Ko? — Laselzs iekliedzās. — Jūs aicināja cinities divkaujā, bet jūs aizbēgāt? Vai jums vispār ir kāda goda atlieka? Kauna jums nav? Slimīga seja, nedzīvas acis, sveša ēna pie loga! — viņš izsmējīgi nosprauslojās. — Jūs mēģināt aizbildināties par savu gļēvulību!
Čaildermass sarāvās kā sitienu dabūjis, un jau vēra muti, lai asi cirstu pretī, taču misters Norels viņu apsteidza:
Tieši otrādi! Čaildermass pareizi darīja, ka pēc iespējas ātrāk devās prom. Šādās vietās maģijas vienmēr ir vairāk nekā pirmajā acu uzmetienā liekas. Mēdz būt elfi, kam patīk cīnīties un nogalināt. Es nezinu, kāpēc tāda tīksme. Viņi ir gatavi uz daudz ko, lai tikai varētu baudīt šos priekus.
Mister Laselz, laipni lūdzu! — iesaistījās Čaildermass. — Ja tās vietas jūs tik ļoti vilina, dodieties turp! Nepūlieties, mūsu dēļ nevajag te kavēties.
Laselzs domīgi raudzījās uz tukšo lauku un dzīvžoga vārtiem — taču nekustējās ne no vietas.
Varbūt jums nepatīk kraukļi? — Čaildermass izsmējīgi noprasīja.
Kraukļi nevienam nepatīk! — paziņoja misters Norels. — Ko viņi te dara? Ko viņi nozīmē?
Čaildermass paraustīja plecus.
Daži domā, ka kraukļi ir daļa no Tumsības, kas ieskauj Streindžu: viņš kaut kādu iemeslu dēļ ir tos iemiesojis un nosūtījis uz. Angliju. Citi atkal domā, ka tie ir Džona Askglāsa atgriešanās priekšvēstneši.
Kā tad, atkal Džons Askglāss!— nošņācās Laselzs. — Neko citu pāķiski prāti nav spējīgi izdomāt. Kad vien kaut kas atgadās, tas katrā ziņā ir saistīts ar Džonu Askglāsu. Mister Norel, pēc manām domām pienācis laiks "Draugos" publicēt vēl vienu ķengu rakstu. Ko mēs apgalvosim? Ka viņš nebija kristietis? Nebija anglis? Ka viņš bija dēmons? Es kaut kad biju pierakstījis, kādi svētie un arhibīskapi viņu nolādējuši; to nebūs grūti sameklēt.
Jūsu vietā, mister Laselz, — Čaildermass klusi sacīja, — es runātu pie- sardzīgāk. Jūs tagad esat ziemeļos: Džona Askglāsa zemē. Viņš ir cēlis mūsu pilsētas un abatijas. Viņš deva mums likumus. Viņš ir mūsu prātos, mūsu sirdīs un mūsu valodā. Ja tagad būtu vasara, jūs pie katra dzīvžoga redzētu sīku zili baltu ziediņu paklāju. Mēs tos saucam par džona fārtingiem. Kad laiks apmetas otrādi un ziema ir silta, bet vasarā līst, lauku ļaudis saka — Džons Asgklāss atkal iemīlējies un atstājis darbus novārtā. [127] [1] nereti novērots, ka anglijas ziemeļu iedzīvotāji, kaut viņu uzticība Džonam Asglāsam nepazīst šaubu, ne vienmēr izturas pret viņu tik godbijīgi kā dienvidnieki. Taisnību sakot, Askglāsa pavalstnieki ar īpašu patiku stāsta stāstus un dzied dziesmas, kurās viņš attēlots neizdevīgā gaismā: te vietā atminēties, piem., teiku par Džonu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi vai teiku par raganu un burveni. Pēdējā zināma vairākos variantos (daži no tiem ir diezgan vulgāri); tajā stāstīts par to, kā Askglāss bijis gatavs atdot savu sirdi, karaļvalstis un varu visparastākajai Kornvolas raganai. Un, kad mēs par kaut ko esam pilnīgi pārliecināti, mēs sakām: tik tiešām, kā olis Džona Askglāsa kabatā.
Laseizs tikai smējās:
Tā tikai vēl trūka, mister Čaildermas, lai es nolaistos tik zemu, ka sāktu atspēkot jūsu pāķiskās pasaciņas. Bet vai jums tiešām nešķiet, ka viena lieta ir medaini tērgāt par savu vēsturi, bet pavisam kas cits — pieļaut, ka varētu atgriezties Karalis, kas par vienu no saviem sabiedrotajiem un virskungiem uzskatīja Luciferu? Diezin vai kāds to grib, vai jūs tā nedomājat? Protams, ja neskaita saujiņu joannītu un trako.
Es, mister Laselz, esmu ziemeļnieks, — atbildēja Čaildermass. — Karaļa pārnākšana būtu manas sirds lielākais prieks. Esmu par to sapņojis visu savu mūžu.
Kad viņi beidzot ieradās Hartfjū abatijā, jau bija gandrīz pusnakts. Streindžs nekur nebija manāms. Laseizs likās gulēt, bet misters Norels apstaigāja namu, pārlūkodams dažu labu sen atstātu aizsargburvestību.
No rīta, kad viņi sēdēja pie brokastgalda, Laseizs sacīja:
Man ienāca prātā — vai kādreiz ir notikušas burvju divkaujas? Teiksim, tādas kā divu burvju cīņas?
Misters Norels nopūtās.
Kas to lai zina. Cik noskāršams, Ralfs Stoksijs ir cīnījies ar diviem vai trim burvjiem — viens no viņiem bija ļoti varens skotu burvis, tā sauktais Atodelas burvis. [128] [1] atodelas burvim, gluži tāpat ka Džonam Askgiāsam, bija sava sala vai valsts. Cik noprotams, Atodela bija viena no salām rietumos no Skotijas piekrastes, taču tā ir vai nu nogrimusi, vai, kā daži apgalvo, neredzama. Viens otrs skotu vēsturnieks traktē Atodela dzīvesstāstu kā pierādījumu, ka skotu maģija ir pārāka par angļu maģiju; Džona Askglāsa karaļvalsts, lūk, esot kritusi un nonākusi dienvidnieku rokās, turpretim Atodela savu neatkarību nav zaudējusi. Tā kā Atodela ir neredzama un neatrodama, šo apgalvojumu ir grūti gan pierādīt, gan atspēkot. Vinčesteras Katrīnai reiz nācās likt lietā maģiju, lai patriektu kādu jaunu burvi uz Granadu. Tas vienā laidā uzmācās viņai ar bildinājumiem, bet viņa vēlējās mācīties, un Granada bija pati tālākā vieta, ko viņa tobrīd spēja iedomāties. Vēl ir saglabājies dīvains nostāsts par kādu Kambrijas ogļdeģi… [129] [1] Teikā par Džonu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi stāstīts, kā Askglāss uzsācis burvju sacīksti ar nabaga ogļdeģi un palicis zaudētājos. Teikas sižets ir līdzīgs citiem seniem nostāstiem par dižiem valdniekiem, kurus pārspēj paši zemākie to pavalstnieki, tālab daudzi pētnieki uzskata, ka tai nav vēsturiska pamata.
Bet vai ir gadījies, ka viens 110 abiem burvjiem šādā divkaujā tiek nogalināts?
Ko? — misters Norels lielās šausmās skatījās viņam pretī. — Nē! Tas ir, es nezinu. Cik man zināms, nav.
Laselzs smaidīja.
Bet tādām burvestībām noteikti ir jābūt, pareizi? Ja jūs piepūlētu savu atmiņu, tad noteikti atrastu vismaz pusduci šādam nolūkam nepieciešamo burvestību. Viss būtu kā parastā divkaujā ar pistolēm vai zobeniem; uzvarētāju neviens par vainīgu neuzskatītu, — bez tam uzvarētāja draugiem un kalpiem būtu neatņemamas tiesības kopā ar viņu parūpēties, lai viss paliek vislielākajā slepenībā.
Misters Norels cieta klusu. Tad sacīja:
Tik tālu viss nenonāks.
Laselzam bija jāsmejas:
Mīļo mister Norel! Ar ko tad tas varētu beigties?
Dīvainā kārtā Laselzs Hartfjū abatijā bija pirmo reizi. Drolaits senāk bieži bija te viesojies, turpretim Laselzam allaž izdevās atrast kādu agrāku ielūgumu, ar ko aizbildināties: Jorkšīras lauku namu Laselzs spēja salīdzināt vienīgi ar elles priekškambari. Viņam šķita, ka abatija labākajā gadījumā būs tāda pati kā tās saimnieks — putekļaina, vecmodīga, ar tieksmi uz ilgu, garlaicīgu klusuciešanu; ļaunākajā gadījumā — tā viņš iztēlojās — Norela lauku pils izrādīsies lietus pātagota ferma tumša, baiga purva vidū. Apbrīnojami, taču viņš nepavisam nebija uzminējis. Hartfjū nebija nekā gotiska. Nams bija moderns, elegants un ērts, kalpi it nemaz nelīdzinājās lempīgajiem laukiem, ko bija zīmējusi viņa iztēle. Patiesībā tie paši saimes ļaudis bija aptecējuši misteru Norelu Hanover- skvērā; viņi bija izgājuši Londonas skolu un labi pārzināja Laselza gaumi.