Kaut kas izkrita no vāzes un nošķindēja uz galda..
Laseizs piegāja paskatīties. Viens akmeņozola zars bija pārvērties stiklā. Stikla zars bija smags, tas bija nolūzis un saplīsis; uz galda gulēja dažas veselas stikla akmeņozola lapas.
Gandrīz četrsimt gadu šie buramvārdi nav darbojušies, — izdvesa misters Norels. —Voteršips savā "Brīnišķa meža kaltumā" tos piemin lidz ar citiem buramvārdiem, kas viņa bērnībā vēl darbojās, bet vairs ne mazākajā mērā nebija izmantojami, kad viņam bija divdesmit gadu!
Jūs esat izcils meistars… — Laselzs iesāka.
Manai izcilajai meistarībai ar to nav nekāda sakara! — misters Norels atcirta. — Es nevaru pielietot buramvārdus, kas nav pieejami. Maģija atgriežas Anglijā! Streindžs ir izgudrojis, kā to panākt!
Tad jau man bija taisnība, — atsaucās Laselzs. — Un mūsu svarīgākais uzdevums ir nepieļaut, lai viņš pārrodas mājās. Ja mums tas izdosies, lords Liverpūls piedos mums ļoti daudzus citus grēkus.
Misters Norels saspringti prātoja.
Es varu neļaut viņam atgriezties pa jūru, — viņš sacīja.
Teicami! — Laselzs iesaucās. Tomēr misters Norels bija atbildējis tā, ka viņš kļuva domīgs: — Hm, bet nekā citādi viņš nevar ierasties. Viņš taču neprot lidot! — Šī doma bija tik ģeķīga, ka Laselzam pašam uznāca smiekli. Tad viņš atkal aprāvās: — Vai varbūt prot?
Čaildermass paraustīja plecus.
Man grūti pateikt, ko Streindžs šobrīd prot un ko neprot, — atbildēja misters Norels. — Bet mani mazāk uztrauc lidošana. Es uztraucos par Karaļa ceļiem.
Man likās, Karaļa ceļi ved uz Elfu valsti, — Laselzs nesaprata.
]ī\,— bet ne tikai uz Elfu valsti. Karaļa ceļi ved visur. Uz Debesīm. Uz Elli. Uz Parlamenta namiem… Tie ir būvēti ar maģiju. Katrs Anglijas spogulis, katra peļķe, katra ēna ir vārti uz šiem ceļiem. Es nevaru tiem visiem aizlikt priekšā atslēgu. To neviens nevar! Tas būtu pārcilvēcīgs darbs! Ja Streindžs dosies uz Angliju pa Karaļa ceļiem, nav manos spēkos viņu aizturēt.
Bet… — Laselzs gribēja ko iebilst.
Es nevaru viņu aizturēt! — misters Norels iekliedzās, lauzīdams rokas. — Neprasiet! Es vienīgi… — viņš ar milzīgām pūlēm nomierinājās. — …es varu sagatavoties viņa uzņemšanai. Mūsu laikmeta dižākais burvis, ak tā gan. Nu, drīz redzēsim.
Ja viņš atgriezīsies Anglijā, — Laselzs uzdeva jautājumu, — kurp viņš dosies vispirms?
Uz Hartfjū abatiju, — atbildēja Čaildermass. — Kurp gan citur?
Gan misters Norels, gan Laseizs jau grasījās izteikt savas domas, taču tai brīdī pa durvīm ienāca Lūkass, kam rokās bija sudraba paplāte, uz kuras gulēja vēstule. Laseizs pārlauza zīmogu un aši izlasīja rakstīto.
— Atgriezies Drolaits, — viņš teica. — Palieciet tepat un gaidiet. Rīt būšu atpakaļ.
62
Es iznācu pie viņiem kliedzienā, kas iztraucēja ziemas meža klusumu…
1817. gada februāra sākums
Rīta svīdums februāra sākumā; krustceles meža vidū. Starp kokiem garo dūmaka, no kokiem plūst tumsa. Neviens no abiem ceļiem nebija necik nozīmīgs, tie bija izdangāti un nekopti; pa vienu vispār mēdza ripot tikai zemnieku rati. Bezgala nomaļa vieta, kas nav atzīmēta nevienā kartē. Pat nosaukuma tai nav.
Drolaits stāvēja krustcelēs. Nekur tuvumā nebija zirga, nemanīja ari kalpu ar karieti vai ratiem: kā viņš bija te nokļuvis, nevarēja saprast, — taču bija redzams, ka šajās krustcelēs viņš gaida jau ilgi: viņa mētelis bija apsarmojis balts. Izdzirdis aiz muguras klusu klaudzienu, viņš apcirtās: taču tur nebija nekā, tās pašas mēmo koku rindas.
Nē, nē! — viņš nomurmināja. — Tur nekā nebija. No zara nokrita sausa lapa, tas arī viss. — Atskanēja spalgs krakšķis, itin kā ledum pārplēšot koku vai akmeni. Viņš atkal skatījās apkārt, taču acis aiz šausmām gandrīz neko neredzēja. — Sausa lapa, tā bija tikai sausa lapa, — viņš murmināja.
Tad atkal jauna skaņa. Viņu pārņēma nāves bailes, viņš nesaprata, no kurienes tā nāk; pēdīgi pazina — zirga pakavu klaudzoņa. Viņš lūkojās uz ceļu vai visas acis izskatīdams. Blāvs, pelēks izsmērējums miglā rādīja, no kuras puses tuvojas zirgs un jātnieks.
Beidzot viņš ir klāt. Viņš ir klāt, — Drolaits murmināja un metās uz priekšu. — Kur jūs kavējāties? — viņš iekliedzās. — Es jūs gaidu jau stundām ilgi!
Un kas par to? — pretī skanēja Laselza balss. — Jums visviens nekas cits nav darāms.
Ko? Nē, jūs alojaties! Jūs briesmīgi alojaties! Pēc iespējas ātrāk vediet mani uz Londonu!
Visam savs laiks. — Laselzs iznira no miglas un pievilka pavadas. Viņa smalkās drānas un cepuri viscaur klāja sudrabains rasas sūbējums.
Drolaits stāvēja, skatīdamies uz viņu, un tad, runādams gandrīz kā agrākais Drolaits, pūcīgi aizrādīja:
Jūs nu gan esat vareni uzcirties! Ziniet, tā plātīties ar savu bagātību nav gluži prātīgi. Vai jums nav bail no lielceļu laupītājiem? Šis ir ļoti atpalicis nostūris. Ir ļoti iespējams, ka te apkārt ložņā briesmīgi neganti ļaudis.
Tā tiešām varētu būt. Bet redziet? Esmu paņēmis līdzi pistoles, un esmu tikpat briesmīgs un negants kā viņi.
Te Drolaitam kaut kas iešāvās prātā.
Kur tad otrs zirgs? — viņš jautāja.
Kas?
Otrs zirgs! Ar kuru es varētu nokļūt Londonā! Klausieties, Laselz, jūs gan esat aitasgalva! Kā lai es tieku uz Londonu bez zirga?
Laselzs smējās.
Laikam būšu domājis, ka jums nepavisam negribēsies galvaspilsētā rādīties. Jūsu parādi gan ir nolīdzināti — tos samaksāju es —, bet Londona ir pilna ir cilvēkiem, kas jūs neieredz un ar lielāko prieku izdarīs ko ļoti nelāgu.
Drolaits skatījās tukšām acīm, it kā ne vārda nebūtu sapratis. 'lād spalgi, satraukti iekliedzās:
Bet man jāizpilda burvja pavēles! Viņš lika man nodot ziņas dažādiem cilvēkiem! Man nav laika! Nedrīkstu zaudēt ne stundu!
Laselzs savilka uzacis:
Vai jūs esat piedzēries? Vai varbūt murgojat? Norels jums neko nav uzdevis. Ja viņš kaut ko no jums gribētu, tad paziņotu ar manu starpniecību, un vispār…
Ne jau Norels. Streindžs!
Laselzs sava zirga mugurā sēdēja stings kā elkutēls. Zirgs cilāja kājas un skurināja galvu, bet Laselzs vispār nekustējās. Pēc brīža viņš ierunājās klusā, draudīgā balsī:
Esiet tik laipns, paskaidrojiet, ko jūs te runājat! Streindžs? Kā jūs uzdrošināties man piesaukt Streindžu? Iesaku jums ļoti cītīgi pārdomāt savu atbildi un tikai tad runāt. Es esmu ļoti neapmierināts. Manuprāt, jums bija doti pilnīgi skaidri norādījumi: jums bija jāpaliek Venēcijā tik ilgi, kamēr tur uzturas Streindžs. Bet jūs esat šeit. Un viņš ir tur.
Es neko nevarēju darīt! Biju spiests doties prom! Jūs nesaprotat. Es viņu satiku, un viņš man teica…
Laseizs pacēla roku.
Es nevēlos turpināt šo sarunu ceļa vidū. Ieiesim mežā starp kokiem.
Starp kokiem! —Tas tikko saskatāmais sārtums, kas vēl bija palicis Dro- laita sejā, izzuda pavisam. — Nē, nē! Tikai ne to! Es tur neiešu iekšā! Neprasiet to no manis!
Kas vēl tās par runām? — Laseizs, zaudējis kādu nieku no savas uzpūtības, palūkojās apkārt. —Vai Streindžs licis kokiem mūs izspiegot?
Nē jel. Ne jau tas mani baida. Es nespēju izskaidrot. Viņi mani gaida! Viņi mani pazīst! Es tur neiešu! — Drolaits nezināja tādus vārdus, ar kuriem būtu iespējams izteikt, kas ar viņu bija noticis. Viņš izstiepa rokas, it kā cerētu Laselzam parādīt, kā upes apvij viņa kājas, kā viņam cauri aug koki, kā viņa sirds un viss iekšķums vairs ir akmeņi vien.