, — mums ir ļoti stipri nervi.
Misters Norels neko neteica.
Labi, ser, — misters Drolaits bilda, parādīdams baltos zobus glaimīgā smaidā, un viņa tumšās, valgās acis spulgoja, aicinot uz saticību, — nestrīdēsimies par to. Es tiešām vēlētos, kaut spētu jums pakalpot, bet man jums jāsaka — tas ir pāri maniem spēkiem. Valdībai ir sava sfēra, man — sava.
Vispār misters Drolaits pazina vairākus džentlmeņus dažādos valdības amatos, un tie gluži labprāt tiktos ar mistera Drolaita draugu un uzklausītu, kas šim draugam sakāms, ja misters Drolaits savukārt apņemtos neatklāt sabiedrībai dažus interesantus faktus no viņu dzīves. Taču patiesība bija tāda, ka misters Drolaits neieskatīja, ka no mistera Norela iepazīšanās ar kādu no šiem džentlmeņiem viņam varētu atlēkt kāds labums; viņš bija nodomājis paturēt misteru Norelu Londonas salonos un viesistabās, cerēdams agri vai vēlu pierunāt viņu parādīt tos trikus un burvju pigorus, pēc kuriem tik ļoti ilgojās mistera Drolaita paziņas.
Misters Norels sāka rakstīt trauksmainas vēstules valdības džentlmeņiem un, vispirms parādījis misteram Drolaitam, atdeva Čaildermasam, lai nosūta, taču valdības džentlmeņi neatbildēja. Misters Drolaits bija brīdinājis, ka tā būs. Valdības džentlmeņiem lielākoties ir ļoti daudz darba.
Pēc nedēļas vai pusotras misters Drolaits saņēma ielūgumu uz kādu namu Soho-skvērā, kur bija iecerēts paklausīties slavenu itāļu soprāna dziedātāju, kas nule bija ieradusies no Romas. Bez šaubām, arī misters Norels bija uzaicināts. Taču, ieradies šajā namā, Drolaits meklēja pūlī burvi un nespēja viņu atrast. Laselzs, nevērīgi atbalstījies pret kamīna dzegu, tērzēja ar dažiem citiem džentlmeņiem. Drolaits piegāja klāt un jautāja, vai Laselzs nezinot, kur ir misters Norels.
Ā! — atsaucās Laselzs. — Viņš devās apmeklēt seru Volteru Poulu. Mistera Norela rīcībā ir svarīgas ziņas, ko viņš vēlas nekavējoties nodot Portlendas hercogam, un sers Volters Pouls ir tas cilvēks, kuru misters Norels grasās pagodināt ar savām vēstīm.
Ko? Jūs pieminējāt Portlendu? — iesaucās cits džentlmenis. — Vai ministri jau nonākuši tādā bezizejā? Viņi jau notur apspriedes ar burvjiem?
— Jums radies aplams iespaids, — misters Laselzs smaidīja. — To visu Norels pats. Viņš grasās piedāvāt valdībai savus pakalpojumus. Cik noprotams, viņš ir izgudrojis, kā sakaut francūžus ar burvestību palīdzību. Tomēr man šķiet augstākajā mērā neticami, ka ministri viņu uzklausīs. Šobrīd, kad franči ir ieķērušies viņiem rīklē Kontinentā un visi pārējie ieķērušies viņiem rīklē Parlamentā, — šaubos, vai vēl kaut kur pasaulē ir tik briesmīgi nomocīti džentlmeņi, kam ir vēl mazāk laika, ko atvēlēt kāda jorkšīrieša ērmotajām idejām.
Gluži kā tas mēdz notikt ar pasaku varoņiem, misters Norels bija atklājis, ka visu šo laiku to, ko viņš nodomājis, ir bijis iespējams paveikt paša spēkiem. Pat burvjiem ir ģimenes locekļi, un sagadīšanās pēc misteram Norelam bija kāds attāls radagabals (no mātes puses), kas reiz bija ārkārtīgi saērcinājis misteru Norelu, atrakstīdams viņam vēstuli. Lai nepieļautu šādu atgadījumu atkārtošanos, misters Norels bija šim cilvēkam nosūtījis astoņus simtus mārciņu (tieši to šis nekauņa arī bija lūdzis), taču man ar nožēlu jāteic, ka ar to nebija līdzēts, neģēlības apmātais mistera Norela mātes radinieks nelabojās un atrakstīja misteram Norelam vēl vienu vēstuli, apbērdams savu labdari ar pateicībām un cildinājumiem, un paziņodams, ka: "…turpmāk es pats un mani draugi visādā ziņā aizstāvēsim Jūsu intereses un esam gatavi nākamajās vēlēšanās balsot saskaņā ar Jūsu cēlajiem ieskatiem, un, ja agri vai vēlu izrādīsies, ka es varu jebkādā veidā būt Jums noderīgs, Jūsu rīkojumi mani ļoti pagodinās un cels ļaužu acīs. Es palieku, ser, Jūsu pazemīgais un uzticamais kalps Vendels Makvortijs."
Līdz šim misteram Norelam nebija ne prātā nācis celt misteru Makvortiju ļaužu acīs, pagodinot viņu ar rīkojumiem, taču izrādījās (to bija izdibinājis Čaildermass), ka misters Makvortijs par piešķirto naudu bija nopircis sev un brālim klerku amatus Austrumindijas kompānijā. Abi bija devušies uz Indiju un pēc desmit gadiem atgriezušies kā ļoti turīgi vīri. Tā arī nesaņēmis no sava pirmā labdara, mistera Norela, norādījumus, par ko ieteicams atdot savu balsi, misters Makvortijs bija sekojis misteram Bonnelam, kas bija viņa priekšnieks Austrumindijas kompānijā, un mudinājis savus biedrus darīt tāpat. Viņš bija visai labi pakalpojis misteram Bonnelam, kurš savukārt bija lielos draugos ar slaveno politiķi seru Volteru Poulu. Rosīgajā tirdzniecības un politikas pasaulē viens džentlmenis ir cita parādnieks, vēl cits ir viņa parādnieks un tā arvien, līdz ir izveidojusies vesela solījumu un pienākumu ķēde. Šajā gadījumā ķēdīte, kas sākās ar misteru Norelu, sasniedza seru Volteru Poulu, savukārt sers Vol- ters Pouls tagad bija ministrs.
6
"Maģija nav cienījama, ser"
1807. gada oktobris
Būt ministram toslaikus bija grūti.