Tomēr Venēcijā bija viens cilvēks, pēc kura vaļsirdības Drolaits jo īpaši tīkoja, — šis cilvēks bija Frenks. Daktera Greistila sirdīgos vārdus viņš bija ņēmis ļaunā un drīz vien izlēmis, ka labākā atriebe būtu pamudināt kādu no viņa saimes ļaudīm uz nodevību. Tā nu Drolaits aizrakstīja Frenkam, uzaicinādams viņu uz vīna pagrabiņu San Polo apkaimē, — un pats mazliet izbrīnījās, kad Frenks piekrita.
Norunātajā stundā Frenks bija klāt. Drolaits pasūtināja krūku skāņa sarkanvīna un pielēja abu glāzes pilnas.
Frenk? — viņš liegā, iejūtīgā balsī uzņēma valodas. — Es pirms dažām dienām runāju ar tavu saimnieku — tu jau droši vien zini. Liekas, viņš ir visai nešpetns večuks. Cerams, tu, pie viņa dzīvodams, nejūties slikti? Es par to ieminējos tikai tāpēc, ka labs mans draugs — viņu sauc Laselzs — pavisam nesen sūdzējās, cik Londonā esot grūti atrast krietnus kalpus un, ja kāds palīdzēšot viņam uziet labu sulaini, viņš būšot gatavs samaksāt gandrīz jebkādu summu.
Ak tā! — atsaucās Frenks.
Kā tu domā, Frenk, vai tev patiktu dzīvot Londonā?
Frenks domīgi zīmēja uz galda riņķus ar izlijušu vīnu. — Varbūt, — viņš atbildēja.
Redzi, — Drolaits dedzīgi turpināja, — ja tu man mazulietiņ izlīdzētu, tad es varētu pastāstīt savam draugam, cik tu esi pakalpīgs, un viņš uzreiz saprastu, ka tu esi tieši tas cilvēks, kurš viņam vajadzīgs!
Kā jums vajag izlīdzēt? — Frenks jautāja.
Ā, tas viens darbiņš ir pavisam vienkāršs — nav nekā vienkāršāka! Tiklīdz es tev pastāstīšu, tu ar vislielāko prieku to izdarīsi — tu to izdarītu pat bez atlīdzības. Saproti, Frenk, man bail, ka ar tavu saimnieku un viņa meitu drīz var notikt kaut kas briesmīgs. Burvis tur uz viņiem briesmīgi ļaunu prātu. Es mēģināju tavu saimnieku brīdināt, bet viņš savā stūrgalvībā negribēja klausīties. Man naktīs nenāk miegs, par to domājot — nolāpīts, kāds es esmu nejēga, ka nepratu izteikties. Bet viņi tev uzticas, Frenk. Tu varētu pāris reižu ieminēties — ne saimniekam, labāk viņa māsai vai meitai — par to, kāds ļaundaris ir Streindžs, un tad viņi kļūtu modri. — Pēc tam Drolaits pastāstīja par Arabellas Strein- džas noslepkavošanu un Streindža—Bairona paktu par sievu kopību.
Frenks apdomīgi palocīja galvu.
Mums jābūt piesardzīgiem, šis burvis var pastrādāt jebko, — Drolaits klāstīja. — Visus pārējos viņš uzpircis ar saviem meliem un viltu — jo sevišķi tavu saimnieku. Tāpēc mums ar tevi par katru cenu jāievāc ziņas, lai mēs varētu atklāt pasaulei viņa nekrietnos nodomus. Frenk, saki, vai tev prātā nav palicis kāds zīmīgs vārds, kas burvim neviļus pasprucis, vai kaut kas nav modinājis tavas aizdomas?
Hm, tagad, kad jūs tā sakāt… — Frenks pakasīja pakausi. — Ir viena lieta…
Tiešām?
Es nevienam par to neesmu teicis. Pat saimniekam nestāstīju.
Teicami! — Drolaits smaidīja.
Tikai es lāgā nepratīšu izstāstīt. Būs labāk, ja es jums parādīšu.
O, protams, protams! Kurp jādodas?
Tikai jāiziet ārā. No šejienes varēs redzēt.
Frenks un Drolaits izgāja no tavernas, un Drolaits sāka lūkoties apkārt. Viņš redzēja pavisam parastu Venēcijas skatu. Tieši priekšā bija kanāls, otrā krastā — rūsgana baznīca. Pie kādām vaļējām durvīm kalpone plūca baložus, zemē pelēcīgi bālganā lokā krita netīras spalvas. Visur juku jukumis jaucās ēkas, skulptūras, veļas auklas un puķu podi, bet tālumā augstu gaisos slējās Tumsības gludais vaigs.
Hm, laikam no šejienes tomēr nevar saskatīt, — atzinās Frenks. — Mājas ir priekšā. Paejiet pāris soļus uz priekšu, tad ļoti labi būs redzams.
Drolaits paspēra dažus soļus.
Te? — viņš jautāja, joprojām skatīdamies apkārt.
— Jā, tieši tur, — Frenks atsaucās — un iegrūda viņu kanālā.
Atskanēja pamatīgs plunkšķis.
Frenks vēl mazliet pakavējās turpat, lai izkliegtu dažas vērtējošas piezīmes par Drolaita raksturu un paradumiem, nosaukdams viņu par melīgu, zaglīgu blēdi, par zemisku suni, par riebīgu, gļēvulīgu nelieti, par čūsku un par cūku. Frenks visnotaļ atviegloja sirdi, taču Drolaitam šie novērojumi laikam gan aizgāja gar ausīm — viņš atradās zem ūdens un tos nedzirdēja.
Ūdens uzbruka viņam ar lielu niknumu, sadzeldams malu maliņas un pavisam aizsizdams elpu. Viņš krita duļķainās dzīlēs. Drolaits neprata peldēt un bija pārliecināts, ka noslīks, taču jau pēc dažām sekundēm stipra straume sagrāba viņu un lielā ātrumā aizrāva prom. Kā nu gadījās, kā ne, bet ūdens strāvas laiku pa laikam iznesa viņu virspusē, un Drolaitam izdevās iekampt pa malkam gaisa. Mirklis pēc mirkļa aizritēja galējās šausmās, viņš pilnīgi neko nespēja darīt, lai izglābtos. Reiz brāzma pameta viņu augšup, un Drolaits paspēja ieraudzīt saulainu kanālmalu (vieta viņam nebija pazīstama); viņš pamanīja, kā pret akmeņiem triecas balts, putās sakults ūdens, kā tas gāžas virsū namiem un cilvēkiem; pamanīja izbīli cilvēku sejās. Drolaits noģida, ka nav iznests jūrā, kā bija baidījies, tomēr pat tagad viņam nekļuva skaidrs, ka šī straume nekādā ziņā nav dabiska. Brīžam tā viņu sparīgi rāva kaut kur prom; brīžam viss sajuka, un Drolaits nešaubījās, ka gals klāt. Tad uzreiz šķita, ka viņš ūdenim apnicis: strāva vienā mirklī apstājās un izmeta viņu uz kaut kādām akmens kāpnēm: viņš nomanīja vienīgi kaut kādas ēkas un aukstumu.
Drebēdams pie visām miesām un rīstīdamies, Drolaits kampa gaisu, un, tiklīdz kaut cik atguva elpu, tā uzreiz pārlaida pār lūpu lielu daudzumu auksta sālsūdens. Fēc tam viņš ilgu laiku gluži vienkārši gulēja, acis aizvēris: tā cilvēks varētu dusēt pie sirdsmīļotās krūts. Prātā nebija itin nevienas domas, ļa viņš vispār kaut ko vēl gribēja, tad varbūt vienīgi palikt guļus un nekad necelties. Daudz, daudz vēlāk viņš atģida, pirmkārt, ka šie akmeņi droši vien ir ļoti netīri, un otrkārt, ka viņš ir briesmīgi nosalis. Viņš sāka prātot, kāpēc ir tik kluss un neviens nenāk viņu glābt.
Tad pieslējās sēdus un atvēra acis.
Visapkārt bija tumsa. Varbūt viņš bija izmests kādā tunelī? Pagrabā? Varbūt pazemē? Lai kā arī būtu, vienalga viss bija ļoti briesmīgi, jo viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā viņš te nokļuvis un kā tiks laukā. Pēc mirkļa vaigu skāra dzestra vēja dvesma, viņš pacēla galvu un ieraudzīja baltas, ziemīgas zvaigznes. Nakts!
— Nē, nē, nē! — viņš ievaimanājās, tad šņukstēdams atkal noslīga uz kanālmalas akmeņiem.
Apkārtējie nami bija tumši un pilnīgi mēmi. Vienīgās dzīvās, spožās būtnes bija zvaigznes debesīs. Zvaigznāji Drolaitam atgādināja milzīgus, mirdzīgus burtus — nepazīstama alfabēta rakstu zīmes. Kas zina, varbūt burvis pārvērtis zvaigznes par burtiem un ar tiem uzrakstījis viņam zavestu. Lai kurp viņš palūkojās, bija tikai melnā Nakts, zvaigznes un klusums. Nekur logos nebija gaismas, un, ja tas, ko Drolaits bija dzirdējis, tiešām bija patiesība, nevienā no šiem namiem nebija iedzīvotāju — ja nu vienīgi kaut kur glūnēja burvis.
Viņš milzīgi negribīgi piecēlās kājās un pārlaida skatienu apkaimei. Lidzās bija neliels tiltiņš. Aiz tā starp augstiem, tumšiem namu mūriem tumsā nozuda ieliņa. Vai nu jādodas turp, vai jāiet pa ietvi gar kanālu. Ūdeņus klāja zvaigžņu apkala, tas izskatījās ārkārtīgi spokains un draudīgs. Drolaits izšķīrās par mazo ieliņu un tumsu.