Streindžs, liekas, pārdomāja šo izteikumu.
Mani mācekļi, — viņš atbildēja. — Mani mācekli ir burvji. Visi, kas jebkad ir vēlējušies kļūt par Norela mācekļiem, ir burvji. Čaildermass. Segunds.
Hanifūts. Tie, kas pasūtina maģijas žurnālus. Agrāko burvju biedrību locekļi. Simtiem! Varbūt pat tūkstošiem! Norels viņus noliedza, Norels viņus apklusināja, bet viņi vienalga ir burvji. Pasaki viņiem… — Streindžs pārlaida plaukstu pār pieri un vairākas reizes dziļi ievillka elpu. — Koki runā ar akmeņiem; akmeņi runā ar ūdeņiem. Tas nav tik grūti, kā mēs domājām. Pasaki viņiem, kas rakstīts debesīs. Saki, lai viņi uzrunā lietu! Visi senie Džona Askglāsa sabiedrotie nekur nav pazuduši. Es sūtīšu vēstnešus, lai tie akmeņiem, debesīm un lietum atgādinātu senos solījumus. Pasaki… — Taču Streindžs atkal nespēja atrast īstos vārdus. Viņš vilka gaisā kaut kādas zīmes. — Es nespēju to izteikt, — viņš sacīja. — Leikrota, vai tu saproti?
Jā. O, jā! — atsaucās Drolaits, kaut arī ne mazākajā mērā neapjēdza, par ko Streindžs runā.
Labi. Tad atkārto, ko es tev liku viņiem pateikt. Atkārto manu vēsti!
Drolaits paklausīja. Gadu gadiem vācis un atstāstījis neģēlīgas baumas par
saviem paziņām, viņš bija labi iepraties paturēt prātā vārdus un faktus. Pirmo vēsti viņš atkārtoja pilnīgi precīzi, taču no otrās pāri bija palikuši tikai pāris kropli teikumi par burvjiem, kas stāv lietū un skatās uz akmeņiem.
Es tev parādīšu, — noteica Streindžs, — un tad tu sapratīsi. Leikrota, ja tu izpildīsi šos trīs uzdevumus, es ļaušu tev aiziet sveikā un neatriebšos. Es tev neko nedarīšu. Nodod šīs trīs vēstis, un vari atsākt savas naksnīgās medības, vari atkal ķest rīklē cilvēkus.
Pateicos! Pateicos! — Drolaits aizgūtnēm tencināja, taču drīz viņu pārņēma baiga atskārta. — Trīs! Bet, ser, jūs man pateicāt tikai divas vēstis!
Trīs vēstis, Leikrota, — Streindžs gurdi atkārtoja. — Tev jānodod trīs vēstis.
Jā, bet trešo jūs man nepateicāt!
Streindžs neko neatbildēja. Kaut ko sev zem deguna murminādams, viņš aizgriezās.
Par spīti tam, cik Drolaits bija pārbijies, viņam ārkārtīgi gribējās sagrābt burvi aiz čupra un krietni sapurināt. Viņš būtu tā darījis, ja vien cerētu, ka no tā būs kāda jēga. Aiz žēluma pašam pret sevi viņam sāka birt asaras. Viņš neizpildīs trešo uzdevumu, un Streindžs viņu nogalinās, kaut arī tā nebūs viņa vaina!
Leikrota! — Streindžs pēkšņi pagriezās atpakaļ. — Es gribu dzert! Atnes man ūdeni!
Drolaits paskatījās apkārt. Laukuma vidū bija aka. Viņš steidzās pie tās un uzgāja vecu, briesmīgu dzelzs kausu, kas sarūsējušā ķēdē bija pieķēdēts pie akmeņiem. Pastūmis malā akas vāku, viņš izvilka ūdens spaini un iemērca tajā kausu. Viņam derdzās tam pieskarties. Dīvainā kārtā pēc visa, kas šodien ar viņu bija noticis, visvairāk viņam riebās šis dzelzs kauss. Viņš visu mūžu bija mīlējis skaistas lietas, bet tagad apkārt bija vienas vienīgas šausmas. Pie visa vainīgs burvis! Kā viņš to ienīda!
Ser? Burvja kungs? — viņš pasauca. — Ja gribat padzerties, jums būs jānāk šurp, — un paskaidrodams parādīja ķēdi.
Streindžs pienāca viņam klāt, taču sniegto kausu nepaņēma, toties izvilka no kabatas mazu pudelīti. To viņš iedeva Drolaitam.
Iepilini ūdenī sešus pilienus! — viņš pavēlēja.
Drolaits izvilka korķīti. Rokas tik briesmīgi trīcēja, ka viņš baidījās, vai viss neizlīs zemē. Streindžs nelikās manām; Drolaits iekratīja ūdenī vairākus pilienus.
Streindžs paņēma kausu un izdzēra ūdeni. Kauss izkrita viņam 110 rokām. Drolaits noskārta — kā, viņam pašam nebija skaidrs, — ka burvis ir kļuvis citāds. Uz zvaigžņoto debesu fona bija redzams, kā viņa stāvs sagumst, galva nokaras. Varbūt viņš ir piedzēries, Drolaitam ienāca prātā. Bet vai tad cilvēks var apreibt no pāris pilieniem? Turklāt viņš neoda pēc stipriem dzērieniem; viņš oda kā cilvēks, kas vairākas nedēļas nav mazgājies un mainījis veļu; vēl bija arī kāda cita smaka — tā bija uzradusies pirms mirkļa — vecuma un pussimt kaķu smaka.
Drolaitam ap dūšu kļuva savādi. Šāda sajūta viņam agrāk bija brīžos, kad teju, teju vajadzēja iedarboties burvestībai. Visapkārt it kā atvērās neredzamas durvis; no liela tāluma pūta vēji, kas sev līdzi nesa mežu, tīreļu 1111 purvu smaržas. Ne sauktas, ne aicinātas prātā uzpeldēja dažādas ainas. Nami viņam apkārt vairs nebija tukši. Likās, tiem vairs nav sienu, viņš redzēja, kas ir to iekšienē. Katrā tumšajā telpā bija — ne gluži cilvēks — kāda Būtne, kāds Sens Gars. Vienā istabā bija Uguns, citā — Akmens; vēl citās — I.ietusgāze, Putnu bars, Kalna Nogāze; kaut kur bija Mazs Radījums ar tumšām un dzalkstīgām acīm; un vēl, un vēl…
Kas viņi ir? — Drolaits apstulbis čukstēja. Viņš pamanīja, ka mati uz galvas saslējušies stāvus kā elektrizēti. Pēc tam viņu pārņēma jauna, tikpat dīvaina sajūta: itin kā viņš kristu, taču reizē stāvētu kājās. Laikam krišus krita viņa prāts.
Viņam šķita, ka viņš stāv kāda Anglijas kalna nogāzē. Lija lietus; ūdens strāvas gaisā locījās kā baigi rēgi. Viņš salija un sadila, izstīdzēja kā lietus šalts. Lietus aizskaloja visas domas, aizskaloja atmiņas, visu, kas labs un kas ļauns. Viņš aizmirsa, kā viņu sauc. Viss aizplūda prom kā dubļi no akmens vaiga. Lietus atdeva viņam savas domas un atmiņas. Sudrabotas ūdens svēdras audās nokalnē kā smalkas mežģīnes, kā rokā asinsvadi. Aizmirsis, kas viņš ir, kas reiz bijis, viņš pārtapa lietus svēdrās, līdz ar lietu krita zemē.
Viņš atģidās guļam zem zemes, zem Anglijas. Bija aizritējuši laiku laiki; viņā sūcās aukstums un lietus; viņā kustējās akmeņi. Klusumā un Tumsā viņš milža. Viņš kļuva zeme; kļuva Anglija. Lejup palūkojās zvaigzne, tā viņu uzrunāja. Akmens iztaujāja viņu, un viņš tam atbildēja akmens valodā. Viņam pie sāniem līču ločus meta upe; starp pirkstiem riesās kalni. Viņš atvēra muti un izelpoja pavasari…
Viņš atģidās ziemā, iespriests tumša meža biezoknī. Mūžīgi koki, tumši pīlāri, starp kuriem sniecas baltas, ziemīgas gaismas strēles. Viņš palūkojās lejup. Viņam cauri auga dzieti; tie stiepās augšup cauri viņa augumam, viņa rokām un kājām. Plaksti vairs nevērās ciet, tiem cauri zarojās zari. Ausīs šaudījās kukaiņi; mutē tīklus auda zirnekļi. Viņš apjauta, ka gadu gaitā saaudzis ar mežu. Viņš mežu pazina, un mežs pazina viņu. Vairs nebija izšķirams, kas bija mežs un kas cilvēks.
Viss bija kluss. Sniga. Viņš iekliedzās…
Melna tumsa.
Drolaits nāca pie atmaņas, itin kā iznirdams no tumšu ūdeņu dzelmes. Kas viņu atsvabinājis — Streindžs, mežs, vai varbūt pati Anglija —, to viņš nezināja, taču, juzdams tā otrā nicību, vienā rāvienā atguva pats savu prātu. Senie Gari atkāpās. Viņa domas un jūtas saruka un atkal bija cilvēciskas. Atminoties piedzīvoto, uzmācās reiboņi un nelabums. Viņš skatījās uz savām rokām un berzēja tās vietas, kur cauri bija dzinušies koki. Likās, viņš atkal ir vesels, bet au! sāpēja visas maliņas. Viņš iekunkstējās un paskatījās apkārt, meklēdams Streindžu.
Burvis tupēja mazliet tālāk; sakņupis pie mūra, viņš bubināja burvestības. Piesita pie sienas: akmens uzburba, mainīja apveidu, pārtapa krauklī; krauklis ieplēta spārnus un, skaļi nokārcies, aizlaidās pretim naksnīgajām debesīm. Burvis vēlreiz piesita pie mūra: vēl viens krauklis izlauzās no akmeņiem un aizlidoja gaisos. Tad vēl viens, un vēl, un vēl; cits pēc cita putni šķīlās un aiztrau- cās, līdz zvaigznes aizsedza melni spārni.