Karošana veicās vai nu slikti, vai pavisam slikti, un visi vienprātīgi neieredzēja valdību. Arvien, kad sabiedrības ausīs nāca ziņa par jaunu katastrofu, kāda sīka vainas daļiņa pielipa šādai vai tādai personai, taču galvenokārt visi vienprātīgi vainoja ministrus, turpretim tiem, nabadziņiem, atlika tikai vainot citam citu — un tieši to arī viņi darīja, jo dienas, jo biežāk.
Nebūtu tiesa, ka ministri bija nelgas — gluži pretēji, starp viņiem bija daži izcili domātāji. Tāpat viņus, visumā ņemot, nevarēja uzskatīt par sliktiem cilvēkiem: dažs labs bija priekšzīmīgs ģimenes tēvs un sirsnīgi mīlēja bērnus, mūziku, suņus un ainavu glezniecību. Tomēr valdība bija kritusi tik lielā nežēlastībā, ka, ja nebijis ārlietu ministra rūpīgi izsvērto runu, diezin vai izdotos izdabūt cauri apakšnamam kaut vienu izšķiramu jautājumu.
Oratora mākslā ārlietu ministram būtu grūti atrast līdzīgu. Lai cik zemās domās visi kā viens bija par valdību, kolīdz ārlietu ministrs cēlās kājās un sāka runāt — ak! viss uzreiz izskatījās pavisam citādi. Cik ātri izrādījās, ka pie ikkatra nelāga jaunuma vainīgs iepriekšējais kabinets (neģēļu banda ar pilnīgi truliem prātiem un vēl arī ar nekrietniem nolūkiem)! Toties pašreizējais Kabinets, teica ārlietu ministrs, — ne kopš seniķu laikiem pasaule nav redzējusi tik krietnus, tik pārprastus un ienaidnieku tik loti apmelotus džentlmeņus! Viņi visi ir gudri kā Zālamans, cildeni kā Cēzars un drosmīgi kā Marks Antonijs; neviens un nekad godīgumā nav tik ļoti līdzinājies Sokratam kā finanšu ministrs. Tomēr par spīti visiem šiem tikumiem un talantiem ikkatrs ministru mēģinājums sakaut francūžus beidzās ar sagrāvi, un nesaudzīgi vārdi tika veltīti pat viņu prāta spējām. Lauku džentlmeņi, kas savos laikrakstos lasīja viena vai otra ministra runas, pie sevis purpināja: "Tā, tā, šis gan laikam ir varen attapīgs zellis," — tomēr šī doma lauku džentlmeņus neiepriecināja. Lauku džentlmeņiem bija stipras aizdomas, ka attapība patiesībā nav gluži angliska īpašība. Tāda lieta kā spraiga, neparedzama izmanība vislabāk piestāvēja Lielbritānijas ļaunākajam ienaidniekam imperatoram Napoleonam Bonapartam; lauku džentlmeņi to brāķēja.
Seram Volteram Poulam bija četrdesmit divi gadi, un diemžēl viņš bija tikpat gudrs kā visi pārējie Kabineta locekļi. Viņš bija pa reizei sagājis matos ar gandrīz visiem tālaika izcilajiem politiķiem un kādudien, kad viņi abi ar Ričardu Brinsliju Šeridanu bija ļoti ieskurbuši, no tā dabūjis pa galvu ar madeiras pudeli. Vēlāk Šeridans Jorkas hercogam izteicās: "Manu atvainošanos Pouls pieņēma ar džentlmeņa augstsirdību. Par laimi, viņš ir tik neglīts, ka viena rēta vairāk vai mazāk neko lielu neiztaisa."
Man gan neliekas, ka viņš būtu tik ļoti neglīts. Jā, viņa vaibsti bija gana ķē- mīgi: viņam bija liela seja, pusotru reizi garāka nekā citiem cilvēkiem; 110 tās laukā rēgojās liels deguns (ar visai smailu degungalu); tumšās acis bija kā divi gudri ogļu gabali un mazās, sarainās uzacis atgādināja ļoti sīkas zivtiņas, kas drosmīgi laidušās peldējumā pa lielo sejas jūru. Tomēr kopumā visas šīs nejēdzīgās sastāvdaļas veidoja itin patīkamu veselumu. Ja jūs būtu šo seju redzējuši atpūtas brīdī (lepnu un labu tiesu melanholisku), tad domātu, ka tā droši vien šāda izskatās vienmēr; ka neviena cita seja nevarētu būt tik ļoti nepiemērota iespaidu izteikšanai. Taču jūs alotos, ai, kā alotos.
Visizteiksmīgāk sers Volters Pouls pauda Izbrīnu. Viņa acis iepletās, uzacis uzšāvās puscollu augstāk, viņš pēkšņi atlieca muguru un kļuva visnotaļ līdzīgs tēlam no mistera Rolendsona vai mistera Gilreja gravīrām. Politiskajā dzīvē Izbrīns seram Volteram lieti noderēja. — Es laikam nepareizi saklausīju! — viņš izsaucās. — Jūs taču negribat teikt, ka… — Un, protams, ja džentlmenis, kas sera Voltera klātbūtnē bija gribējis tik kļūmīgi teikt šo "ka…", nav jūsu draugs un ja jūs esat pietiekami aušīgs, lai ar labpatiku noskatītos, kā ass prāts pārspēj trulu, — tas bija lielisks uzjautrinājums. Dienās, kad sers Volters ļāva vaļu trakulīgai nešpetnībai, viņš bija saistošāks nekā izrādes Drūrī-leinā. Tūļīgie abu Palātu džentlmeņi sastulba un vairījās no viņa, kā vien spēdami. (Vecais lords Tāds-un-tāds, ļinkādams pa akmens velvi, kas savieno Pārstāvju palātu ar Jātnieku gvardes kazarmām, vicina pret seru Volteru spieķi un pār plecu kliedz: "Es ar jums nerunāšu, ser! Jūs sagrozāt manus vārdus! Jūs liekat man mutē to, ko es neesmu teicis!")
Reiz, ļaužu pūļa priekšā teikdams runu, sers Volters bija gleznaini salīdzinājis Angliju un tās politiķus ar jaunai bārenīti, kas nonākusi izlaidīgu un mantkārīgu veču aizbildnībā. Šie nelieši ne tikai nesargā jauno dāmu no samaitātās pasaules, tie vēl arī nozog viņas mantojumu un izlaupa viņas māju. Pat ja sera Voltera klausītājiem palika neskaidrs viens otrs viņa izteiciens (teicamas klasiskās izglītības rezultāts), tam nebija nozīmes. Itin visi spēja iztēloties, kā nabaga jaunā dāma vienos apakšsvārkos stāv gultā, bet pie varas esošie vigu politiķi tikmēr rakņājas pa viņas atvilktnēm un iztirgo viņas mantiņas lupatniekam. Visu jauno džentlmeņu sirdīs šī aina iesvēla patīkamas šausmas.
Seram Volteram bija cēla dvēsele, un viņš bieži izrādīja mīkstsirdību. Kā viņš reiz izteicās vienam no saviem draugiem, viņš cerot, ka visiem viņa ienaidniekiem ir iemesls no viņa bīties, bet visiem viņa draugiem — iemesls viņu mīlēt, un man šķiet, ka lielumis tā arī bija. Viņa līksmā izturēšanās, laipnība un gudrība, ievērojamais stāvoklis, kas viņam tagad bija sabiedrībā, darīja viņam godu vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš to saglabāja, arī cīnīdamies ar grūtībām, kas sīkāku garu gandrīz pilnīgi noteikti salauztu. Seram Volteram kā ēst vajadzēja naudu. Nav runa par to, ka viņam vienkārši būtu tukšas kabatas. Nabadzība ir viena lieta, turpretim sera Voltera parādi bija pavisam kas cits. Bēdīgs stāvoklis! — un jo bēdīgāks tāpēc, ka tā nebija viņa vaina: viņš pats ar naudu nebija šķiedies un pēc dabas pavisam noteikti nebija neapdomīgs, taču viņš bija viena lētprātiņa dēls un otra mazdēls. Sers Volters jau piedzima parādos. Ja viņš būtu citādas dabas cilvēks, tad viss vēl varētu būt labi. Ja viņam būtu kaut niecīgākā vēlēšanās dienēt flotē, viņš, iespējams, būtu varējis tikt uz zaļa zara ar prēmiju naudas palīdzību [14] ; ja viņu saistītu lauksaimniecība, viņš būtu varējis lietpratigāk izmantot savu zemi un tikt pie turības, pārdodot graudus. Pat ja viņš par ministru būtu kļuvis piecdesmit gadus agrāk, tad būtu varējis aizdot Valsts kases naudu par divdesmit procentiem un peļņu iebāzt savā kabatā. Bet ko lai iesāk moderns politiķis? — viņš naudu drīzāk tērē, nevis pelna.[1] Prēmiju nauda — Napoleona karu laikā Anglijā pastāvēja kārtība, ka gūstā saņemts pretinieka kuģis tika pārdots un iegūto summu sadalīja starp sagūstītajiem, turklāt kapteiņi saņēma vienu ceturto daļu. (Tulk. piez.)
Pirms vairākiem gadiem draugi no valdības bija viņam izkārtojuši pastāvīgā sekretāra vietu Lūgumrakstu kancelejā. Viņam tika piešķirta īpaša cepure, mazs ziloņkaula priekšmets un septiņi simti mārciņu gadā. Nekādi pienākumi šai amatā nebija jāpilda, jo neviens neatcerējās, ar ko Lūgumrakstu kancelejai vajadzētu nodarboties un kam domāts mazais ziloņkaula priekšmets. Taču drīz sera Voltera draugi atstāja valdību un nāca jauni ministri, kas sludināja, ka sinekūras ir jālikvidē, un viens no daudzajiem amatiem un kancelejām, ko no- šķibīja valdības kokam, bija Lūgumrakstu kanceleja.
1807. gada pavasarī izskatījās, ka sera Voltera politiskā karjera strauji tuvojas beigām (pēdējās vēlēšanas viņam izmaksāja gandrīz divus tūkstošus mārciņu). Viņa draugi nezināja, ko ķert, ko grābt. Kāda dāma no šī draugu pulka, lēdija Vinzela, bija aizceļojusi uz Bātu un tur itāliešu mūzikas koncertā iepazinusies ar divām Vintertonēm, atraitni un viņas meitu. Nedēļu pēc šīs iepazīšanās lēdija Vinzela seram Volteram rakstīja: "Tieši tādu partiju es Jums allaž esmu meklējusi. Māte sapņo par līgavaini no augstākajām aprindām un šķēršļus neliks, — un, ja arī liks, es nešaubos, ka Jūs jau nu spēsit tos aizburt prom. Toties nauda! Es Jums saku, mīļais draugs, kad viņas nosauca summu, ko dos līdzi pūrā, man acīs sariesās asaras! Ko Jūs teiktu par tūkstoti gadā? Par pašu jauno dāmu es neko nerakstīšu — kad būsit viņu ieraudzījis, Jūs man par viņu stāstīsiet daudz cildinošākiem vārdiem, nekā es spēju piemeklēt."