Bet, Flora, kādi noslēpumi? — viņas tēvs jautāja. — Vai tas vien neliecina, ka te kaut kas nav tīrs? Tam, kura nodomi ir godīgi, no citiem nekas nav slēpjams. Krietns cilvēks rīkojas atklāti.
Jā, droši vien… Bet tas neattiecas uz burvjiem! Misteram Streindžam ir ienaidnieki — tas briesmīgais večuks Londonā un vēl arī citi! Nerāj mani, it kā es būtu pastrādājusi nedarbus! Es ļoti centos rīkoties krietni, un man liekas, es tā tiešām rīkojos! Saproti, viņš noņēmās ar tādām burvestībām, kas viņam ļoti nāca par ļaunu, — un vakar es pierunāju viņu to vairs nedarīt! Viņš man apsolīja, ka pavisam atteiksies no šīs maģijas.
Bet, Flora, — viņas tēvs skumji sacīja, — tu mani vēl vairāk apbēdini. Izrādās, tu uzskati, ka tev ir tiesības pieprasīt no viņa solījumus, — ko tas nozīmē? Vai tu pati nesaproti, kā tas izskatās? Mīlulīt, vai tu esi ar viņu saderinājusies?
Nē, papiņ! — Atkal lija asaras. Krustmāmiņai vajadzēja ilgi dūdot un glāstīt Floras roku, lai viņa atkal puslīdz nomierinātos. Atguvusi runas spējas, meitene turpināja: — Nekādas saderināšanās nav. Jā, es nebiju pret viņu vienaldzīga, bet tagad tas ir pagājis un aizmirsts. Nevajag skatīties tik aizdomīgi! Es lūdzu, lai viņš man to apsola draudzības vārdā! Un viņa sievas dēļ. Viņš domā, ka tās briesmīgās lietas dara, lai glābtu savu sievu, bet es zinu, ka viņa negribētu, lai misters Streindžs nodarbojas ar burvestībām, kas tik ļoti gandē viņa veselību un prātu, — neparko, nekādos apstākļos! Viņa vairs nespēj pati to pateikt — tādēļ man vajadzēja to izdarīt viņas vietā!
Dakteris Greistils klusēja.
Flora, — viņš pēc laba brīža ierunājās, — mīlulīt, tu aizmirsti, ka es Venēcijā viņu bieži sastapu. Viņš nespēj izpildīt nekādus solījumus. Viņš pat neatcerēsies, ka ir kaut ko apsolījis.
Nē, viņš atcerēsies! Es izdarīju tā, ka viņam vajadzēs atcerēties!
Jauni asaru plūdi lika domāt, ka jūtas, ko Flora bija lolojusi savā sirdī, nebūt nav zudušas un aizmirstas, tomēr viņas sacītais ļāva tēvam un krustmāmiņai kaut cik nomierināties. Abi bija pārliecināti, ka Floras pieķeršanās Džonata- nam Streindžam agri vai vēlu ies mazumā pati no sevis. Kā krustmāmiņa vēlāk izteicās, Flora nebija no tām jaunkundzēm, kas gadu gadiem tvīkst bezcerīgā mīlestībā; viņa bija ļoti prātīga meitene.
Visa ģimene atkal reiz bija kopā. Dakteris Greistils un krustmāmiņa vēlējās turpināt ceļojumu. Krustmāmiņu vilināja Roma, viņai kārojās redzēt izdaudzinātās senās ēkas un mākslas darbus — taču Florai bija zudusi jebkāda interese par drupām un mākslu. Vislabāk viņa justos, palikdama tepat, meitene paziņoja. Viņa gandrīz visu laiku pavadīja mājās, iziedama vien tad, ja no tā nekādi nevarēja izvairīties. Ja tēvs un krustmāmiņa aicināja pastaigāties vai apskatīt kādu baznīcu ar renesanses laikmeta altārgleznu, viņa negāja līdzi, žēlodamās, ka ārā līst vai ka ielas ir slapjas — tā tiešām arī bija, toziem Padujā lija vienā līšanā, vienīgi agrāk lietus viņu nemēdza uztraukt.
Krustmāmiņa un tēvs izturējās iecietīgi, tiesa, jo īpaši dakterim tas nenācās viegli. Viņš nebija braucis uz Itāliju, lai klusiņām sēdētu istabās, kas bija uz pusi mazākas par viņa ērto Viitšīras namu. Kad Flora nedzirdēja, viņš kurnēja, ka lasīt romānus un noņemties ar izšūšanu (tās tagad bija Floras galvenās nodarbes) gluži labi varētu arī Viltšīrā, turklāt tas iznāktu stipri lētāk, taču krustmāmiņa viņu norāja un apklusināja. )a Flora par Džonatanu Streindžu ir nolēmusi sērot šādi, lai būtu.
Vienu ekspedīciju Flora tomēr ierosināja, taču tā bija gaužām dīvaina. Apmēram nedēju pēc daktera ierašanās Padujā viņa paziņoja, ka esot ļoti noilgojusies pēc jūras.
Vai viņai griboties doties ceļojumā pa jūru? — abi vecie Greistili taujāja. Nudien, kāpēc lai viņi nebrauktu uz Romu vai Neapoli ar kuģi.
Taču Flora nevēlējās doties ceļojumā, viņa gribēja palikt Padujā. Nē, viņa labprāt vēlētos izmest kādu līkumu ar burulaivu vai kādu citu laivu. Pavisam neilgu līkumu, uz pāris stundām vai pat mazāk — bet darīt to pēc iespējas drīzāk. Nākamajā rītā viņi devās uz mazu zvejnieku ciemu.
Sis ciems ne ar ko neizcēlās — tas neatradās gleznainā vietā, tajā nebija nekādu ievērojamu celtņu, vēsturē tas ne ar ko nebija iezīmīgs; patiesībā vienīgais, ar ko tas varētu lepoties, bija atrašanās netālu no Padujas. Dakteris aptaujājās tavernā un priestera namā, un galu galā uzgāja divus stiprus vīrus, kas bija ar mieru izvizināt viņus pa jūru. Abi bez tielēšanās paņēma daktera piedāvāto naudu, taču sirdsapziņa viņus mudināja norādīt, ka te nekā neesot; pat labā laikā te nebūtu, ko redzēt; kur nu vēl šādā lietū — un, jā, lietus bija pietiekami stiprs, lai izbraukumu uz ūdeņiem padarītu par ārkārtīgi nepatīkamu izpriecu, toties izklīdināt biezo, pelēko miglu tas nejaudāja.
Mīlulīt, vai tu droši zini, ka tiešām to gribi? — jautāja krustmāmiņa Greistila.'— Seit ir ļoti nemīlīgi, un laiva briesmīgi ož pēc zivīm.
Jā, krustmāmiņ, es tiešām to gribu,— Flora atteica, iekāpa laivā un apsēdās galā. Krustmāmiņa un tēvs sekoja viņas priekšzīmei. Pagalam apjukušais zvejnieks izstūrēja atklātā jūrā, un drīz, skaties kur skatīdamies, visās debespusēs varēja ieraudzīt tikai pelēkus viļņus, ko apjoza drūmas, pelēkas miglas sienas. Zvejnieks jautājoši pavērās dakteri Greistilā. Tas pievērsa nogaidošu skatienu Florai.
Flora nelikās manām. Viņa domīgi sēdēja, atbalstījusies pret brangām, labo roku izstiepusi pār bortu.
Tā, jau atkal! — dakteris iesaucās.
Kas atkal? — pikti noprasīja krustmāmiņa.
Kaķu un pelējuma smaka! Tāda pati kā tās vecās dāmas miteklī. Atceries veco dāmu no Kanaredžo, mēs pie viņas bijām aizgājuši? Vai laivā ir kaķis?
Tas bija pilnīgi bezjēdzīgs jautājums. Visa laiva bija bez grūtībām pārredzama: kaķu tajā nebija.
Mīlulīt, vai kaut kas nav labi? — krustmāmiņa Greistila apvaicājās. Viņai lāgā nepatika tas, kā Flora sēž. — Varbūt tu jūties nevesela?
Nē, krustmāmiņ, — Flora izslējās taisni un sakārtoja lietussargu. — Viss ir kārtībā. Ja vēlaties, mēs varam doties atpakaļ.
Krustmāmiņa viļņos pamanīja mazu pudelīti, mazu pudelīti bez korķīša. Pēc mirkļa tajā satecēja ūdens un tā nogrima jūras dibenā.
Pēc šī neizprotamā izbraukuma Flora daudzas nedēļas neizrādīja vēlēšanos iziet no mājām. Reižu reizēm krustmāmiņa mēģināja brāļameitu pierunāt apsēsties pie loga, lai viņa redzētu, kas notiek uz ielas. Itālijā uz ielām bieži notiek visādas interesantas lietas, taču Flora neparko nevēlējās atstāt iecienīto krēslu tumšā kaktā zem baigā spoguļa. Viņai bija uzradies ērmots paradums salīdzināt salona spoguļattēlu ar pašu salonu — tā, piemēram, viņa piepeši varēja ieinteresēties par krēslam pāri pārmestu šalli, palūkoties uz tās attēlu spogulī un sacīt:
Spogulī tā šalle izskatās citādi.
Vai tiešām? — krustmāmiņa neticēja.
Jā. Spogulī tā izskatās brūna, kaut gan patiesībā ir zila. Vai tev tā neliekas?
Ak, mīlulīt, tev droši vien ir taisnība, bet man gan rādās, ka tā gluži tāda pati.
Jā, — Flora nopūzdamās atsaucās, — nudien.
61 Koki runa ar akmeņiem, akmeni runā ar ūdeņiem
1817. gada janvāris/februāris
Kad misters Norf.ls iznīcināja Streindža grāmatu, sabiedriskā doma visā Anglijā vērsās pret viņu, bez minstināšanās nostājoties pēdējā pusē. Publiski un privāti tika veikta abu burvju salīdzināšana: Streindžs bija vaļsirdīgs, drosmīgs un vīrišķīgs, turpretim mistera Norela rakstura alfa un omega, pēc visa spriežot, bija slēpšanās un noslēgtība. Visi atcerējās, kā Streindžs, kalpodams dzimtenei, cīnījās Pirenejos, bet Norels tikmēr Roksboro hercoga bibliotēkas izsolē savāca sev visas grāmatas par maģiju, nevēlēdamies, lai tās tiktu kādam citam. Taču janvāra vidū laikraksti bija pilni ar ziņojumiem par Streindža trakumu, Melnā Torņa aprakstiem un minējumiem par burvestībām, ar kuru palīdzību tas turas. Kādam anglim, vārdā Listers, bija gadījies būt Mestrē todien, kad Streindžs devās no Venēcijas uz Paduju. Misters Listers pats savām acīm bija redzējis, kā Tumsības Stabs slīd pāri jūrai, un aprakstījis to vēstulē uz Angliju; pēc trim nedēļām vairākās Londonas avīzēs parādījās stāsti, kā baisais Tornis bez skaņas burājis pa ūdens virsu. Nieka pāris mēnešu laikā Streindžs tautiešu acīs bija kļuvis par šaušalu simbolu, par nolādētu radījumu, kurā nav patvēries gandrīz nekas cilvēcisks.