Un jūs teicāt, ka bijuši arī citi buršanās gadījumi, citās vietās, ne tikai Stemfordā? — misters Norels jautāja.
Daudzi gadījumi un daudzās citās vietās — visvairāk ziemeļu grāfistēs, taču pietiekamā skaitā arī citur, turklāt gandrīz visi — divu pēdējo nedēļu laikā. Jorkšīrā atnākuši vaļā septiņpadsmit elfu ceļi. Pats par sevi saprotams, šie ceļi ir pastāvējuši jau kopš karaļa Kraukļa laikiem, taču gadu simteņiem tie nekur neveda, un vietējie iedzīvotāji ļāva tiem aizaugt. Tagad tie pēkšņi atkal ir tīri. Visas nezāles ir pazudušas, un iedzīvotāji ziņo, ka to galā redzot ērmotas vietas — agrāk tādas neviens tur neesot manījis.
Vai kāds… — misters Norels aprāvās un samitrināja lūpas. — Vai kāds pa šiem ceļiem ir ieradies?
Vēl nav, — lords Liverpūls atbildēja. — Bet, jādomā, tas ir tikai laika jautājums.
Lords Sidmūts jau vairākas minūtes ļoti vēlējās kaut ko sacīt.
Tas ir nepieļaujami! — viņš kaismīgi iesaucās. — Viena lieta, mister Norel, ir ar maģiskiem paņēmieniem pārtaisīt Spāniju, bet šī ir Anglija! Pēkšņi izrādās, ka mums cieši līdzās ir tādi apvidi, par kuriem neviens neko nezina — apvidi, par kuriem neviens neko nav dzirdējis! Es nespēju izteikt, cik man tas liekas briesmīgi! Tā pat nav nodevība — man liekas, angļu valodā vispār nav tāda vārda, ar kuru varētu apzīmēt to, ko jūs esat sastrādājis!
Bet es neko neesmu darījis! — misters Norels, pagalam satriekts, taisnojās. — Man tas ne prātā nav nācis! Es neieredzu elfu ceļus! Daudzkārt esmu par to runājis! —Viņš pagriezās pret lordu Liverpūlu: — Lūdzu, jūsu gaišība, atcerieties pats! Vai jums kaut reizi ir bijis pamats domāt, ka es esmu labvēlīgi noskaņots pret elfiem vai elfu maģiju? Vai es pastāvīgi neesmu tos nīdējis un pulgojis?
Šiem vārdiem beidzot izdevās cik necik apremdināt pirmā ministra dusmas. Viņš tikko manāmi pielieca galvu.
Bet, ja tas nav jūsu roku darbs, kurš tad ir vainīgs?
Liekas, šis jautājums trāpīja misteru Norelu sevišķi vārīgā vietā. Viņš stāvēja, lūkodamies ar stingu skatienu, un plātīja muti, nespēdams atrast vārdu.
Turpretim Laselzam pēc atbildes kabatā nebija jāmeklē. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kurš ļāvis vaļu šīm briesmīgajām burvestībām, un tas viņu arī necik neinteresēja, — toties viņš lieliski zināja, kas jāsaka, lai visu pavērstu sev un misteram Norelam par labu.
Atzīšos, es brīnos, ka jūsu gaišība vispār uzskata par vajadzīgu uzdot šo jautājumu, — viņš dzedri paziņoja. — Vai tad tik neģēlīgas burvestības pašas nav labākā liecība par to autoru? Būrējs ir Streindžs.
Streindžs! — lords Liverpūls noblisināja acis. — Bet Streindžs taču ir Venēcijā!
Misters Norels ir tādās domās, ka Streindžs vairs nevalda pār savām tieksmēm, — Laseizs atbildēja. — Viņš ir sabūris visādas nekrietnības; viņš ir sagājies ar tādiem radījumiem, kas ir naidīgi Lielbritānijai, kristīgajai Baznīcai, kas ir bīstami cilvēcei! Iespējams, šī katastrofa notikusi tāpēc, ka viņam misējies kāds eksperiments, — taču var gadīties arī tā, ka viņš to nostrādājis tīšuprāt. Es ieskatu, ka man vajag jūsu gaišībai atgādināt — misters Norels ne reizi vien ir valdību brīdinājis par to, cik ļoti valsti apdraud tie pētījumi, kuriem Streindžs patlaban nododas. Mēs sūtījām jūsu gaišībai steidzamas ziņas, taču atbildi nesaņēmām. Par laimi — un tā ir laime mums visiem — misters Norels ir tāds pats kā arvien: nelokāms, apņēmīgs un modrs. — To sacīdams, Laselzs nevilšus paskatījās uz misteru Norelu, kurš šobrīd izskatījās kā pats izbīļa, sakāves un nevarības iemiesojums.
Vai jūs tam visam piekrītat, ser? — lords Liverpūls uzrunāja misteru Norelu.
Misters Norels laikam nedzirdēja; iegrimis savās domās, viņš atkal un atkal
murmināja:
Tā ir mana vaina. Tā ir mana vaina. — Kaut arī viņš runāja pats ar sevi, to varēja dzirdēt visi, kas atradās pirmā ministra kabinetā.
Laselzs iepleta acis, taču acumirklī attapās:
Mēs saprotam, kā jūs šobrīd jūtaties, ser, — viņš žigli sacīja, — bet jūs jau pavisam drīz atskārtīsit, ka tā nepavisam nav. Kad jūs mācījāt misteram Streindžam maģiju, jūs nevarējāt zināt, ar ko tas beigsies. To neviens nespēja paredzēt.
Lordu Liverpūlu šis mēģinājums iztēlot misteru Norelu upura lomā stipri nokaitināja. Gadu no gada misters Norels bija iztaisījies par Anglijas galveno burvi, un, tagad, kad Anglijā bija sākušās maģiska rakstura ķibeles, lords Liverpūls uzskatīja, ka vismaz daļēji tās ir uz mistera Norela sirdsapziņas.
Mister Norel, es jautāšu vēlreiz. Esiet tik laipns, atbildiet bez aplinkiem. Vai jūs ieskatāt, ka tas viss ir Streindža roku darbs?
Misters Norels pacēla acis pret visiem džentlmeņiem pēc kārtas.
Jā, — viņš izbiedētā balsī izdvesa.
Lords Liverpūls nolūkojās viņā ar ilgu, skarbu skatienu. Tad viņš sacīja:
—Tik lēti tas nebeigsies, mister Norel. Nezinu, vai tas ir Streindžs, vai nav, taču viens ir skaidrs: Lielbritānijā jau ir traks karalis; vēl arī traks burvis — tas nu būtu par daudz. Jūs ļoti gribējāt, lai jums uzdod kādu darbu: lūdzu, te būs! Nepieļaujiet, ka jūsu māceklis atgriežas Anglijā.
Bet… — misters Norels iesāka, tad pamanīja Laselza brīdinošo skatienu un apklusa.
Misters Norels un misters Laseizs devās atpakaļ uz Hanover-skvēru. Misters Norels steigšus metās uz bibliotēku. Tur, tāpat kā pirmīt, pie galda sēdēja Čaildermass.
Ātri! — misters Norels sauca. — Man vajag kādus buramvārdus, kuri vairs nedarbojas!
Čaildermass paraustīja plecus.
Tādu ir tūkstošiem. Kantlucets, [124] [1] "kantlucets" — seni un noslēpumaini buramvārdi, ar kuriem var likt mēnesim dziedāt. Cik nojaušams, mēness dziesma ir ļoti skaista; spitālīgie un trakie, to dzirdēdami, top atkal veseli. "Dedala roze",3[1] "Dedala roze" — Mārtiņa Peila izgudrota, visai sarežģīta maģiska procedūra jūtu, vājību un tikumu iekonservēšanai dzintarā, medū vai vaskā. Konservēšanai izmantoto vielu sasildot, atsvabinās tajā iesprostotās īpašības. "Rozi" var — precīzāk, varēja — pielietot visdažādākajos gadījumos, piemēram, lai piešķirtu sev drosmi vai sistu ienaidnieku ar gļēvulību; ar to var izraisīt mīlestību, kārību, cēlus nolūkus, dusmas, greizsirdību, godkāri, uzupurēšanos utt., u.tjpr. "Izģērbtās jaunavas", [125] h kā daudzi buramvārdi ar neparastiem nosaukumiem, "Izģērbtās jaunavas" nepavisam nebija tik aizraujošas kā varētu likties. Nosaukumā minētās "jaunavas" patiesībā bija kādas gāršas puķes, ko izmantoja elfu burvju spēju ierobežošanai. Puķei vajadzēja noplūkt lapas un ziedlapiņas — tā arī ir "izģērbšana". Stoksija "Vitrifikācija" [126] …[1] Ar Stoksija "Vitrifikāciju" varēja priekšmetus — un arī cilvēkus — pārvērst stikla.
Stoksija "Vitrifikācija"! Iā, der! Man te ir apraksts…
Misters Norels piejoza pie grāmatskapja un izvilka ārā kādu grāmatu. Viņš ātri šķīra lapas, atrada meklēto un sāka nepacietīgi raudzīties apkārt. Pie kamīna uz galdiņa stāvēja vāze ar āmuļu, efeju, sarkanogu akmeņozolu un kaut kādu ziem- ziežu zariem. Pievērsis vāzei ciešu skatienu, viņš sāka bubināt buramvārdus.
Ar visām ēnām, cik vien to bibliotēkā bija, sāka notikt kaut kas dīvains, vārdiem grūti aprakstāms. Likās, tās reizē pagriežas un sāk lūkoties citur. Ari tad, kad tās vairs nekustējās, Čaildermass un Laseizs nespētu atbildēt, vai tās ir tādas pašas kā iepriekš.