Flora, mīlulīt, — viņa mazliet trīcošā balsī pasauca, — es ceru, ka tev nav bail. Šī tiešām ir briesmīga vētra.
Flora pienāca pie loga, saņēma krustmāmiņu aiz rokas un bilda, ka gan jau vētra drīz būšot pāri. Pilsētu žilbinošā gaismā apmirdzēja vēl viens zibens uzplaiksnījums. Flora palaida vaļā krustmāmiņas roku, atvilka vaļā loga aizšaujamo un izsteidzās ārā uz balkona.
Flora! — krustmāmiņa iekliedzās.
Stāvēdama drausmīgajā tumsā, ar abām rokām atspiedusies pret akmens balustrādi, meitene pavisam noteikti nemanīja ne lietu, kas jau bija izmērcējis viņu līdz ādai, ne vēju, kas raustīja viņu aiz matiem.
Mīlulīt! Flora! Flora! Nāc atpakaļ!
Flora pagriezās un kaut ko sacīja krustmāmiņai, taču neviens nesadzirdēja ne vārda.
Miničello izgāja viņai pakaļ uz balkona un, izrādīdams pārsteidzošu veiklību (kaut ari ne uz mirkli neatmezdams savu iedzimto īdzīgumu), spēja ar savām lielajām, platajām plaukstām atvest viņu atpakaļ zem jumta: tā gani ar pīteņu palīdzību stūrē aitas.
Vai tiešām jūs neredzat? — izsaucās Flora. — Tur kāds stāv! Tur, pie stūra! Kas tur ir? Man izskatījās… T— viņa spēji apklusa, lai kas arī viņai bija prātā, izsacīts tas netika.
Ak, mīlulīt, es ceru, ka tu kļūdies. Man žēl kura katra, kas šādā laikā ir zem klajas debess. Kaut nu viņš jo ātri atrastu, kur patverties! Ai, Flora! Tu esi pavisam slapja!
Bonifacija atnesa dvieļus, un tad abas ar krustmāmiņu steigšus ķērās susināt Floras kleitu, grozīdamas meiteni šurpu turpu un lāgiem mēģinādamas pagriezt viņu uz abām pusēm uzreiz. Rosīdamās viņas abas apbēra Miničello ar nekavējoties izpildāmiem norādījumiem, krustmāmiņa Greistila — stomīgā, toties uzstājīgā itāliešu valodā, bet Bonfiācija straujā venēciešu izloksnē. Šie norādījumi, gluži tāpat kā grozīšana, laikam bija pārlieku pretišķīgi, jo Miničello tikai stāvēja, rokas nolaidis, un drūmi lūkojās viņām pretim.
Flora pār abu vecīšu noliektajām galvām raudzījās ārā pa logu. Vēl viena zibens šautra. Viņa sastinga, itin kā zibens būtu viņai trāpījis, tad izspruka no krustmāmiņas un kalpones tvēriena un izskrēja pa durvīm.
Nevienam nebija laika brīnīties, kurp viņa sadomājusi doties. Nākamā pusstunda visiem mājiniekiem pagāja titāniskā cīņā: Miničello, spītējot vētrai, pūlējās aizvērt slēģus, Bonifacija, tumsā klupdama krizdama, meklēja sveces, krustmāmiņa atklāja, ka itāliešu vārds, ko viņa bija lietojusi, domādama, ka tas nozīmē "slēģi", patiesībā nozīmē "pergaments". Visi pa reizei zaudēja apvaldu, un krustmāmiņai nešķita, ka 110 šīm pūlēm būtu kāds labums arī tad, kad visi reizē sāka zvanīt pilsētas zvani — saskaņā ar ticējumu zvani (būdami iesvētīti priekšmeti) spēj izdzenāt vētras un negaisus (kas skaidri un gaiši ir Sātana negantības).
Pēdīgi nams bija nocietināts — vai gandrīz nocietināts. Krustmāmiņa atstāja Bonifāciju un Miničello pabeigt darbus un, aizmirsusi, ka pati savām acīm redzēja, kā Flora izskrien no salona, atgriezās tajā, nesdama brāļameitai sveci. Floras nebija, toties krustmāmiņa pamanīja, ka Miničello salonā nav aizvēris slēģus.
Viņa kāpa augšup uz Floras guļamistabu; arī tur meitenes nebija. Viņas nebija arī ēdamistabā, nebija arī pašas krustmāmiņas guļamistabā, arī otrā — mazajā — salonā, kur abas dažkārt sēdēja pēc vakariņām. Pēc tam tika apsekota virtuve, vestibils un dārznieka istaba — Flora nekur nebija atrodama.
Krustmāmiņu sāka pārņemt īsts izbīlis. Sika, nežēlīga balstiņa viņai ausī čukstēja, ka Džonatana Streindža sievas nelaimes sākās tāpat — arī viņa piepeši nozuda no mājas nelāgā laikā.
"Bet toreiz sniga, nevis lija lietus," viņa sev atgādināja. Staigādama pa māju, meklējot Floru, viņa visu laiku pie sevis atkārtoja: — Sniga, nevis lija. Sniga, nevis lija. — Pēc tam prātā ienāca jauna doma: "Varbūt viņa tomēr bija salonā. Tur bija tik tumšs, un viņa mēdz sēdēt tik klusi. Es nudien varēju viņu nepamanīt."
Viņa atgriezās salonā. Jaunā zibens uzplaiksnījumā tas iezalgojās nedabīgā gaismā. Sienas izbalēja baltas un spokainas; mēbeles un citas lietas kļuva pelēkas, it kā vienā mirklī būtu pārvērstas akmenī. Izbīlī salēkdamās, krustmāmiņa atskārta, ka salonā tiešām kāds ir — tā bija sieviete, bet ne Flora — sieviete tumšā, vecmodīgā kleitā, ar svečturi rokā — tā stāvēja un skatījās uz viņu — seju slēpa ēnas, vaibstus nevarēja sazīmēt.
Krustmāmiņai aiz šausmām sametās auksti.
Nodārdēja pērkons; pēc tam iestājās piķa melna tumsa, kurā dega tikai abu sveces, — taču svešinieces svece nedeva nekādu gaismu. Vēl dīvaināks bija tas, ka salons kaut kādā mīklainā veidā bija kļuvis lielāks: svešā ar savu sveci stāvēja neizprotami tālu.
— Kas tur ir? — krustmāmiņa Greistila iesaucās.
Neviens neatbildēja.
"Ak, protams," viņa sevī domāja, "viņa noteikti ir itāliete. Jāpajautā vēlreiz itāliski. Varbūt viņai šajā vētrā viss sajucis un viņa ieklīdusi nepareizajā mājā." Taču, lai kā krustmāmiņa lauzīja galvu, viņai neizdevās atcerēties nevienu vienīgu itāliešu vārdu.
Vēl viena zibens plaiksna. Sieviete nekur nebija pazudusi, viņa stāvēja tieši turpat, kur pirmīt, iepretim krustmāmiņai. "Tas ir Džonatana Streindža sievas rēgs!" krustmāmiņa nodomāja. Viņa paspēra soli — un tāpat darīja arī svešā. Te pār krustmāmiņu reizē nāca apgaismība un atvieglojums: "Spogulis! Ak, cik muļķīgi! Cik muļķīgi! Izbīties no sava spoguļattēla!" Aiz lielā atvieglojuma viņa gandrīz sāka skaļi smieties, taču pēkšņi smiekli vairs nenāca: nē, baidīties nebija muļķīgi, nepavisam nebija: agrāk šajā stūrī nekāda spoguļa nebija.
Nākamajā uzplaiksnījumā viņa spoguli varēja saskatīt. Tas bija neglīts un daudz par lielu šai telpai; krustmāmiņa pilnīgi droši zināja, ka redz to pirmo reizi mūžā.
Viņa metās ārā pa durvīm, noskārzdama, ka, neredzot baigo spoguli, viņai galva noteikti būs skaidrāka. Kad krustmāmiņa bija tikusi līdz kāpņu vidum, kaut kur atskanēja troksnis — liekas, Floras guļamistabā, tādēļ viņa piegāja pie durvīm un ielūkojās iekšā.
Tur stāvēja Flora. Viņa bija aizdegusi Bonifācijas noliktās sveces un patlaban vilka pāri galvai slapjo kleitu. Ari apakšsvārki un zeķes nebija ne mazdrusciņ sausāki. Kurpītes mētājās turpat uz grīdas; tās bija caurcaurēm izmirkušas un sabojātas.
Flora atskatījās uz krustmāmiņu, un viņas seja pauda vainīgumu, mulsu, nepakļāvību un vēl kaut kādas citas, grūtāk iztulkojamas izjūtas.
Neko! Neko! — viņa iesaucās.
Tā, jādomā, bija atbilde uz kādu jautājumu, ko viņa bija gatava izdzirdēt, taču krustmāmiņa bilda vienīgi:
Ai, mīlulīt! Kur tu biji? Kas tevi trenca iet ārā tik briesmīgā laikā?
Es… es izgāju nopirkt zīda diegus izšūšanai.
Laikam bija redzams, cik pārsteigta krustmāmiņa ir par šo paziņojumu, jo Flora šaubīdamās piemetināja: — Man neienāca prātā, ka līs tik ilgi.
Nu, mīlulīt, man jāteic, ka tu rīkojies gaužām neapdomīgi, — bet izskatās, ka tevi kaut kas pamatīgi nobiedējis. Vai tāpēc tu esi raudājusi?
Vai tad es raudāju? Nē, nē! Jūs kļūdāties, krustmāmiņ. Es neraudāju. Vienkārši ārā līst.
Bet tu taču… — krustmāmiņa Greistila aprāvās. Viņa gribēja teikt — tu ari tagad raudi, taču Flora papurināja galvu un aizgriezās. Savu šalli viņa nezin kāpēc bija satīņājusi grīstē, un krustmāmiņai gribot negribot bija jādomā, vai prātīgāk nebutu bijis to nemudžināt, bet uzsegt uz pleciem, tad meitēns tagad nebūtu tik slapjš. Flora izņēma no vīstokļa pudelīti ar dzintarainu šķidrumu, atvēra atvilktni un ielika to iekšā.