"Tas kazenājs laikam bija viņa roka," Laseizs prātoja. "Tas akmens… varbūt sirds? Jā, droši vien: mazs un ciets." Viņam uznāca smiekli.
— Ar to Streindža maģiju nu gan ir joki, — viņš noteica, gan nevienu neuzrunādams, — agri vai vēlu viss vēršas pret burvi pašu.
Viņš ielēca seglos un jāja atpakaļ uz ceļa pusi.
63
Pirmais apraks savu sirdi tumšā mežā zem sniega, taču vienalga jutīs, kā sāp
1817. gada februāra vidus
Bija pagājušas vairāk nekā divdesmit astoņas stundas, kopš Laseizs izgāja pa Hanover-skvēra nama durvīm, un misters Norels aiz uztraukumiem nezināja, kur dēties. Viņš bija Laselzam solījies gaidīt, bet nu baidījās, vai tikai viņi neieradīsies Hartfjū abatijā par vēlu, kad Streindžs jau būs sagrābis bibliotēku.
Nevienam Hanover-skvēra iemītniekam tonakt nebija ļauts likties gulēt, un no rīta visi bija gurdeni un nomocījušies.
Bet sakiet, lūdzams, kāpēc mums vispār jāgaida? — jautāja Čaildermass. — Kāds tad no viņa pēc Streindža pārrašanās būs labums?
Es ļoti paļaujos uz misteru Laselzu. Jums tas ir lieliski zināms. Viņš tagad ir mans vienīgais padoma devējs.
Jums esmu arī es, — bilda Čaildermass.
Misters Norels blisināja acis. Vēl pusteikums, un 110 viņa mutes izlidos vārdi: bet jūs esat tikai mans kalps. Tomēr misters Norels cieta klusu.
Likās, Čaildermass visviens ir sapratis. Nosēcies netīksmē, viņš devās prom.
Pulksten sešos vakarā bibliotēkas durvis atsprāga vaļā un pa tām iesoļoja Laseizs. Tā viņš vēl nekad nebija izskatījies: mati izspūruši, kaklauts raibs no putekļiem un sviedriem, uz mēteļa un zābakiem dubļu plankumi.
Mister Norel, mums bija taisnība! — viņš sauca. — Streindžs dodas šurp!
Kad? — misters Norels nobālēja.
Nezinu. Viņš nav papūlējies pavēstīt mums visus sīkumus, bet dosimies uz Hartfjū abatiju pēc iespējas ātrāk!
Varam izbraukt kaut tūlīt. Viss ir sagatavots. Tātad jūs tiešām sastapāt Drolaitu? Viņš ir te? — Misters Norels pieliecās, it kā gribēdams saskatīt Drolaitu stāvam Laselzam aiz muguras.
Nē, es viņu nesastapu. Gaidīju, bet viņš neieradās. Taču nebīstieties, ser! — (Misters Norels dzīrās kaut ko sacīt.) — Viņš atsūtījis vēstuli. Mums ir visas nepieciešamās ziņas.
Vēstuli? Es vēlētos to izlasīt.
Pats par sevi saprotams,— bet ceļā laika būs pārpārēm. Dosimies! Manis dēļ nevajag kavēties. Manas vēlmes ir ļoti pieticīgas, un, ja man kaut kā nebūs, es bez tā ļoti labi iztikšu. — (Vispār tas bija pārsteidzošs paziņojums. Laselza vēlmes nemēdza būt pieticīgas. To bija daudz, un tās bija grūti izpildāmas.) — Mister Norel, aiziet, aiziet! Celieties! Streindžs dodas šurp! — Laselzs izbrāzās pa durvīm. Misters Norels vēlāk no Lūkasa dabūja zināt, ka viņš pat nebija paprasījis ūdeni, lai nomazgātos, nebija arī gribējis dzert. Viņš bija taisnā ceļā devies uz karieti, iezvēlies stūrī un gaidījis.
Pulksten astoņos viņi jau bija ceļā uz Jorkšīru. Misters Norels un Laselzs sēdēja karietē, Lūkass un Deivijs — uz bukas; Čaildermass jāja nopakaļ. Pie īslingtonas aizšķērša Lūkass pieturēja, lai samaksātu ceļa nodevu. Gaisā jautās sniega smarža.
Misters Norels, neko nedomādams, skatījās uz lampas izgaismotu tirgotavas logu. Tā bija priekšzīmīga tirgotava, nepārblīvēta, apgādāta ar moderniem, elegantiem krēsliem, uz kā pircējiem atsēsties; patiesībā tā bija tik izsmalcināta, ka nebija iespējams noteikt, ko tajā pārdod. Uz krēsla gulēja kaudze kaut kā koša, bet misters Norels nejaudāja saprast, vai tās bija šalles, audumi dāmu tērpiem vai varbūt kas pilnīgi cits. Tirgotavā bija trīs sievietes, viena 110 viņām — pircēja, eleganta, moderna dāma īsā, huzāra mundierim līdzīgā žaketē ar zvērādu apšuvēm un uzšuvēm. Dāmai galvā bija zvērādas cepurīte krievu gaumē, un viņa visu laiku taustīja to, it kā bīdamās, ka nokritīs. Tirgotavas saimniece bija ģērbusies atturīgāk, vienkāršā, tumšā kleitā, un viņai blakus turējās jauniņa pārdevēja, kas bijīgi mirkšķināja acis un tramīgi kniksēja ik reizi, kad vien kādam gadījās uz viņu paskatīties. Pircēja un saimniece nebija aizņemtas ar izvēlēšanos un ieteikšanu; abas dzīvi tērzēja un bieži smējās. No mistera Norela parastajām interesēm šī ainiņa atradās bezgala tālu, tomēr kaut kādā nesaprotamā veidā tā iekrita viņam sirdī. Uz brīdi prātā pazibēja domas par misis Streindžu un lēdiju Poulu. Tad kaut kas tumšs novēdīja starp viņu un gaišo skatlogu — likās, aizlido sablīvējies tumsības kumurs. Droši vien krauklis, viņš nodomāja.
Nodeva bija samaksāta. Deivijs noplīkšķināja grožus, un kariete izbrauca no Londonas.
Sāka snigt. Vējš ar slapjdraņķi blietēja karieti tik spēcīgi, ka tā zvalstījās; brāzmas ielauzās pa vissīkākajām spraugām un saldēja plecus, degunus un kājas. Mistera Norela prātu nepavisam neapremdināja tas, ka Laseizs atradās ļoti savādā noskaņojumā. Viņš bija satraukts, gandrīz pacilāts, — kaut misters Norels tam nespēja atrast nevienu iemeslu. Vējš gaudoja, un viņš smējās tam pretī, it kā vēlēdamies parādīt, ka viņu nekas nespēs nobiedēt.
Nomanījis, ka misters Norels uz viņu skatās, Laseizs ierunājās:
Es te mazliet padomāju. Tas viss taču ir tīrās blēņas! Mēs ar jums, ser, itin drīz pataisīsim Streindžu par muļķi ar visām viņa viltībām. Kādi čāčas gan ir tie ministri! Pat domāt riebjas! Sacēluši tādu jezgu viena trakā dēļ! Smiekli nāk. Un Liverpūls ar Sidmūtu, skaidra lieta, ir vislielākie nejēgas. Gadiem ilgi aiz bailēm no Bonaparta baidījušies pabāzt degunu pa durvīm, un tagad — pietika Streindžam zaudēt prātu, kad tie jau klaigā kā vecas sievas!
O, ziniet, jūs alojaties! — misters Norels atspēkoja. — Ļoti alojaties! Streindžs ir ļoti bīstams — daudz bīstamāks par Napoleonu —, bet jūs vēl neesat man pastāstījis, ko teica Drolaits. Es ļoti labprāt vēlētos redzēt viņa vēstuli. Pateikšu Deivijam, lai piestāj pie Hedlijas "Eņģeļa", tad jūs varētu…
Ā, bet man tās nav līdzi. Palika Bruton-strītā.
Ak tā! Bet…
Laseizs atkal smējās.
Mister Norel! Nevajag uztraukties! Vai tad es jums neteicu, ka tas ir sīkums? Es atceros visu, kas tur bija rakstīts.
Stāstiet!
Tur bija rakstīts, ka Streindžs ir kļuvis traks un iesprostots Mūžīgajā Tumsībā — to visu mēs jau agrāk zinājām, — un ka…
Kā izpaužas viņa trakums? — tincināja misters Norels.
Tikko pamanāma pauze.
Visvairāk tā, ka viņš muld niekus. Bet tāds pats viņš taču bija arī agrāk, tiesa? — Laselzs smējās. Pamanījis mistera Norela sejas izteiksmi, viņš cik necik norimās. — Viņš vervelējot par kokiem, akmeņiem, par Džonu Askglāsu un… — (skatiens apkārt, meklējot iedvesmu) —… par neredzamām karietēm. Ā, vēl atcerējos! Tas jūs uzjautrinās! Viņš nozadzis vairākām Venēcijas jaunu- vēm pirkstiņus! Nozog, un tad glabā mazās lādītēs!
Pirkstus! — misters Norels satraucās. Likās, šis vārds viņam saistās ar kaut ko nepatīkamu. Viņš centās atcerēties, taču prātā nekas nenāca. —Vai Drolaits kaut ko raksta par to, kāda ir Tumsība? Kaut ko noderīgu, lai mēs labāk saprastu, kas tā ir?
Nē. Viņš ticies ar Streindžu, un Streindžs viņam licis nodot jums ziņu. Viņš drīz ieradīšoties. Nekā daudz vairāk viņa vēstulē arī nebija.