Ak tā? Bet sakiet, vai tiesa, ka viņš apēdis savas kurpes? 'Liesa, ka viņš vairākus cilvēkus pārvērtis stiklā un pēc tam apmētājis ar akmeņiem?
Viņš — apēdis savas kurpes? — dakteris izsaucās. — Kas jums to sastāstījis?
O, daudzi — misis Kendela-BIēra, lords Poups, sers Galahads Denehijs, Anderhilas jaunkundze… — vīrelis nosauca veselu rindu angļu, īru un skotu lēdiju un džentlmeņu, kuri patlaban uzturējās Venēcijā un tuvīnajās pilsētās.
Dakteris Greistils neko nesaprata. Kā Streindža draugiem bija ienācis prātā vispirms uzklausīt šos cilvēkus?
Bet vai tad jūs nedzirdējāt, ko es tikko sacīju? Tieši par tādām nejēdzīgām blēņām es runāju!
Vīrelis laipni pasmējās:
Pacietību! Pacietību, mīļo dakteri! Mans prāts asuma ziņā atpaliek no jūsējā. Kamēr jūs savu vingrinājāt anatomijas un ķīmijas studijās, mans laisko- jās dīkdienībā. — Un viņš vēl itin ilgi tarkšķēja par to, ka nekad nav nodevies sistemātiskām mācībām un dzinis izmisumā savus skolotājus, viņam šai jomā nepavisam neesot dotību.
Tomēr dakteris Greistils vairs ij nepūlējās klausīties. Viņš domāja. Dakteris ieģidās, ka pirms brīža vīrelis bija lūdzis, lai viņam ļauj stādīties priekšā, taču kaut kā bija piemirsis to izdarīt. Dakteris jau grasījās apvaicāties pēc sarunu biedra vārda, taču piepeši vīrelis uzdeva jautājumu, kuru izdzirdot dakterim visas citas domas pagaisa no prāta:
Jums laikam ir meita, pareizi?
Lūdzu piedošanu?
Vīrelis, acīmredzot nospriedis, ka dakteris ir pakurls, to pašu atkārtoja skaļāk.
Jā, bet… — dakteris gribēja ko sacīt.
Un runā, ka jūs esot viņu aizsūtījis prom no Venēcijas?
Vai tu re? Runā? Kas runā? Kāds manai meitai ar to sakars?
Ā! Bet ziniet, runā, ka viņa aizbraukusi uzreiz pēc tam, kad burvis sajucis prātā. Tas vedina domāt, ka jūs baidījāties, vai viņš tai nenodarīs pāri!
Jūs to, jādomā, esat uzzinājis no misis Kendelas-Blēras un tiem pārējiem? — noprasīja dakteris Greistils. — Muļķu bars, nekas vairāk!
O, droši vien! Bet jūs taču aizsūtījāt meitu prom?
Dakteris neatbildēja.
Vīrelis piešķieba galvu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņš pasmaidīja, itin kā zinādams kādu noslēpumu un grasīdamies apžilbināt pasauli, to atklājot. — Jūs jau laikam zināt, ka Streindžs ir nogalinājis savu sievu?
Ko? — Dakterim aptrūkās vārdu. Tad no viņa mutes izlauzās dīvains smiekliņš. — Neticu!
O, bet jums jātic gan, — vīrelis pieliecās dakterim tuvāk. Aiz uzbudinājuma viņa acis spīdēja kā pogas. — Tas ir visiem zināms! Kundzes īstais brālis — ļoti cienījams cilvēks — baznīckungs — kāds misters Vudhops — kundzes nāves brīdī bija klāt un visu redzēja pats savām acīm!
Ko redzēja?
Dažnedažādus aizdomīgus apstākļus. Kundze bija nožāvētā. Viņa bija caurcaurēm noburta un nezināja ne rīta, ne vakara. Un neviens neko nesaprata. Tas viss bija viņas vīra roku darbs. Viņš, bez šaubām, mēģinās ar maģiskiem paņēmieniem izsprukt no soda, bet to nepieļaus misters Norels, kuru nabaga kundzes bēdīgais liktenis dzen izmisumā, pilnīgā izmisumā! Misters Norels ir cieši apņēmies saukt Streindžu pie tiesas par visiem viņa noziegumiem.
Dakteris papurināja galvu.
Sakiet, ko sacīdams, es vienalga šiem apmelojumiem neticēšu. Streindžs ir godīgs cilvēks!
O, kā tad! Taču nodarbošanās ar maģiju ir bijusi par postu arī stiprākiem prātiem. Ja maģija nonāk nepareizās rokās, tā var iznīcināt visas labās īpašības un kāpināt visas ļaunās. Viņš pretojās savam skolotājam — tik pacietīgam, gudram, cildenam, krietnam…
Citu pēc cita virknēdams apzīmētājus, vīrelis, liekas, bija pilnīgi aizmirsis, ko grasījās sacīt: daktera Greistila caururbjošais skatiens bija viņu izsitis no sliedēm.
Dakteris nošņācās.
Nudien dīvaini, — viņš lēni bilda. — Jūs apgalvojat, ka jūs atsūtījuši mistera Streindža draugi, taču piemirsāt man pateikt, kas ir šie draugi. Nu gan interesanti draugi, kas visās malās klāsta, ka cilvēks ir slepkava.
Vīrelis cieta klusu.
Varbūt jūs atsūtīja sers Volters Pouls?
Nē, — vīrelis svārstīgi atbildēja, — tas nebija sers Volters.
Tad varbūt mistera Streindža mācekļi? Neatceros, kā viņus sauca.
Neviens neatceras. Viņi ir tik neievērojami, ka viņus nav iespējams paturēt prātā.
Vai tie bija viņi?
Nē.
Misters Norels?
Svešinieks neatbildēja.
Kā jūs sauc? — noprasīja dakteris Greistils.
Vīrelis pagrozīja galvu, taču, nopratis, ka no tik tieši uzdota jautājuma neizdosies izvairīties, atbildēja:
Drolaits.
Ho, ho! Tad nu gan atradies soģis! O, jūsu vārdam nudien būs liels svars iepretim godīga cilvēka vārdam, iepretim tam, ko sacīs paša hercoga Velingtona burvis! Kristofers Drolaits! Visā Anglijā izdaudzinās melis, zaglis un krāpnieks!
Drolaits piesarka un apvainojies blisināja acis.
Un kur jūsu paša gods? — viņš šņāca. — Streindžs ir bagātnieks, un jūs esat sataisījies viņam izprecināt savu meitu! Lai nu kas būtu runājis, mīļo dakteri!
Uff! — dakteris dusmīgi nopukstējās un piecēlās kājās. — Es personiski ieradīšos pie katras Veneto angļu ģimenes. Es piekodināšu, lai neviens ar jums nerunā! Tagad es eju prom, bet es nenovēlēšu jums laburītu! Es no jums neatvadīšos! — Un, to paziņojis, viņš nosvieda uz galda dažas monētas un aizsoļoja.
Šis sarunas beidzamā daļa bija izskanējusi skaļi un aizkaitināti. Viesmīļi un kafijas dzērēji ziņkārīgi noskatījās uz Drolaitu, kurš palika sēžam vienatnē. Viņš nogaidīja tik ilgi, līdz bija izredzes nesaskrietics ar dakteri uz ielas, un arī izgāja no kafejnīciņas. Viņam ejot garām, kanāla ūdens uzvedās bezgala ērmoti. Viļņu vāli uzblīda un dzinās viņam pakaļ, lāgu lāgiem tie šāvās uz priekšu un, šļācolies pāri kanāla malai, uzbruka viņa kājām. Tomēr Drolaits neko nepamanīja.
Dakteris Greistils savu vārdu turēja. Viņš apstaigāja visus britu namus Venēcijā un piekodināja ar Drolaitu nerunāt. Drolaitu tas neuztrauca. Viņš pievērsās kalpiem, viesmīļiem un gondoljeriem. No pieredzes viņš zināja, ka šī cilvēces daļa bieži zina daudz vairāk nekā to saimnieki, un, ja izrādījās, ka viņi nezina vis, nebija liela bēda — Drolaits spēja to vērst par labu, pats kaut ko pastāstīdams. Itin drīz pulka ļaužu nešaubījās, ka Streindžs nogalinājis savu sievu, Svētā Marka katedrālē mēģinājis ar varu apprecēt Greistilas jaunkundzi un tas viņam nav izdevies vienīgi tādēļ, ka ieradušies austriešu kareivji; un vēl viņi ar lordu Baironu norunājuši, ka turpmāk abi turēs kopīgas sievas un mīļākās.
Drolaits par Streindžu melsa visu, kas vien viņam ienāca prātā, taču izgudrotājs viņš bija vājš, tādēļ ar prieku pieķērās katrai baumu kripatai, katram domas galiņam viņa ziņu avotu prātos.
Kāds gondoljers iepazīstināja viņu ar koloniālpreču tirgotāja Segati sievu Mariannu — Bairona mīļāko. Drolaits ar tulka starpniecību apbēra viņu ar komplimentiem un atklāja skandalozus noslēpumus par Londonas smalkajām dāmām, kuras, kā viņš apgalvoja, neesot ne pustik daiļas kā Marianna Segati. Viņa savuties pastāstīja, ka, ja varot ticēt lordam Baironam, Streindžs neizejot no istabas, dzerot vīnu un brendiju un skaitot buramvārdus. Tas nebija necik interesanti, taču Marianna piemetināja to mazumu, ko viņa zināja par burvi no Bairona poēmas: kā tas brāļojas ar ļauniem gariem un stājas pretī ir dieviem, ir cilvēcei. Drolaits neminstinādamies pievienoja šīs izdomas savam melu klāstam.