Viņš šķērsoja tiltiņu un iegāja starp namiem. Ieliņa gandrīz tūlīt pat izveda laukumā. No tā uz visām pusēm veda vairākas citas ieliņas. Kurp lai dodas? Iztēle uzzīmēja visas melnās ēnas, kurām vajadzēs iet garām, visas mēmās durvjailas. Un ja nu viņš nekad no šejienes neizkļūs? No bailēm kļuva nelabi ap dūšu.
Laukuma malā slējās baznīca. Pat zvaigžņu blāvajā gaismā tās fasāde likās gigantiska, uzblīdusi no kolonnām un spuraina no statujām. Eņģeļi, izpletuši spārnus, turēja pie lūpām bazūnes; zem akmens baldahīna rokas pretī stiepa kāda krēslaina figūra; no tumšām arkām uz Drolaitu raudzījās aklas acis.
"Kā es varu būt drošs, ka tur neslēpjas burvis?" viņš domāja, tad ņēmās pēc kārtas apskatīt visus melnos tēlus, lai pārliecinātos, ka neviens no tiem nav Džonatans Streindžs. Reiz sācis, viņš vairs nespēja mest mieru: likās, tiklīdz viņš uz brīdi novērsīs acis, tēli mainīsies. Kad viņam jau gandrīz bija izdevies sev iegalvot, ka var droši pagriezt baznīcai muguru un iet prom, skatiens aiz kaut kā aizķērās — aiz tikko jaušami citādas tumsas kādā durvjailā. Viņš ieskatījās uzmanīgāk. Uz pakāpieniem kāds gulēja. Cilvēks. Izstiepies kņūpus uz akmeņiem itin kā paģībis, rokas sakrustojis uz pakauša.
Drolaits brīdi — ak, bet likās, paiet vesela mūžība! — gaidīja, kas notiks tālāk.
Nekas nenotika.
Tad zibens ātrumā nāca atskārta: burvis ir miris! Laikam trakuma lēkmē padarījis sev galu! Drolaitu pārņēma milzīgs prieks un atvieglojums, un viņš savā jūsmībā skaļi iesmējās. Mēmajā klusumā šie smiekli izklausījās savādi. Durvjailā gulošais pat nepakustējās. Drolaits lēnām gāja tuvāk, līdz jau bija noliecies pār saļimušo. Elpas vilcieni nebija dzirdami. Ak, kāpēc viņam nebija spieķa, varētu šo pabakstīt.
Piepeši un bez brīdinājuma cilvēks pagriezās uz muguras.
Drolaits pārbīlī ievēkšķējās.
Klusums. Tad Streindžs nočukstēja:
Es tevi pazīstu!
Drolaits lūkoja iesmieties. Viņš allaž smējās, lai apremdinātu savus upurus. Smiekli taču iedarbojas nomierinoši, vai tad ne? Būsim draugi, un tā tālāk. Tomēr viņam no mutes izlaudzās vienīgi kluss kvieciens.
Streindžs piecēlās un piegāja Drolaitam klāt. Tas kāpās atmuguriski. Zvaigžņu gaismā burvja seja bija labāk saskatāma. Drolaits sāka sazīmēt pazīstamus vaibstus. Streindža kājas bija basas. Svārki un krekls bija vaļā, bija redzams, ka burvis vairākas dienas nav skuvies.
Es tevi pazīstu, — Streindžs vēlreiz čukstēja. — Tu esi… Tu esi… — Viņš ar pirkstu galiem zīmēja gaisā kaut kādas maģiskas zīmes. — Tu esi I.eikrota!
Kas? Leikro… — Drolaits atkārtoja.
Tu esi Vakara Vilks! Tu medī cilvēkus! Tavs tēvs bija hiēna un māte — lauvene! Tev ir lauvas rumpis un šķelti nagi! Tu nespēj atskatīties pār plecu. Tev ir tikai viens garš zobs un nav aukslēju, bet tu spēj pieņemt cilvēka izskatu un ar cilvēka balsi aizvilināt |audis sev līdzi!
Nē, nē! — Drolaits kunkstēja. Viņš gribēja turpināt, gribēja apgalvot, ka nepavisam nav tāds, Streindžs ārkārtīgi alojas, taču mute bija pārāk izkaltusi un šļaugana, viņš vairs nespēja izrunāt vārdus.
Bet tagad, — Streindžs vienā mierā paziņoja, — es tev atdošu tavu īsto izskatu. — Viņš pacēla rokas: — Abrakadabra!
Drolaits nogāzās gar zemi, nelabā balsī kliegdams, toties Streindžam uznāca tik lieli smiekli — drausmīgi, ārprātīgi smiekli —, ka viņš nespēja noturēties kājās un salīcis ģeņģerēja pa laukumu.
Pēdīgi viena pārbīlis un otra jautrība atlaidās; Drolaits atģida, ka tomēr nav pārs'ērsts par šaušalīgu, murgainu radību, un Streindžs nomierinājās, pat kļuva itin bargs.
l.eikrota, — viņš čukstēja. — Piecelies!
Drolaits, vēl arvien kunkstēdams, uzslējās kājās.
Leikrota, kāpēc tu še ieradies? Nē, pagaidi! Es pats zinu, — Streindžs uzsita knipi. — Es tevi šurp atvedu. Leikrota, atbildi man: kāpēc tu mani izspiego? Vai es jelkad esmu darījis ko slepenu? Kāpēc tu neatnāci pie manis un nepajautāji, ko gribēji zināt? Es būtu tev visu pastāstījis.
Viņi lika man tā darīt. Laseizs un Norels. Laseizs samaksāja manus parādus, un es tiku ārā no Karaļa sola cietuma.1 Es vienmēr esmu bijis jūsu draugs, — Drolaits sadurstījās; maz ticams, ka pat trakais spētu noticēt tādiem meliem.
Streindžs pacēla galvu, it kā spivi noskatīdamies uz Drolaitu, taču viņa vaibsti Tumsībā nebija saskatāmi.
Leikrota, es biju traks! — viņš sēca. — Vai viņi tev pateica? Jā, tā tiešām bija. Es biju traks un atkal tāds kļūšu. Bet, kopš tu ieradies šajā pilsētā, es vairs neesmu… es neesmu izmantojis dažas burvestības, lai, tevi sastopot, būtu pie pilna prāta. Kā agrāk. Lai es tevi pazītu un zinātu, kas man tev jāpasaka. Es Tumsībā esmu daudz uzzinājis, Leikrota, un klausies, kas man zināms: viens pats es to nespēšu. Es atgādāju tevi šurp, lai tu man palīdzētu.
Vai tiešām! Cik jauki! Es darīšu visu! Paldies! Paldies! — Taču, jau šos vārdus sacīdams, Drolaits prātoja par to, cik ilgi Streindžs grasās viņu še turēt; tā viņa domas pievērsās ūdenim.
Kā… Kā tur bija… — Likās, Streindžs īsti nespēj sakopot domas. Viņš vē- zēja rokas pa gaisu. — Kā sauc Poula sievu?
Lēdija Poula?
Jā, bet… kāds bija viņas meitas uzvārds?
Emma Vintertone?
Jā, pareizi. Emma Vintertone. Kur viņa ir?
Viņu nosūtīja uz Jorkšīru un ielika trakonamā. Tas ir liels noslēpums, bet man izdevās izdibināt. Karaļa sola cietumā es iepazinos ar vienu vīru, kura dēla sirdspuķīte šuj mantijas, un viņa visu zināja, tāpēc ka šuj lēdijai Poulai drēbes, — Jorkšīrā ir ļoti auksti. Tas nosaukums sākas ar Stār… — es gribēju
' Cietums, kurā Drolaitu par parādiem ieslodzīja 1814. gada novembrī.
teikt, trakomājas nosaukums, nevis Jorkšīras. Pagaidiet! Es jums pateikšu! Zvēru, es zinu! Stārkros-hola!
Stārkrosa? Esmu šo nosaukumu dzirdējis.
Jā, jā, zināms! Tās saimnieks ir jūsu draugs. Viņš agrāk bija burvis Ņū- kāslā vai Jorkā, kādā no tām ziemeļu pilsētām, — es tikai neatceros, kā viņu sauca. Liekas, misters Norels viņam kaut kā sagandēja dzīvi — varbūt ari ne reizi vien. Tāpēc, kad lēdija Poula zaudēja prātu, Čaildermass nolēma kaut cik izlīdzināt pāridarījumu un iegalvoja seram Volteram, ka viņš ir uzticams trakonama uzraugs.
Iestājās klusums. "Vai Streindžs kaut ko no tā saprata?" prātoja Drolaits. Tad burvis ierunājās:
Emma Vintertone nav jukusi, lai gan tā izskatās. Pie visa vainīgs Norels. Viņš pats nespēja uzmodināt lēdiju no miroņiem un izsauca elfu, bet par atlīdzību atdeva elfam visas tiesības uz lēdiju Poulu. Tas pats elfs mēģināja aizvilt Anglijas karali un ir apbūris vēl vismaz divus viņa majestātes pavalstniekus; viena no viņiem ir mana sieva! — Brīdi klusējis, viņš runāja tālāk. — Tavs pirmais uzdevums, Leikrota, ir pastāstīt to, ko es tev tikko teicu, Džonam Čaildermasam un nodot viņam šo!
Streindžs kaut ko izņēma no svārku kabatas un iedeva Drolaitam. Tā bija maza lādīte, līdzīga tabakdozei, vienīgi mazliet garenāka un šaurāka nekā lielais vairums tabakdožu. Drolaits iebāza to kabatā.
Streindžs smagi nopūtās. Likās, pienākums runāt sakarīgi viņam prasa pārlieku daudz spēka.
Otrs uzdevums… Tavs otrais uzdevums ir nodot ziņu visiem Anglijas burvjiem. Vai tu saproti, ko es saku?
O, jā! Bet…
Ko — bet?
Bet viens vien ir.
Kas ir viens?
Ir tikai viens burvis, ser. Jūs esat šeit, tātad iznāk, ka Anglijā ir palicis tikai viens burvis.