Abi apklusa. Misters Norels negribot aizsnaudās, bet pa miegam vairākas reizes manīja, ka Laselzs klusītēm kaut ko čukst.
Pusnaktī viņi iegriezās Vensfordas tavernā "Siena guba" pārmīt zirgus. Laselzs un misters Norels iegāja salonā, lielā, vienkāršā istabā ar koka paneļu sienām, smiltīm nokaisītām grīdām un diviem lieliem kamīniem.
Durvis atvērās, ienāca Čaildermass. Viņš lieliem soļiem piesoļoja pie Laselza un uzrunāja to šādiem vārdiem:
Lūkass stāsta, ka Drolaits atsūtījis vēstuli, kurā stāsta par to, ko redzējis Venēcijā.
Laselzs it kā mazliet pagrieza galvu, tomēr uz Čaildermasu nepaskatījās.
Vai es drīkstētu to redzēt? — tas noprasīja.
Aizmirsu Bruton-strītā, — paziņoja Laselzs.
Čaildermass manām izbrīnījās.
Nu, labi, aizsūtīsim Lūkasu tai pakaļ. Tepat sadabūsim viņam zirgu. Vēl nebūsim tikuši līdz Hartfjū, kad viņš jau mūs panāks.
Laselzs smaidīja.
Es teicu — Bruton-strītā, ja? Bet ziniet, man liekas, tomēr ne tur. Šķiet, es to aizmirsu tavernā, tajā Čatemas tavernā, kur gaidīju Drolaitu. Droši vien tā jau izsviesta mēslos. — Viņš atkal pagriezās pret uguni.
Čaildermass noskatījās uz. viņu ar niknumā piemiegtām acīm, tad apcirtās un izsoļoja pa durvīm.
Ieradās tavernas kalps ar ziņu, ka divās istabās nolikts silts ūdens, dvieļi un citi nepieciešami piederumi; misters Norels un Laseizs varot iet sakopties.
Kungi, gaitenī ir tumšs, ka vai acī dur, — viņš jautri sacīja, — tādēļ es jums katram atnesu pa svecei.
Misters Norels paņēma savu sveci un devās uz atvēlēto istabu (gaitenī tik tiešām bija ļoti tumšs). Piepeši viņam blakus uzradās Čaildermass, kas saķēra viņu aiz elkoņa.
Dieva dēļ, kas jums lēcies? — viņš šņāca. — Kā jūs varējāt doties ceļā bez tās vēstules?
Bet viņš apgalvo, ka atceras visu, kas tur rakstīts! — misters Norels žēlabaini atsaucās.
Ak tā! Un jūs viņam ticat, vai?
Misters Norels neatbildēja. Iegājis savā istabā, viņš nomazgāja rokas un seju un mazgādamies nejauši pamanīja kaut ko nozibam gultasgala spogulī viņam aiz muguras. Gulta bija masīva, vecmodīga un — kā tas parasti ir ar ta- vernu gultām — likās, ka tā šai istabai ir pārāk liela. Četri daiļi grebti sarkankoka stabi, augsts, tumšs baldahīns un melnu strausa spalvu pušķi visos četros stūros — viss gluži kā kapličā, it kā viņš būtu iesaukts šajā istabā tāpēc, lai ieraudzītu pats savas kapenes. Viņam radās ārkārtīgi savāda sajūta — tā pati, kas pirmīt pie Islingtonas aizšķērša, skatoties uz trim sievietēm aiz skatloga: kaut kas tuvojas beigām, viss ir izdarīts un nekas vairs nav labojams. Viņš bija nostājies uz šī ceļa savās jaunības dienās, bet ceļš neveda turp, kur viņš bija domājis; viņš atgriezās mājās, bet mājas tagad iedvesa vienīgi šausmas. Pustumsā, stāvēdams pie melnās gultas, viņš atcerējās, kāpēc bērnībā bija baidījies no tumsas: tumsa piederēja Džonam Askglāsam.
Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.
Viņš teciņus metās ārā pa durvīm, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos gaišajā un siltajā kopistabā.
Drīz pēc pulksten sešiem atausa pelēka gaisma, kas vispār gandrīz nebija gaisma. Cauri pelēkiem padebešiem pelēki baltajā pasaulē krita balts sniegs. Deivijs bija tik pamatīgi apsnidzis, ka būtu viegli nodomāt: kāds pasūtinājis viņa vaska figūru, un patlaban tiek veidots ģipša atlējums.
Visu dienu, cits citu nomainīdami, pasta zirgi vilka mistera Norela karieti cauri sniegam un vējam. Tavernas cita pēc citas ļāva ceļotājiem sasildīties ar karsta dzēriena krūzi un uz brīdi paglābties no slapjdraņķa. Vismazāk atpūtas tika Deivijam un Čaildermasam — viens bija kučieris, otrs jātnieks, un abi, nenoliedzami, pārcieta vislielākās grūtības, taču pieturvietās viņus parasti varēja atrast stallī, kur gāja vaļā vicošanās par zirgiem. Grentemā Čaildermass pārskaitās ne pa jokam: krodzinieks mēģināja viņam iesmērēt zirgu, kas bija gluži akls. Čaildermass zvērēja, ka neparko to neņems; krodzinieks zvērēja, ka tas ir viņa labākais zirgs. Izvēles viņiem nebija, galu galā vien bija jāņem, ko dod. Deivijs vēlāk sacīja, ka aklais zirgs bijis lielisks lopiņš, centīgs un jo paklausīgāks tāpēc, ka pats nekādi nejaudājis lemt, kurp iet un ko darīt. Pats Deivijs izturēja līdz "Ņūkāslas ģerbonim" Taksfordā, tur viņu nācās atstāt. Viņš bija kučierējis vairāk nekā simt trīsdesmit jūdzes, un, kā teica Čaildermass, aiz pārguruma vairs nespēja ne vārda pārvelt pār lūpām. Čaildermass salīga kučieri, un viņi devās tālāk.
Apmēram stundu pirms saulrieta pārstāja snigt un debesis noskaidrojās. Pāri kailajiem laukiem stiepās garas, zili melnas ēnas. Piecas jūdzes no Donkāsteras viņi pabrauca garām tavernai "Sarkanais nams" (savu nosaukumu tā bija dabūjusi sienu krāsas dēļ). Ziemīgi zemās saules gaismā tā kvēloja kā celta no uguns. Kariete pabrauca vēl mazu gabaliņu un apstājās.
— Kāpēc mēs nebraucam tālāk? — no iekšpuses kliedza misters Norels.
Lūkass noliecās no bukas un kaut ko atbildēja, taču vējš aizrāva vārdus prom, un misters Norels neko nesaklausīja.
Čaildermass bija nogriezies no ceļa un jāja pa lauku. Tukšais lauks bija pilns kraukļu. Kad viņš jāja garām, tie, skaļi ķērkdami un brēkdami, cēlās spārnos. Lauka otrā galā bija sens dzīvžogs, vārtu vietu sargāja divi lieli akmeņozoli. Aiz vārtiem sākās ceļš, ko no abām pusēm ietvēra dzīvžogs. Čaildermass apturēja zirgu un palūkojās vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņš vilcinājās; tad no- plīkšķināja pavadas, un zirgs vieglā gaitā iznesa viņu uz svešā ceļa, kur viņš nozuda skatienam.
Viņš izjāja uz elfu ceļa! — pārbijies kliedza misters Norels.
Ak tā? — apjautājās Laseizs. — Tas ir elfu ceļš?
Jā! — misters Norels atbildēja. —Viens no pašiem slavenākajiem. Tiek uzskatīts, ka tas caur diviem elfu cietokšņiem vedis no Donkāsteras uz Ņū- kāslu.
Viņi gaidīja.
Pagāja kādas divdesmit minūtes, tad Lūkass norāpās no bukas.
Cik ilgi mēs te paliksim, ser? — viņš jautāja.
Misters Norels nošūpoja galvu.
Pēc Mārtiņa Peila, kurš dzīvoja pirms trīssimt gadiem, neviens anglis nav šķērsojis F.lfu zemes robežu. Ir visnotaļ iespējams, ka viņš vairs neatgriezīsies Anglijā. Var gadīties…
Tai brīdī Čaildermass izjāja pa vārtiem un auļoja pāri laukam uz viņu pusi.
Nu, tā tiešām ir, — viņš piejājis teica misteram Norelam. — Ceļi uz Elfu zemi atkal ir vaļā.
Ko jūs redzējāt? — misters Norels gribēja zināt.
Pēc neilga brītiņa ceļš ieved dzeloņplūmju mežā. Tā malā ir statuja — sieviete ar izstieptām rokām. Vienā rokā viņa tur akmens aci, otrā — akmens sirdi. Pats mežs… — Čaildermass nenoteikti pamāja ar roku, iespējams, vēlēdamies sacīt, ka neatrod vārdus, ar kuriem aprakstīt redzēto, bet varbūt atzīdams savu nevarību meža priekšā. — Katrā kokā karājas līķi. Daži varētu būt miruši tikai kopš vakardienas, citi ir gadsimtiem veci skeleti sarūsējušās bruņās. Es nonācu pie augsta, no raupji tēstiem akmeņiem būvēta torņa. Tā biezajās sienās ir tikai daži mazi lodziņi. Vienā no lodziņiem dega gaisma, pie tā stāvēja kāda ēna. Aiz torņa ir pļava, tai cauri tek upīte. Pie upītes stāvēja jauneklis, bāls un slimīgs no vaiga. Viņam bija nedzīvas acis un mugurā britu armijas mundieris. Viņš man teica, ka viņš esot "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis, zvērējis sargāt pils dāmu un stāties pretī katram, kas tuvosies pilij, lai viņu aizskartu vai sāpinātu. Es jautāju, vai viņš ir nogalinājis visus tos, kuru līķi karājas kokos. Viņš atbildēja — jā, dažus viņš nogalinājis un pakāris vilkābelēs: rīkojies gluži tāpat kā viņa priekštecis. Es jautāju, kā pilskundze atalgos viņu par kalpošanu. Viņš atbildēja, ka nezinot. Viņš nekad neesot pilskundzi redzējis. Viņa dzīvojot "Izrautās acs un sirds" pilī; viņš stāvot starp upīti un vilkābelēm. Jautāja, vai es ar viņu cīnīšos. Es teicu, ka neesmu ne aizskāris, ne sāpinājis viņa dāmu, ka es esmu tikai kalps un man jāatgriežas pie mana kunga, kurš mani gaida. Tad es pagriezu zirgu un jāju atpakaļ.