Laseizs pacēla jājampātagu.
Es nesaprotu, ko jūs te runājat, un nemaz nevēlos saprast. — Viņš mudināja zirgu iet Drolaitam virsū un atvēzēja pātagu. Nabaga Drolaits nepavisam nebija dūšinieks, tā nu viņš rikšiem tecēja uz mežu. Piedurkne aizķērās aiz kazenāja zara, viņš iekliedzās.
—Ak, nebrēciet jel! — laseizs uzšņāca. — Citi padomās, ka te kādu galina nost.
Viņi virzījās dziļāk mežā, līdz izgāja nelielā klajumā. Laseizs nokāpa no zirga un piesēja to pie koka. Izņēmis abas pistoles no seglu somām, viņš iebāza tās mēteļa kabatās. Tad pagriezās pret Drolaitu.
Tātad jūs redzējāt Streindžu? Labi. Patiesībā lieliski. Es biju pārliecināts, ka jūs savā gļēvulībā neuzdrošināsities runāt ar viņu aci pret aci.
Es baidījos, ka viņš mani pārvērtīs par kaut ko šausmīgu!
Laseizs ar derdzīgumu noskatījās uz Drolaita netīrajām drānām un no- tramdīta dzīvnieka sejas izteiksmi.
Vai jūs skaidri zināt, ka viņš to neizdarīja?
Ko? — Drolaits nesaprata.
Kāpēc jūs nevarējāt viņu vienkārši nogalināt? Tur, Tumsībā? Jūs taču laikam tur bijāt divi vien? Ne gailis pakaļ nedziedātu.
O, jā. Ka tik ne tā. Viņš ir liels un gudrs, ašs un nežēlīgs. Kur nu man ar viņu spēkoties.
Es būtu to izdarījis.
Tiešām? Hm, laipni lūdzu, dodieties uz Venēciju un rīkojieties!
Kur viņš tagad ir?
Tumsībā — Venēcijā —, bet viņš dosies uz Angliju.
Viņš tā teica?
Jā, es taču jums sacīju — man jānodod ziņas: viena Čaildermasam, viena Norelam, un viena visiem Anglijas burvjiem.
Un kas tad jums jāpavēsta?
Čaildermasam man jāpaziņo, ka lēdija Poula 110 mirušiem netika uzmodināta tā, kā Norels apgalvo, — viņam palīgā nāca elfs, un šis elfs izdarīja ko ļoti sliktu — un man jānodod Čaildermasam maza lādīte. Tā ir pirmā ziņa. Norelam man jāpaziņo, ka Streindžs atgriežas. Tā ir trešā ziņa.
Laselzs apsvēra dzirdēto.
Tā lādīte, par ko jūs runājāt, — kas tajā atrodas?
Nezinu.
Kāpēc? Tā ir aizzīmogota? Aizslēgta ar burvestību?
Drolaits aizvēra acis un pašūpoja galvu.
Arī to es nezinu.
Laselzs laida vaļā skaļus smieklus.
Jūs taču nemēģināsit man iestāstīt, ka šī lādīte nedēļām ilgi atradās jūsu rokās un jūs pat nemēģinājāt to atvērt? Jūs? Kā tad: kad jūs nācāt pie manis uz mājām, es ne uz mirkli neuzdrošinājos atstāt jūs vienu pašu. Visas manas vēstules būtu izlasītas; nākamajā rītā manas darīšanas pārzinātu visa Londona!
Drolaits nodūra acis. Likās, viņš sarūk mazāks; ja tas ir iespējams, viņš kļuva par vairākiem grādiem nožēlojamāks. Kāds varētu nodomāt, ka viņam kauns klausīties par saviem pagātnes grēkiem, bet nē, tā nebija:
Man bail, — viņš čukstēja.
Uffl — Laselzs noskaities nošņācās. — Kur ir tā lādīte? — viņš noprasīja. — Dodiet šurp!
Drolaits no sava mēteļa kabatas izvilka netīrā mutautā ietīstītu priekšmetu. Mutauts bija sasiets neskaitāmos apbrīnojami sarežģītos mezglos — lai par visām varēm novērstu iespēju, ka lādite pati no sevis atveras vaļā. Drolaits to iedeva Laselzam.
Vaibstīdamies un tā pauzdams savu milzīgo riebumu, Laseizs ņēmās piņ- ķerēt vaļā mezglus. Kad pēdējais no tiem bija atraisīts, viņš atvēra lādīti.
Klusums.
Jūs esat nelga,— Laseizs paziņoja, sparīgi aizcirta lādīti un iebāza to sev kabatā.
Ei! Man jāatdod… — Drolaits iesāka, velti izstiepdams roku.
Jūs teicāt, ka Streindžs sūta uz Angliju trīs ziņas. Kāda ir trešā?
Diez vai jūs sapratīsit.
Ko? Jūs saprotat, bet es nesapratīšu? Jūs laikam Itālijā esat apbrīnojami pieņēmies prātā.
Es nerunāju par prātu.
Par ko tad? Runājiet ātri, man šī pļāpāšana sāk apnikt.
Streindžs teica — koki runā ar akmeņiem. Akmeņi runā ar ūdeņiem. Viņš teica, ka burvjiem jāmācās maģija no mežiem, akmeņiem un tamlīdzīgām lietām. Viņš teica, ka Džona Askglāsa senie sabiedrotie tepat vien ir.
Džons Askglāss, Džons Askglāss! Kā man apriebies šis vārds! Visi par viņu vien vāvuļo. Pat Norels. Man tas nav saprotams: kopš viņa laikiem ir pagājuši četri simti gadu!
Drolaits atkal izstiepa roku:
Atdodiet lādīti! Man ir pavēlēts…
Velns lai parauj, kas jums uznācis? Vai jūs tiešām nesaprotat? Nekādas ziņas nevienam nav jānodod — tikai tā, kas ir domāta Norelam, un to es nodošu pats.
Drolaits šausmās iegaudojās:
Lūdzu, lūdzu! Es nedrīkstu viņu piekrāpt! Jūs nesaprotat! Viņš mani nogalinās! Vai izdarīs ko vēl briesmīgāku!
Laseizs izpleta rokas un paskatījās apkārt, it kā piesaukdams mežu par tādu nedzirdētu blēņu liecinieku.
Vai jūs patiešām domājat, ka es ļaušu jums kaitēt Norelam? Proti — kaitēt matū
Es neesmu vainīgs! Neesmu vainīgs! Es baidos viņu neklausīt!
Tārps, vai tu taisies nostāties starp mani un Streindžu? No tevis ne slapja vieta nepaliks!
Drolaits ieīdējās, itin kā iekunkstējās aiz bailēm. Viņa acīs bija savāds, stiklains skatiens. Likās, viņš grasās kaut ko sacīt, — taču nē, viņš ar pārsteidzošu veiklību apcirtās un metās bēgt.
Laselzs ij nedomāja dzīties pakaļ. Viņš vienkārši izvilka vienu no savām pistolēm, notēmēja un izšāva.
Lode trāpīja Drolaitam kājā; bālgani pelēkajā mežā uz brīdi uzziedēja mikla, sarkana miesas un asiņu puķe. Drolaits iekliedzās un iekrita kazenāju brikšņos. Viņš metās lišus un mēģināja rāpot, taču kāja bija gluži nekustīga, turklāt kazenāji turēja viņu aiz drēbēm, viņš nespēja tikt no tiem vaļā. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja Laselzu nākam tuvāk; viņa seja, pāršķiebta šausmās un sāpēs, izskatījās gluži sveša.
Laselzs izšāva no otras pistoles.
Drolaita galva kreisajā pusē pārplīsa kā ola vai apelsīns. Viņš vairākas reizes krampjaini noraustījās un tad vairs nekustējās.
Kaut arī mežā vairāk neviena nebija, kaut arī asinis dunēja viņam ausīs, krūtīs, visās maliņās, Laselzs aizliedza sev izrādīt kaut mazāko saviļņojumu; viņš noprata, ka tas nebūtu džentlmeņa cienīgi.
Laselzam bija sulainis, liels "Ņūgeitas kalendārā" un "Noziedznieku reģistrā" publicēto slepkavību un karātavu stāstu cienītājs. Reizēm Laselzs uzjautrinājās, palasīdams kādu no šiem izdevumiem. Raksturīga žanra iezīme bija tā, ka slepkavnieku, lai cik bravūrīgi un bezbailīgi tas izturējās slepkavošanas laikā, pēc tam allaž pārņēma mīkstčaulīgas jūtas, viņš sāka uzvesties dīvaini un tas arī viņu pazudināja. Laselzs stipri apšaubīja šo stāstu ticamību, tomēr drošības pēc ieklausījās sevī: vai nav manāmas nožēlas vai šaušalu pazīmes. Neko tamlīdzīgu viņš neatrada; patiesībā viņa galvenās izjūtas bija atvieglojums par to, ka pasaulē būs par vienu ķēmu mazāk. "Galu galā," viņš pats sev teica, "ja viņš pirms trim četriem gadiem būs zinājis, cik briesmīgi nolaidīsies, tad pats būtu nācis pie manis un lūdzies, lai es to izdaru."
Pavisam blakus kaut kas iešalcās. Laselzs ar pārsteigumu redzēja, ka no Drolaita labās acs (kreisās pēc pistoles šāviena vairs nebija) spraucas ārā smuidra atzala. Ap viņa kaklu un krūtīm vijās efejas. Rokai cauri bija izlīdis āmuļa dziets; cauri pēdai — jauns bērziņš; no vēdera auga vilkābele. Likās, mežs piesitis viņu krustā, — taču ar to vien mežam nebija diezgan, tas turpināja augt. Spīdīgi brūnu un koši sārtu dzinumu mudžeklis aizsedza sadragāto seju, augums un miesas saira, no tām sev spēku smēlās augi un citas dzīvas radības. Pagāja pavisam īss brīdis, un no Kristofera Drolaita vairs nekas nebija palicis pāri. Koki, akmeņi un zeme bija ieņēmuši viņu sevī, taču to aprisēs vēl aizvien varēja noskārst, kāds cilvēks viņš agrāk bija.