Выбрать главу

Tomēr Streindža straujā krišana nežēlastībā necik nepalīdzēja misteram No­relam atgūt atzīšanu. Valdība vairs nedeva viņam jaunus uzdevumus, bet, it kā ar to vien nebūtu diezgan, arī no citiem avotiem vairs pasūtījumi nenāca. Jan­vāra sākumā Svētā Pāvila katedrāles dekāns bija interesējies, vai misters Norels nevarētu izdibināt, kur apbedīta kāda gados jauna nelaiķe. Mirušās jaunavas brālis esot uzcēlis jaunas kapenes visiem ģimenes locekļiem, un tagad uz tām vajagot pārvietot zārku ar māsas mirstīgajām atliekām, taču kapitulam un dekā­nam par lielu mulsumu atklājās, ka viņas kapavieta pierakstīta nepareizi un neviens nezina, kur jaunava patiesībā atdusas. Misters Norels atbildot bija ap­liecinājis, ka nav nekā vienkāršāka. Līdzko dekāns paziņošot viņam jaunās dā­mas vārdu un vēl dažus sīkumus, viņš uzreiz ķeršoties pie buršanas. Taču dekāns nelaiķes vārdu nepaziņoja, toties pienāca neveikla vēstule, kurā dekāns gari un sarežģīti atvainojās un teicās tikai nupat atģidies, ka garīdzniekiem neklājas izmantot burvju pakalpojumus.

Laselzs un Norels bija vienisprātis: tas viss nebija labi.

Ja vairs nenotiek nekāda buršana, būs grūti turpināt darbu angļu maģi­jas atjaunotnes labā,— norādīja Laselzs. — Šajos spiedīgajos apstākļos mums katrā ziņā jārūpējas, lai sabiedrībai pastāvīgi tiktu atgādināts jūsu vārds un sasniegumi.

Laselzs nepaguris sūtija avīzēm rakstus un apmeloja Streindžu visos maģi­jas žurnālos. Izmantodams izdevību, viņš pārskatīja visu pēdējo desmit gadu laikā izmantoto maģiju un ierosināja vienu otru uzlabojumu. Viņiem abiem esot jā­dodas uz Braitonu pārbaudīt burvju mūri, ko misters Norels kopā ar Džona- tanu Streindžu bija uzcēluši gar Britānijas piekrasti. Divus gadus šis mūris bija prasījis lauvas daļu mistera Norela laika un valdībai izmaksājis bargu naudu.

Tā nu viņi kādā stindzinoši aukstā un vējainā februāra dienā stāvēja krast­malā pie Braitonas un lūkojās uz neizmērojamo, vienmuļo pelēkās jūras klaju.

To nevar redzēt, — Laselzs ierunājās.

Jā, nevar! — dedzīgi atsaucās misters Norels. — Bet tādēļ tas nav mazāk stiprs! Tas neļaus klintīm noārdīties, sargās cilvēku mitekļus no vētrām, nepie­ļaus, ka lopi tiek aizrauti pa gaisu un apgāzīs visus ienaidnieku kuģus, kas tu­vosies britu krastam!

Bet kāpēc jūs nevarētu piekrastē izvietot bākas, lai tās neļauj cilvēkiem aiz­mirst, ka viņus sargā maģija? Teiksim, liesmas, kas noslēpumaini lāktī pār ūdens virsu? Stabus no jūras ūdens? Kaut ko tamlīdzīgu?

Ā! — misters Norels novilka. — Jā, pats par sevi saprotams, es tādas maģiskas ilūzijas varētu radīt. Tas nebūt nav grūti, bet saprotiet, šīm ilūzijām būtu tikai dekoratīva nozīme: tās nekādā ziņā nevairotu burvestības spēku. No tām nebūtu nekāda labuma.

Labums,— bargi sacīja Laselzs, — būtu tāds, ka tās katram atgādinātu par dižā mistera Norela varenajiem darbiem. Tādējādi briti zinātu, ka jūs vēl aizvien esat Nācijas Aizstāvis un, kamēr viņi noņemas ar saviem ikdienas dar­biem, jūs mūžam modri pieraugāt dzimtenes robežas. Kaut kas tāds izpelnītos vismaz desmit, pat divdesmit žurnālu rakstu!

Ak tā? — misters Norels pārvaicāja. Viņš apsolījās nākotnē allaž paturēt prātā, ka burvestībām jāveicina sabiedrības iztēles spējas.

Nakti abi pārlaida iebraucamajā vietā "Vecais kuģis", un no rīta devās atpa­kaļ uz Londonu. Visiem zināms, ka misters Norels necieta ilgus braucienus.

Kaut ari viņa kariete bija apbrīnojams kariešu meistaru mākslas sasniegums ar dzelzs atsperēm, bieziem spilveniem un tā joprojām, viņš tik un tā sajuta visas bedres un dangas. Pēc pusstundu ilga brauciena viņam sāka sāpēt krusti un galva, arī pakrūtē iemetās nelabums, — taču šai rītā viņš par krustiem un pakrūti ne domāt nedomāja. Jau kopš izbraukšanas pa "Vecā kuģa" vārtiem viņu pārņēma nebijis satraukums, nedeva mieru svešādas domas un nenoskārstas bailes.

Pa karietes logu viņš redzēja milzīgus melnu putnu barus — vai tie bija kraukļi, vai vārnas, nevarēja saprast, taču savā burvja sirdī viņš bija drošs, ka tie nav te gadījušies nejauši. Putni virmoja palsajās ziemas debesīs, mezdami lokus un izplezdami spārnus kā melnas rokas: tā ikviens no tiem kļuva par "kraukli lidojumā", par Džona Askglāsa ģerboni. Misters Norels apjautājās Laselzam, vai tam neliekoties, ka putnu ir vairāk nekā parasti, taču Laseizs tikai atmeta, ka nezinot. Putni nebija vienīgie, kas tirdīja mistera Norela prātu: tā pati bēda bija ar lielajām, saltajām lāmām, kuru bija pārpārēm visos laukos un pļavās. Karietei braucot garām pa ceļu, katra lāma kā sudraba spogulis rādīja viņam tukšās ziemas debesis. Burvjuprāt spoguļi necik daudz neatšķiras no durvīm, un misteram Norelam šķita, ka Anglija itin kā sadilst viņa acu priekšā —viņš varētu iziet pa ikvienām no šim spoguļu durvīm, un attaptos kādā no citām pa­saulēm, kas reiz robežojās ar Angliju. Un tas vēl nebija ļaunākais: viņam sāka likties, ka to iespētu ari citi! Saseksas lauki sāka biedējoši atgādināt to Angliju, par kuru stāstīja senā balāde:

Tik skrajš, tik vientulīgs novads šis Uz debesu audekla klājies, Kā švīku lietus tas nodreb un irst, Kad Karalis garām jājis. [121] [1] Sk. 3. nodaļu, 1. piezīmi.

Pirmo reizi mūžā misteram Norelam sāka likties, ka varbūt Anglijā ir pārāk daudz maģijas.

Pārradušies mājās, misters Norels un Laseizs taisnā ceļā devās uz bibliotēku. Tur jau priekšā bija Čaildermass, kam priekšā uz galda gulēja vesela kaudze vēstuļu; vienu no tām viņš patlaban lasīja. Kad misters Norels ienāca pa dur­vīm, viņš pacēla galvu:

Jūs esat klāt! Tas labi. Izlasiet šo!

Kāpēc? Kas to raksta?

Notingemietis, vārdā Trakvers. Kāds jauneklis ar maģijas palīdzību iz­glābis viņa bērnam dzīvību, Trakvers pats savām acīm redzējis.

Ak Kungs, mister Čaildermas! — Laselzs nopūtās. — Jums taču vaja­dzētu saprast, ka tādu blēņu dēļ saimnieku nedrīkst traucēt. — Viņš pārlaida skatienu atvērtajām vēstulēm; uz vienas bija liels zīmogs ar kādu ģerboni. Brīdi uz to skatījies, Laselzs attapās, ka ģerbonis ir labi pazīstams, un pakampa vēs­tuli. — Mister Norel! — viņš iekliedzās. — Lords Liverpūls aicina mūs pie sevis!

Beidzot! — misters Norels atsaucās. — Ko viņš raksta?

Laselzs uzreiz neatbildēja — viņš lasīja vēstuli.

Viņš tikai aicina mūs būt tik laipniem un ierasties Faifu namā valstiski svarīgā jautājumā! — Laselzs steigšus prātoja. — Droši vien joannītu dēļ. Kur tas laiks, kā viņam vajadzēja saukt jūs palīgā, lai beidzot tiktu ar joannītiem galā! Labi, ka Liverpūls beidzot ir to sapratis. Bet jūs? — viņš uzklupa Čaildermasam.