Vai jūs esat galīgi traks? Vai varbūt kaut ko perināt? Jūs gvelžat par viltvār- žiem, kas apgalvo, ka prot burt, bet Anglijas pirmā ministra vēstule guļ jums uz galda bez ievērības?
Lords Liverpūls var pagaidīt, — Čaildermass runāja ar misteru Norelu.
Ticiet man — jums tiešām jāzina, kas šajā vēstulē rakstīts!
UfP. — Laselzs saskaities nosprauslojās.
Misters Norels skatījās te uz vienu, te uz otru. Viņš bija gluži apjucis. Gadu gaitā viņš bija pieradis uz šiem diviem paļauties, un abu nesaskaņas (kas kļuva arvien biežākas) viņu pilnīgi izsita no līdzsvara. Droši vien viņš turpinātu tā stāvēt, nespēdams izlemt, kuram pieslieties, taču Čaildermass apņēmīgi saņēma viņu aiz rokas un ievilka koka paneļiem apdarinātā kambarītī turpat pie bibliotēkas. Ar blīkšķi aizcirtis durvis, Čaildermass atslējās pret tām ar visu augumu.
Klausieties! Šis buršanas gadījums notika smalkā Notingemširas namā. Pieaugušie salonā tērzēja, kalpi skraidīja šurpu turpu, un kāda maza meitene viena izgāja dārzā. Viņa uzrāpās uz augstā žoga, aiz kura atradās sakņu dārzs, un mēģināja pa to noiet, taču žogs bija apledojis, viņa paslīdēja un nokrita uz siltumnīcas jumta. Stikls ielūza, un viņa briesmīgi sagriezās. Kāds kalps sadzirdēja viņu kliedzam. Tuvākais ārsts dzīvoja desmit jūdžu attālumā. Meitenīti ar maģijas palīdzību izglāba viens no namatēva viesiem, jauneklis, vārdā Džozefs Ebnijs.
Likdams lietā Mārtiņa Peila "Atjaunošanu un izlabošanu", [122] [1] "atjaunošana un izlabošana" — buramvārdi, ar kuru palīdzību var vērst par labu tikko notikušu nelaimi. viņš izvilka stikla lauskas un sadziedēja salauztos kaulus, bet asiņošanu apturēja ar burvestību, ko pēc viņa vārdiem sauca "Teilo roka". [123] [1] "teilo roka" — sena elfu burvestība dažādas tecēšanas apturēšanai: ar to varēja apturēt lietu, uguni, vēju, ūdens vai asiņu pludus. Tiek uzskatīts, ka burvestība nosaukta tā elfa vārdā, kas iemācījis to angļu burvjiem.
Tas nav nopietni! — misters Norels paziņoja. — "Teilo roka" jau gadu simteņiem ir zudusi, bet Peila "Atjaunošana un izlabošana" ir ļoti sarežģīta procedūra. Šim jauneklim vajadzētu studēt daudzus gadus…
Jā, es zinu, — turklāt viņš atzīstas, ka maģiju gandrīz nav mācījies. Viņš tik tikko zinājis buramvārdu nosaukumus, par to pielietošanas tehniku nemaz nerunājot. Tomēr Trakvers raksta, ka viņš būris gludi un tekoši, bez aizķeršanās. Trakvers un citi, kas stāvēja tur apkārt, viņu uzrunāja, tincināja, ko viņš darot, — meitenītes tēvs ļoti uztraucās, redzēdams viņu pielietojam maģiju, — taču izskatījās, ka Ebnijs neko nedzird. Vēlāk viņš uzvedies kā cilvēks, kas atmostas no sapņa. Vienīgie vārdi, ko viņš spējis pateikt, bijuši: "Koki runā ar akmeņiem, akmeņi runā ar ūdeņiem." Liekas, viņš domājis, ka visu, kas jādara, viņam pateikuši priekšā koki un debesis.
Mistiķu blēņas!
Iespējams — tomēr es tā nedomāju. Kopš mēs atbraucām dzīvot uz Londonu, es esmu lasījis simtiem vēstuļu no cilvēkiem, kas maldīgi domā, ka spēj burt. Ši ir citāda. Esmu gatavs saderēt uz visu savu naudu. Turklāt vēstules sāk pienākt arī no citiem cilvēkiem, kuri pamēģinājuši burt — un viņiem tas izdevies. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir…
lē durvis, pret kurām Čaildermass bija atbalstījies, sāka briesmīgi rībēt un drebēt. Tās ķēra smags sitiens, un Čaildermass, aizlidojis tenteriski, uzkrita virsū misteram Norelam. Durvis atvērās, tajās stāvēja Lūkass un viņam aiz muguras — kučieris Deivijs.
O! — Lūkass bija pārsteigts. — Lūdzu piedošanu, ser, es nezināju, ka jūs te esat. Misters Laseizs sacīja, ka durvis neveroties vaļā, un mēs ar Deiviju lūkojām tās attaisīt. Kariete gaida, ser, jums jābrauc pie lorda Liverpūla.
Mister Norel, nāciet! — no bibliotēkas kliedza Laseizs. — Lords Liverpūls gaida!
bažīgi atskatījies uz Čaildermasu, misters Norels aizgāja.
Brauciens uz Faifu namu misteram Norelam nesagādāja ne mazāko prieku: Laseizs bija briesmīgi pārskaities uz Čaildermasu un nevilcinājās izgāzt savas dusmas.
Piedodiet, ka es tā saku, mister Norel, — viņš šķendējās, — bet jūs pats pie visa esat vainīgs. Reizēm liekas gudri prātīgam kalpam atvēlēt zināmu neatkarību, taču galu galā to allaž nākas nožēlot. Šis neģēlis pamazām kļuvis arvien nekaunīgāks, un tagad bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem runā jums pretī un aizskar jūsu draugus. Mans tēvs savus ļaudis pēra arī par mazākiem nodarījumiem — daudz mazākiem, varat man ticēt. Un es gribētu, o, kā es gribētu… — Laseizs raustījās un dīdījās, tad atkrita spilvenos. Pēc brīža viņš runāja tālāk, jau mazliet mierīgāk: — Es jums ieteiktu apsvērt, vai viņš jums tiešām ir tik ļoti vajadzīgs. Man nudien gribētos zināt, cik lielā mērā viņš nosliecas Streindža pusē. Jā, tas laikam ir pats galvenais jautājums, vai nav tiesa? —Viņš paskatījās pa logu, aiz kura bija garlaicīgas, pelēkas ēkas. — Esam atbraukuši, mister Norel. Lūdzams, atcerieties, ko es jums esmu teicis. Lai cik sarežģītas burvestības no jums vēlēsies viņa gaišība, nevajag par to gari un plaši klāstīt — tādēļ vien tās nekļūs vienkāršākas.
Lordu Liverpūlu misters Norels un Laseizs sastapa viņa kabinetā, stāvam pie galda, pie kura viņa gaišība paveica lielāko daļu valstiski svarīgo darbu. Pie pirmā ministra bija iekšlietu ministrs lords Sidmūts. Abi pacēla misteram Norelam pretim stingrus skatienus.
Man te ir vēstules, ko atsūtījuši Linkolnšīras, Jorkšīras, Somersetas, Kornvolas, Vorvikas un Kambrijas lordleitnanti… — (Laseizs pēdējā brīdī apvaldīja tīksmīgu nopūtu, kas jau grasījās pasprukt aiz prieka par gaidāmo maģiju un naudu.) — …kuri sūdzas par buršanos, kas pēdējā laikā iet vaļā šajās grāfistēs!
Misters Norels blisināja ačeles.
Kā, lūdzu?
Misteram Norelam nekas par tādām burvestībām nav zināms, — Laseizs steigšus iestarpināja.
Lords Liverpūls salti paskatījās uz viņa pusi, it kā šiem vārdiem neticētu.
Uz galda stāvēja pamatīga papīru kaudze, un lords Liverpūls uz labu laimi izvilka vienu:
Pirms četrām dienām Stemfordas pilsētā kāda kvēkeru meitene dalījusies ar draudzeni savos noslēpumos. Te aiz durvīm atskanējis troksnis, un izrādījies, ka tur noklausās abu jaunākie brāļi. Meitenes ļoti sadusmojās, dzinās brāļiem pakaļ un izskrēja dārzā. Tur abas sadevās rokās un noskaitīja buramvārdus. Zēnu ausis nolēca no galvām un aizlidoja pa gaisu. Tikai tad, kad puišeļi svinīgi nozvērējās vairāk nekad tā nedarīt, ausis izdevās izmānīt no rožu krūmiem — tās bija nolaidušās kailajos zaros — un piedabūt atgriezties savās vietās.
Misters Norels ļoti apjuka.
Es, bez šaubām,ārkārtīgi nožēloju, ka šīs neuzvedīgās jaunās dāmas mācījušās maģiju. Man jāteic — es ļoti iebilstu pret to, ka sieviešu dzimuma personas vispār drīkst studēt maģiju, taču es īsti nesaprotu…
Mister Norel, — lords Liverpūls bargi norādīja, — šīm meitenēm bija trīspadsmit gadu. Viņu vecāki ir svēti pārliecināti, ka nevienu maģisku sacerējumu abas nav ne acīs redzējušas. Stemfordā nav burvju, tur nav nekādu burvju grāmatu.
Misters Norels pavēra muti, lai kaut ko sacītu, apjauta, ka viņam trūkst vārdu, un muti aizvēra.
Tas ir ļoti savādi, — sarunā atkal iesaistījās Laselzs. — Kā meitenes pašas to izskaidro?
Meitenes vecākiem ir stāstījušas, ka viņas palūkojušās lejup un ieraudzījušas, ka uz taciņas ar pelēkiem oļiem rakstīti buramvārdi. Kā viņas izteicās, akmeņi viņām pateikuši priekšā, ko darīt. Pēc tam šo taciņu ir izpētījuši vairāki cilvēki; uz tās tiešām ir pelēki oļi, taču tie neveido nekādus simbolus, nekādus burvju rakstus. Visparastākie pelēkie oļi.