Streindžs pacēla roku, lai piesistu vēlreiz…
Burvja kungs, — Drolaits izdvesa, — jūs man nepateicāt, kāda ir trešā vēsts.
Streindžs atskatījās. Negaidot viņš sagrāba Drolaitu aiz svārkiem un pievilka klāt. Drolaitam sejā sitās Streindža nelabi smirdošā elpa, un viņš pirmo reizi saskatīja tā seju. Zvaigznes apmirdzēja spīvas, mežonīgas acis, kurās vairs nebija ne miņas no cilvēka saprāta.
Pasaki Norelam, ka es nāku! — Streindžs sēca. — Un tagad ej prom!
Tas nebija jāatkārto divreiz. Drolaits aizmetās tumsā. Liekas, kraukļi dzinās viņam pakaļ. Viņš neko neredzēja, bet juta to spārnu švīkstoņu un pušu šķeltā gaisa brāzmas. Tiltiņa vidū viņš piepeši ievēlās žilbinošā gaismā. Mirklī apkārt sāka dziedāt putni, skanēja ļaužu čalas. Cilvēki nāca un gāja savās dienišķajās gaitās. Nekādas baigas maģijas — šī bija brīnišķīgā, skaistā ikdienas pasaule.
Drolaita drānas vēl aizvien bija caurcaurēm slapjas no jūras ūdens, un ārā valdīja spīvs aukstums. Šo pilsētas daļu viņš nepazina. Neviens nepiedāvāja palīdzību, un viņš ilgi klīda apkārt, apmaldījies un pārguris. Vispēdīgi viņš izgāja pazīstamā laukumā un spēja atrast ceļu uz pieticīgo tavernu, kurā bija noīrējis istabu. Tur nonācis, Drolaits no spēku zuduma trīcēja pie visām miesām. Viņš nometa drānas un, cik nu iespēdams, noskaloja sāli. Tad iekrita šaurajā gultelē.
Divas dienas viņš nogulēja, kaisdams drudzī. Viņa sapņos bija pārpārēm vārdiem neaprakstāmu lietu, Tumsība, Maģija un Ilgi, Salti Zemes Laikmeti, un viņš visu laiku baidījās, ka pamodies atkal būs zem zemes virsus vai ziemišķa meža saknēs.
Trešās dienas vidū viņam pietika spēka piecelties un aiziet uz ostu. Tur viņš uzmeklēja angļu kuģi, kas devās uz Portsmutu, un parādīja kapteinim Laselza iedotās vēstules, kurās divi slavenākie Eiropas baņķieri ar parakstu bija apliecinājuši solījumu samaksāt lielu naudu kuģim, kas aizvedīs viņu uz Angliju.
Piektajā dienā viņš jau bija uz klāja un kuģoja atpakaļ.
Pār Londonu slīga plāna, salta migla, kas — vismaz tā likās Stīvenam — izsmējīgi atgādināja lieso, salto dzīvi, ko viņš dzīvoja. Pēdējās dienās burvekļu slogs nospieda viņu vēl smagāk nekā agrāk. Prieks, simpātijas un miers vairs nemēdza viņu apciemot. Līdz maģijas vālos tītajai sirdij spēja izlauzties vienīgi pašas spīvākās jūtas — dusmas, vilšanās un sarūgtinājums. Arvien dziļāka kļuva atsvešinātības plaisma, kas nošķīra viņu no viņa angļu draugiem. Kaut džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija viņa ļaunais ģēnijs, kad tas runāja par angļu lepnību un dižību, Stīvenam vairs nebija, ko bilst pretī. Pat skumjā "Zudusī cerība" reizēm likās ilgots patvērums no angļu uzpūtības un nenovīdības; tur Stīvenam vismaz nevajadzēja atvainoties par to, kāds viņš ir; tā bija vienīgā vieta, kur pret viņu izturējās kā pret gaidītu viesi.
Šai ziemas dienā Stivens bija aizgājis uz sera Voltera Poula stalli turpat Hārlij- strītā. Sers Volters pavisam nesen bija nopircis divus ļoti smalkus dzinējsuņus — par lielu prieku saimes ļaudīm, kuri nu labu daļu dienas slaistījās pa stalli, apbrīnodami suņus un katrs pēc sava gudrības un saprašanas mēra tērgādami par to, cik spējīgi tie izrādīsies medībās. Stīvens zināja, ka šo nelāgo paražu vajadzētu izskaust, taču izrādījās, ka patiesībā viņam viena alga. Šodien, kad sulainis Roberts uzaicināja viņu aiziet un paskatīties uz suņiem, Stīvenam ne prātā nenāca viņu norāt; nē, viņš uzlika cepuri, apvilka svārkus un gāja līdzi. Tā nu viņš stāvēja, nolūkodamies, kā Roberts kopā ar zirgu puišiem ņemas ap suņiem, juzdamies tā, it kā atrastos aiz bieza un netīra stikla rūts.
Te pēkšņi visi atlieca muguras un barā izgāja no staļļa. Stīvens nodrebinā- jās. Pieredze bija viņu mācījusi, ka tik nedabiska uzvešanās allaž vēsta, ka tūdaļ parādīsies džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.
Un tad jau viņš bija klāt. Šaurajā, tumšajā stallī uzreiz kļuva gaišs no sudraboto matu mirdzuma, no zilo acu mestajiem zibšņiem un zaļo svārku košuma; viņš jau visā galvā runāja un smējās, ne mirkli nešaubīdamies, ka Stīvens par šo tikšanos ir tikpat priecīgs. Par suņiem viņš bija tādā pašā stāvā sajūsmā kā pirmīt kalpi, un mudināja Stīvenu tos apbrīnot kopā. Viņš runāja ar tiem suņu valodā, un suņi, jautri riedami, slējās pakaļkājās; izskatījās, ka šis svešais cilvēks viņiem ir mīļāks nekā jebkurš no tiem, kurus viņi līdz šim bija sastapuši.
— Man prātā nāk kāds 1413. gada notikums, — džentlmenis runāja, — kad es ierados dienvidos, lai apciemotu jauno Dienvidanglijas karali. Šis karalis, laipns un drošsirdīgs cilvēks, stādīja mani priekšā savam galmam, stāstīdams visiem par maniem neskaitāmajiem brīnumdarbiem, plašajām valstīm, par manu bruņniecisko raksturu un tā joprojām. Tomēr viens no viņa augstmaņiem nevēlējās noklausīties pamācošo un pacilājošo runu — viņš stāvēja savu sekotāju pulciņā, tenkodams un smiedamies. Mani — kā jau tu vari iedomāties — tāda uzvešanās ļoti aizvainoja, un es nolēmu pamācīt viņiem godīgas manieres. Nākamajā dienā šis nekrietnelis Hetfildas meža apkaimē medīja zaķus. Es nemanīts pielavījās viņiem klāt, un man prātā iešāvās veiksmīga doma pārvērst medniekus zaķos, bet zaķus — medniekos. Vispirms suņi saplosīja gabalos savus saimniekus, un pēc tam zaķi — cilvēku izskatā — saprata, ka viņiem ir teicama izdevība briesmīgi atriebties suņiem, kas bija tos dzenājuši un vajājuši. — Džentlmenis pieklusa, lai uzklausītu Stīvena cildinājumus par tik attapīgu rīcību, taču, iekams Stīvens bija paspējis bilst kaut vārdiņu, džentlmenis pats iesaucās: — O! Tu manīji?
Ko, ser? — Stīvens vaicāja.
Visas durvis nodrebēja!
Stīvens paskatījās uz staļļa durvīm.
Ei, ne jau šīs durvis! — džentlmenis iebrēcās. — Tās durvis, kas atrodas starp Angliju un citurieni! Kāds mēģina tās atvērt! Kāds ir runājis ar Debesīm, un tas nebiju es! Kāds dod pavēles Akmeņiem un Upēm, un tas neesmu es! Kurš to dara? Kurš tas ir? Nāc!
Džentlmenis sagrāba Stīvenu aiz rokas, un viņi it kā cēlās augšup: likās, abi piepeši nokļuvuši kalna vai ļoti augsta torņa galā. Hārlij-strītas staļļi izgaisa, un Stīvens ieraudzīja pavisam citas ainas — pēc mirkļa to vietā uzradās vēl citas, un vēl, un vēl. Te bija osta ar mastu biežņu, tik blīvu kā meža dzīļoksnis — likās, tā viņiem zem kājām aizlido prom un vietā uzreiz parādījās pelēka, ziemīga jūra un kuģi, kas pilnās burās traucās ar vēju, — pēc tam uzradās kādas pilsētas torņu smailes un krāšņie tilti. Dīvainā kārtā Stīvens nemaz nejuta, ka viņi pārvietotos: drīzāk šķita, ka pasaule lido viņiem pretim, bet viņi paši nekustas ne no vielas. Parādījās sniegoti kalni, pa kuriem steberēja sīciņi cilvēciņi — pēc tam stiklains, tumšu virsotņu ieskauts ezers — tad līdzena zeme, pa kuru. kā bērnu rotaļlietas bija izkaisītas mazas pilsētiņas un upītes.
Priekšā kaut kas vīdēja. Sākumā izskatījās, ka debesis uz pusēm pāršķēlusi melna švīka, taču, viņiem tuvojoties, tā kļuva par Melnu Stabu, kura pamats bija uz zemes virsus, bet virsotnes nebija vispār.
Stīvens un džentlmenis apstājās atvilkt elpu augstu virs Venēcijas (par to, uz kā viņi apstājušies, Stīvens bija noņēmies nedomāt). Saule laidās uz rietiem, ielas un nami apakš viņiem bija tumši, turpretim jūra mirdzēja gaismā, kurā jaukā saskaņā kopā jaucās rožaini, pienaini zili, topāzdzelteni un pērļbalti toņi. I.ikās, pilsēta peld zaigojošā tukšumā.
Melnais Stabs lielumis bija gluds kā obsidiāns, taču uzreiz virs namu jumtiem no tā verda melnas mēles un pītes, kas slīdēja projām pa gaisu. Kas tās varētu būt, to Stīvena iztēle nespēja aptvert.