Vai tie ir dūmi, ser? Vai tas ir uguns tornis? — viņš jautāja.
Džentlmenis neatbildēja, taču, pamazām tuvojoties, Stīvens redzēja, ka tā nav
vis uguns. No Torņa ārā laidās melni tūkstoši. Kraukļi. Pulku pulkiem kraukļu. Tie cēlās Venēcijas debesīs un lidoja uz to pusi, no kuras bija ieradušies Stīvens un džentlmenis.
Viens bars traucās tieši viņiem virsū. Piepeši viņiem visapkārt gaisu kūla tūkstoš spārnu švīkstoņa, visas skaņas apslāpēja džinkstoņa un rīboņa. Stīvenam acīs, degunā un mutē triecās putekļu un smilšu mākoņi. Viņš salīka un aizspieda degunu, lai nejustu briesmīgo smirdoņu.
Kad bars bija prom, viņš apstulbis vaicāja:
Kas tie tādi, ser?
Burvja radības, — džentlmenis atbildēja. — Viņš sūta tos uz Angliju ar pavēlēm Debesīm un Zemei, Upēm un Kalniem. Viņš sauc kopā visus senos Karaļa sabiedrotos. Drīz tie klausīs nevis man, bet angļu burvim! — No viņa mutes izlauzās baigs niknuma un izmisuma rēciens. — Es sodīju viņu tik briesmīgi, kā vēl nebiju sodījis nevienu savu ienaidnieku! Bet viņš joprojām turas man pretī! Kāpēc viņš nepakļaujas liktenim? Kāpēc nepadodas?
Esmu dzirdējis, ka dūšas viņam ir pārpārēm, — Stīvens sacīja. — Visi vienā balsī stāstīja par to, cik braši viņš cīnījies Pirenejos.
Dūšas? Ko tu mels? Tā nav nekāda dūša! Tā ir negantība, tīra negantība! Stīven, mēs esam bijuši nolaidīgi! Esam pieļāvuši, ka angļu burvji kāpj mums uz galvas. Mums jāizdomā, kā viņus satriekt! Ar divkāršu sparu jāpūlas, lai tevi iesēdinātu karaļa tronī!
60 Vētra un meli
1817. gada februāris
Krustmāmiņa Greistila bija Padujā noīrējusi namu ar skatu uz augļu tirgu. Visiem tas bija ļoti parocīgi un izmaksāja tikai astoņdesmit cehīnas (proti, apmēram 38 ginejas) ceturksnī. Krustmāmiņa bija pārpārēm apmierināta ar izdevīgo darījumu, taču, kā nereti gadās, straujai un apņēmīgai rīcībai seko neizlēmība un šaubas — vēlāk, kad vairs nekas nav maināms. Tā bija arī šoreiz: krustmāmiņa un Flora nebija nodzīvojušas šai namā pat nedēļu, kad krustmāmiņa sāka atrast tam visādas vainas un prātot, vai maz vajadzēja to noņemt. Lai gan nams bija sens un skaists, gotiskie logi bija visai šauri, turklāt dažus no tiem aizžogoja akmens balkoni; citiem vārdiem sakot, iekšā nemēdza būt gaišs. Agrāk tas būtu licies tīrais nieks, taču šajā laikā Floras dvēseles stāvoklim bija vajadzīgs atspaids, un (domāja krustmāmiņa Greistila) ēnas un mijkrēslis — lai cik gleznains — diezin vai nāks viņai par labu. Piedevām pagalmā stāvēja vairākas akmens dāmas, kas gadu gaitā bija ietērpušās efeju plīvuros un apmetņos. Nebūtu pārspīlējums apgalvot, ka šīm dāmām draudēja briesmas visdrīzākajā laikā nozust pavisam, un ik reizi, kad krustmāmiņai gadījās tās uzlūkot, viņai bija jādomā par Džonatana Streindža nabaga sievu, kura bija mirusi tik jauna un tik mīklainā nāvē un kuras vīrs viņas nelaimīgā likteņa dēļ bija zaudējis prātu. Krustmāmiņa ļoti cerēja, ka Florai tādas skumīgas domas neienāk prātā.
Tomēr līgts paliek līgts, nams bija noīrēts, un krustmāmiņa ķērās pie darba, lai to iekārtotu pēc iespējas koši un priecīgi. Viņa, kas nekad mūžā nebija šķērdējusi lampu eļļu vai sveces, savā apņēmībā cīnīties ar Floras grūtsirdību nebijās ne no kādiem izdevumiem. Kāpnēs bija kāds sevišķi tumšs kakts, kur viens pakāpiens sagriezās tik ērmotā leņķī, kāds cilvēkam ne prātā nevar ienākt, un, lai neviens nenoripotu lejā un nenolauztu kaklu, krustmāmiņa Greistila lika uz plauktiņa tieši virs viltīgā pakāpiena novietot lampu. Tā dega dienu un nakti, par pastāvīgām errastībām Bonifacijai, vecai itāliešu kalponei, pie kuras krustmāmiņa Greistila bija tikusi reizē ar māju un kura bija vēl taupīgāka nekā pati krustmāmiņa.
Bonifācija bija priekšzīmīga kalpone, vienīgi viņai ļoti patika purpināt un gari skaidrot, kāpēc viņai tikko dotie norādījumi ir aplami vai neizpildāmi.
Darbos viņai palīdzēja gauss, viegli tramdāms jauneklis vārdā Miničello, kurš katru pavēli sveica ar dobju ņurdoņu pilnīgi nesaprotamā izloksnē. Bonifācija Miničello izkalpināja ar tik familiāru nievību, ka krustmāmiņai Greistilai bija aizdomas, vai tikai abi nav rados; tiesa, drošas ziņas viņai pagaidām vēl nebija izdevies iegūt.
Tā nu krustmāmiņai Greistilai bija pilnas rokas interesantu darbu — jaunās mājas iekārtošana, dienišķās kaujas ar Bonifaciju un neskaitāmie atklājumi — gan patīkami, gan citādi, — kas neizbēgami pavada apmešanos jaunā pilsētā; tomēr viņas galvenais un svētākais pienākums šai laikā bija atrast laika kavēkļus Florai. Meitene bija pasākusi vadīt dienas klusēšanā un vientulībā. Krustmāmi- ņas uzrunāta, viņa atbildēja it mundri, taču pati valodu gandrīz nekad neuzņēma. Venēcijā Flora bija pirmā, kas vedināja viņus uz pastaigām un izpriecām; tagad viņa vien bez ierunām piekrita doties krustmāmiņai līdzi, kad pēdējā ierosināja kādu pastaigu. Viņas mīļākās nodarbes bija tādas, kurās biedrene viņai nebija vajadzīga. Viņa viena pastaigājās, viena lasīja, viena sēdēja salonā vai nespodrajā saulītē, kas reizumis iespīdēja mazajā pagalmiņā ap vieniem pēc pusdienas. Viņa vairs nebija tik vaļsirdīga un atklāta kā agrāk; likās, kāds — tas varēja arī nebūt Džonatans Streindžs — viņu rūgti pievīlis, un viņa nosolījusies turpmāk vairs nebūt tik paļāvīga.
Februāra pirmajās dienās Padujā bija liela vētra. Tā sākās ap dienas vidu. Vētra ne saukta, ne gaidīta atbrāzās no austrumu puses (kur atradās Venēcija un jūra). Vecie vīri, kas savas dienas vadīja pilsētiņas kafejnīcās, apgalvoja, ka mirkli pirms vētras sākuma nav bijis nevienas pazīmes, kas liecinātu par tās tuvošanos, — tomēr pārējie par šīm runām nelikās zinis; galu galā bija ziema, un ziemā vētras nav nekāds retums.
Vispirms sāka pūst milzīgs vējš. Šim vējam nebija nekādas cieņas pret logiem vai durvīm. Tas prata atrast tādas spraugas, kuras neviens nebija pamanījis, un mājās zēvelēja gandrīz tikpat briesmīgi kā ārā. Krustmāmiņa Greistila un Flora tai brīdī sēdēja mazajā otrā stāva salonā. Iedrebējās logu rūtis, un daži lustras kristāliņi sāka sisties cits pret citu un džinkstēt. Pēc tam krustmāmiņas rakstītās vēstules lapas izspruka viņai no rokām un sāka plivināties apkārt. Debesis ārā satumsa un kļuva melnas kā naktī; no tām gluži balts sāka gāzt lietus.
Salonā ieradās Bonifācija un Miničello. Viņi aizbildinājās ar ieganstu, ka jā- uzzinot krustmāmiņas vēlmes saistībā ar vētru, taču patiesībā Bonifācija tikai vēlējās kopā ar krustmāmiņu pašausmināties par neganto vēju un lietu (un no viņām tiešām iznāca ļoti labs duets, kaut ari katra stenēja un pukstēja savā valodā). Miničello, domājams, ieradās tāpēc, ka ieradās Bonifacija; viņš īdzīgi blenza uz lietu, it kā juzdams aizdomas, ka tas sarīkots tikai tāpēc, lai viņam būtu vairāk darba.
Visi trīs — krustmāmiņa, Bonilacija un Miničello — stāvēja pie loga un redzēja, kā pirmā zibens plaiksna pazīstamo apkārtni pārvērš par kaut ko ļoti gotisku un baigu, izgaismojot pagalmu mironīgā, pārdabiskā baltumā un nez no kurienes izvilinot svešādas ēnas. Bonifācija bubināja lūgšanas, piesaukdama Svēto jaunavu un pulciņu svēto. Krustmāmiņa Greistila, tikpat nobijusies, ar lielāko prieku būtu tvērusies pie šī paša glābiņa, taču viņa piederēja pie Anglikāņu baznīcas un tādēļ spēja vien izsaukties: "Vai manu, vai!" un "Mīļo stun- diņ!" un "Ak Kungs!" — bet tas viņai necik daudz nepalīdzēja.