Flora! Atgadījies kaut kas ļoti ērmots. Es īsti nezinu, kā lai tev to pasaka, bet salonā ir uzradies spogulis…
Jā, es zinu, — Flora steigšus atbildēja. — Ias ir mans.
Tavs? — Krustmāmiņa vairs pilnīgi neko nesaprata. Viņa ilgi nespēja izdomāt, ko lai saka. — Kur tu to nopirki? — Nekas vairāk prātā nenāca.
Es īsti neatceros. Laikam to tikai nupat atveda.
Bet neviens taču nevestu tik lielu mantu, kad plosās tāda vētra! Un, ja tomēr atrastos kāds nelga, viņam taču vajadzēja pieklauvēt pie durvīm — nevis tādā dīvainā slepenībā iestiept iekšā un piekārt pie sienas.
Par šiem ļoti saprātīgajiem apsvērumiem Florai nebija ko teikt.
Krustmāmiņa bez lielas nožēlas mainīja sarunas tematu. Viņai vienreiz pietika šo vētru un izbīļu, un piepešu spoguļu. Tas, kāpēc spogulis uzradies viņas mājā, beidzot it kā bija noskaidrots, un jautājumu, kā tas te nokļuvis, viņa pagaidām atstāja neatbildētu, ar lielāko prieku atgriezdamās pie patīkamākām lietām — pie Floras kleitas un Floras kurpēm, un iespējas, ka Flora var saaukstēties, ka tūlīt pat jānoslaukās un jāapvelk rītasvārki, un jāapsēžas salonā pie kamīna, un jāiedzer kaut kas karsts.
Kad abas bija atgriezušās salonā, krustmāmiņa bilda:
Pavei, vētra jau gandrīz pārskrējusi. Liekas, tā dodas pāri jūrai. Cik savādi! Man likās, tā jau atbrāzās no jūras puses. Tavi zīda diegi droši vien ir izmirkuši un sabojāti gluži tāpat kā viss cits.
Zīda diegi? — Flora nesaprata. Tad atcerējās: — Ā, es neaizgāju līdz tirgotavai. Kā jau jūs pati sacījāt, tā bija neapdomīga rīcība.
Labi, jau labi, vēlāk aiziesim un nopirksim visu, ko tev vajag. Cik ļoti man žēl nabaga tirdzinieku! Viss, ko viņi bija salikuši uz letēm, noteikti ir pagalam. Bonifācija vāra tev auzu tumi, mīlulīt. Kā nu bija, vai es viņai pateicu, lai ņem jauno pienu?
Es neatceros, krustmāmiņ.
Zini, es katram gadījumam aiziešu un atgādināšu.
Es varu aiziet, —* Flora ierosināja un gribēja celties no krēsla, taču krustmāmiņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai Flora sēžot vien turpat pie kamīna un kājas lai noliekot uz soliņa.
Pamazām kļuva gaišāks. Pirms došanās uz virtuvi krustmāmiņa apskatīja spoguli. Tas bija ļoti liels un krāšņi greznots; ak jā, tādus izgatavo Venēcijas lagūnā, Murāno salā. — Man jāatzīstas, Flora, — es brīnos, ka tev šis spogulis iepaticies. Tik daudz vijumu un caku, tik daudz stikla ziediņu. Parasti tev patīk vienkāršas lietas.
Flora nopūzdamās atbildēja, ka Itālijā viņa atklājusi, cik skaistas var būt arī greznas un izsmalcinātas lietas.
Vai tas bija dārgs? — krustmāmiņa taujāja. — Izskatās, ka varētu būt.
Nē, nebija dārgs.
Nu, vismaz tas ir labi, vai ne?
Krustmāmiņa devās lejup uz virtuvi. Viņa jutās itin attapusies un bija pārliecināta, ka nu beidzot ir gals briesmām un uztraukumiem, kas šorīt sekoja cits citam kā vilciena vagoni. Diemžēl viņa alojās.
Virtuvē pie Bonfacijas un Miničello bija divi vīrieši, kurus viņa redzēja pirmo reizi. Pēc visa spriežot, Bonifacija vēl nebija sākusi vārīt Florai tumi. Viņa pat nebija atnesusi no bufetes auzu miltus un pienu.
Tiklīdz Bonifācija pamanīja krustmāmiņu, viņa satvēra to aiz elkoņa un nogāza pār viņu veselu lēveni dedzīgu vārdu izloksnē. Viņa runāja par vētru — tik daudz varēja saprast — un apgalvoja, ka tā bijusi ļauna, taču pārējo krustmāmiņa saprata gaužām vāji. Viņai par milzīgu pārsteigumu, aptvert Bonifā- cijas sacītā jēgu palīdzēja Miničello. Ļoti ciešami atdarinādams angļu valodu, viņš sacīja:
To taisa burvis anglis. Burvis anglis taisa tempesta.
Kā, lūdzu?
Bonifācijai un abiem svešajiem vienā laidā iejaucoties, Miničello krustmā- miņai paziņoja, ka vētras laikā vairāki cilvēki pacēluši acis un ieraudzījuši melnajos mākoņos plaisu. Tas, ko viņi plaisā saskatījuši, viņus bija apstulbinājis un briesmīgi izbiedējis. Tur nevīdēja vis skaidras, zilas debesis, kā varētu gaidīt — debesis aiz mākoņiem bija melnas, pusnakts zvaigžņu pilnas. Šī nebija nekāda parasta vētra: tā bija sarīkota, lai apslēptu Streindža Tumsības Staba tuvošanos.
Drīz par to zināja visa pilsēta, un tās iedzīvotājus pārņēma liels uztraukums. Līdz šim Tumsības Staba šausmas nebija izplatījušās tālāk par Venēciju, un tā nu reiz, pēc padujiešu domām, šaušalām bija īstā vieta. Tagad kļuva skaidrs, ka Streindžs Venēcijā bija piestājis nejauši, viņš nemaz nebija ļāvies grimstošās pilsētas valdzinājumam. Tātad Mūžīgā Tumsība piepeši varēja uzrasties kurā katrā Itālijas pilsētā — kurā katrā pilsētā visā pasaulē. Tas viss bija ļoti nelāgi, taču krustmāmiņa Greistila jaunās ziņas uzņēma divkārt sāpīgi: visām viņas bažām par Streindžu vēl klāt nāca nepatīkamā pārliecība, ka Flora viņai bija melojusi. Krustmāmiņa strīdējās pati ar sevi, nespēdama izlemt, kā īsti bija: brāļameita meloja tādēļ, ka bija noburta, vai tādēļ, ka pieķeršanās Streindžam vājinājusi viņas principus. Ej nu sazini, kas būtu ļaunāk.
Viņa aizrakstīja brālim uz Venēciju, lūgdama, lai viņš atbrauc, un nolēma pagaidām Florai neko neteikt. Visu dienu viņa paturēja brāļameitu acīs. Lie- lumis Flora bija tāda pati kā vienmēr, vienīgi brīžam likās, ka viņas toni, runājot ar krustmāmiņu, ieskanas agrāk nemanīts vainīgums.
Nākamajā dienā pulksten vienos — vairākas stundas, pirms būtu varējusi pienākt krustmāmiņas vēstule, — no Venēcijas Frenka pavadībā ieradās dakteris Greistils. Pēc abu vārdiem, visai Venēcijai bijis zināms, ka Streindžs atstājis Santa Maria Zobenigo apkaimi un devies uz terrafirma. Pilsētnieku acu priekšā Tumsības Stabs aizslīdējis pāri jūrai. Tas viscaur virmojis, iekšā un ārā šaudījušās Tumsības mēles un pītes — izskatījies, ka tas sastāv no melnām liesmām. Kā Streindžam bija izdevies šķērsot jūru — vai viņš braucis laivā, vai varbūt pārvietojies ar maģiskiem līdzekļiem — to neviens nezināja. Vētra, kurā viņš lūkojis paslēpt savu tuvošanos, bija uzburta tikai Strā, astoņas jūdzes no Padujas.
Zini, Luīza, — sacīja dakteris Greistils, — es šobrīd neparko negribētu būt viņa vietā. Viņam tuvojoties, visi bēg, atpakaļ neskatīdamies. No Mestres līdz Strā viņš droši vien neredzēja nevienu dzīvu būtni — visur bija vienīgi tukšas ielas un pamesti lauki. Turpmāk pasaule viņam būs tuksnesis.
Vēl pirms neilga brīža krustmāmiņa par Streindžu bija domājusi bez jelc mazākās sirsnības, taču brāļa iztēlotā aina bija tik briesmīga, ka viņai acīs saskrēja asaras.
Kur viņš ir tagad? — krustmāmiņa mīksti vaicāja.
Atgriezies savā miteklī pie Santa Maria Zobenigo, — dakteris atbildēja. — Viss atkal ir pa vecam. Kad es padzirdēju, ka viņš bijis Padujā, uzreiz sapratu, ko viņš te meklēja. Mēs uzreiz devāmies ceļā. Kā klājas Florai?
Flora sēdēja salonā. Viņa bija tēvu gaidījusi — pat izskatījās, it kā viņa priecātos, ka beidzot varēs visu izstāstīt. Dakteris lāgā nebija paspējis uzdot pašu pirmo jautājumu, kad viņa jau steidzās izkratīt sirdi. Asaras plūda aumaļām, viņa atzinās, ka tiešām tikusies ar Streindžu. Viņa ieraudzījusi to stāvam lejā uz ielas un sapratusi, ka burvis ieradies pie viņas, tādēļ izskrējusi no mājas un metusies pie viņa.
es tev izstāstīšu visu, es apsolu, — viņa sacīja. — Bet ne tagad. Es neesmu izdarījusi neko sliktu. Vienīgi… — viņa nosarka, — sastāstījusi krustmāmiņai melus — par tiem es jūtos ļoti vainīga. Bet šis nav mans noslēpums, es nedrīkstu to atklāt.