Tomēr ikkatram burvja namam ir savas ērmības, un Hartfjū abatija — kas pirmajā brīdī likās tik labi iekārtota un eleganta — liekas, bija celta pēc tik nesakarīga plāna, ka bija pilnīgi neiespējami iziet tai cauri neapmaldoties. Vēl tai pašā rītā Lūkass Laselzam norādīja, lai viņš nekādā gadījumā nemēģina iet uz bibliotēku viens pats: to drīkstot darīt tikai mistera Norela vai Čaildermasa pavadībā. Tas, kā izteicās Lūkass, esot šā nama galvenais likums.
Pats par sevi saprotams, Laselzam ne prātā nenāca pakļauties kaut kādiem aizliegumiem, turklāt vēl, ja tie izskan no kalpa mutes. Viņš izstaigāja nama austrumu galu — tur viss bija kā parasti: rītistaba, ēdamistaba, salons — bibliotēkas nebija. Acīmredzot tā bija ierīkota neizmantotajā, rietumu spārnā. Viņš devās turp un acumirklī nonāca tai pašā istabā, no kuras tikko bija izgājis. Nospriedis, ka nogriezies uz nepareizo pusi, viņš mēģināja no jauna. Šoreiz durvis izveda viņu vienā no bufetes istabām, kur smulīga un puņķaina kalponīte vispirms saujā nošņauca degunu un pēc tam ar to pašu roku berza katlus. Viņš varēja iet, uz kuru pusi vien gribēja, tik un tā uzreiz nonāca vai nu rītistabā, vai bufetes istabā. Skatoties uz kalponīti, viņam jau metās nelabi, un arī skuķe neizskatījās pārlieku sajūsmināta, viņu atkal ieraugot, — un, kaut ari viss rīts tā ari pagāja neauglīgos meklējumos, viņam ne reizi neienāca prātā, ka pie šīs neveiksmes varētu būt vainīgs arī kas cits, nevis tikai Jorkšīras arhitektūras īpatnības.
Misters Norels trijās nākamajās dienās gandrīz nespēra kāju ārā no bibliotēkas. Katru reizi, kad viņš sastapa Laselzu, viņam bija jānoklausās jaunas sūdzības par Čaildermasu, savuties Čaildermass viņu vienā gabalā skubināja ar maģiskiem paņēmieniem uzmeklēt Drolaita vēstuli. īsi sakot, vieglāk bija no abiem izvairīties.
Viņš nevienam nepastāstīja ari par atklājumu, kas viņu stipri vien uztrauca. Jau kopš tā brīža, kad viņa un Streindža ceļi pašķīrās, misters Norels bija pasā- cis ik pa laikam lūkoties sudraba bļodā, tā mēģinot izdibināt, ko dara Streindžs. Viņš nekad nebija neko ieraudzījis. Kādu nakti, apmēram pirms mēneša, misteram Norelam nenāca miegs. Viņš piecēlās no gultas, piegāja pie bļodas un sāka burt. Aina nebija ļoti skaidra, tomēr viņam izdevās saskatīt burvi: tas sēdēja, ietinies tumsā, un būra. Norels nopriecājās — beidzot bija izdevies pārvarēt Streindža burvju aizšķēršus; taču drīz vien viņš saprata, ka redz pats sevi, te, savā bibliotēkā. Viņš mēģināja vēlreiz. Pamainīja burvestības. Dēvēja Streindžu dažādos vārdos. Nekas nelīdzēja. Misters Norels bija spiests atzīt, ka no angļu maģijas viedokļa starp viņu un Streindžu vairs nav atšķirības.
Pienāca vēstules no lorda Liverpūla un ministriem, kuri dusmīgi sūdzējās par jauniem neizskaidrojamiem buršanas gadījumiem. Misters Norels rakstīja atbildes, solīdams ķerties pie šīm lietām tūdaļ, līdzko būs sakāvis Streindžu.
Trešajā vakarā pēc atbraukšanas misters Norels, Laselzs un Čaildermass kopā sēdēja salonā. Laselzs ēda apelsīnu. Viņam bija nazītis ar robainu asmeni un pērļu rokturi; ar to viņš augli mizoja. Čaildermass uz maza galdiņa izlika savas kārtis. Ar zīlēšanu viņš noņēmās jau vismaz divas stundas. Misters Norels neiebilda ne pušplēsta vārdiņa — tas vien liecina, cik ļoti viņa prātu nodarbināja radušās grūtības. Savuties Laselzu zīlēšana stipri tracināja. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka visa šī izklāšana un griešana otrādi ir saistīta ar viņa personu, — un reizi par visām reizēm viņam bija pilnīga taisnība.
Cik ļoti es neieredzu šo bezdarbību! — viņš pēkšņi ierunājās. — Kā jums šķiet, kāpēc Streindžs vilcinās? Mēs pat nevaram būt pārliecināti, ka viņš tiešām ieradīsies.
Ieradīsies, — nesvārstīgi paziņoja Čaildermass.
Kā tad jūs to zināt? — Laselzs noprasīja. — Varbūt jūs viņam pavēlējāt tā darīt?
Čaildermass neatbildēja: viņš bija kaut ko pamanījis kārtīs. Pēkšņi viņš pietrūkās kājās.
Mister Laselz! Jums jānodod man ziņa!
Man? — Laselzs neticēja savām ausīm.
Jā,ser!
Kas tās par blēņām?
Kārtis apgalvo, ka pirms dažām dienām kāds jums nodevis man domātu ziņu. Es labprāt vēlētos, lai jūs man to pavēstītu.
Laselzs nievīgi nošņācās:
Es neesmu nekāds izsūtāmais zēns — kur nu vēl jums!
Čaildermass nelikās dzirdam.
No kā bija šī ziņa? — viņš jautāja.
Laselzs neatbildēja; viņš atkal pievērsās savam nazītim un apelsīnam.
Ak tad tā, — Čaildermass noteica, apsēdās un no jauna izlika savas kārtis.
Misters Norels noskatījās uz abiem ar visdrūmākajām priekšnojautām. Viņš jau pastiepa roku, lai paraustītu zvana auklu, taču pārdomāja, cēlās augšā un
pats devās pasaukt kalpu. Lūkass ēdamistabā klāja galdu. Misters Norels viņam pastāstīja par nule notikušo.
Vai nevar viņus abus kaut kā izšķirt? — viņš prasīja. — Lai viņi kaut cik nomierinās. Varbūt misteram Laselzam pienākusi kāda vēstule? Varbūt Čail- dermasu gaida kāds darbs? Vai jūs nevarat kaut ko sagudrot? Kā ir ar vakariņām? Vai drīz būs gatavas?
Lūkass pašūpoja galvu.
Vēstuļu nav. Misters Čaildermass darīs to, ko pats uzskatīs par vajadzīgu, — kā arvien. Un vakariņas jūs likāt pasniegt pulksten pusdesmitos, ser. Jūs pats zināt.
Kaut te būtu misters Streindžs! — misters Norels žēlabaini novilka.
Viņš jau nu gan zinātu, ko tiem abiem pateikt. Viņš zinātu, ko vislabāk darīt. Lūkass uzlika roku savam saimniekam uz pleca, kā vēlēdamies to pamodināt:
Mister Norel? Mēs cenšamies nepieļaut mistera Streindža ierašanos — vai jūs esat aizmirsis?
Misters Norels atbildēja ar piktu skatienu:
Jā, jā! Es zinu! Bet vienalga…
Salonā misters Norels atgriezās kopā ar Lūkasu. Čaildermass apgrieza pēdējo kārti. Laselzs ar uzsvērtu interesi lasīja laikrakstu.
Ko saka jūsu kārtis? — misters Norels apvaicājās.
Jautājumu gan bija uzdevis misters Norels, tomēr Čaildermass atbildēja Laselzam:
Tās apgalvo, ka jūs esat melis un zaglis. Jums bija jānodod ne tikai ziņa vien. Jums kaut kas tika uzticēts — kāds ļoti vērtīgs priekšmets. Tas bija domāts man, taču jūs esat to piesavinājies.
Uz brīdi iestājās klusums.
Mister Norel, — Laselzs ledainā tonī ierunājās, — cik ilgi jūs vēl pieļausiet, ka mani šādi aizskar?
Es jums prasu pēdējo reizi, mister Laselz, — tas atkal bija Čaildermass.
Esiet tik laipns, atdodiet to, kas ir mans!
Kā jūs uzdrošināties šādā tonī runāt ar džentlmeni? — Laselzs uzstājās.
Vai zagšana ir džentlmeņa rīcība? — Čaildermass cirta pretī. Laselzs kļuva bāls kā pati nāve.
Atvainojies! — viņš šņāca. — Tūlīt atvainojies, tu, maukas dēls, tu,
salašņa no visiem Jorkšīras grāvjiem, citādi — zvēru, es tev parādīšu, kā atļauties nekaunību!
Čaildermass paraustīja plecus:
Labāk maukasdēls nekā zaglis!
Ieaurodamies niknumā, Laselzs metās viņam virsū un pagrūda ar tādu spēku, ka Čaildcrmasa kājas atrāvās no grīdas. Piespiedis to pie sienas, viņš ņēmās to purināt tā, ka visas gleznas savos ietveros drebēja.
Dīvainā kārtā izskatījās, ka Čaildermass ir gluži bezpalīdzīgs. Bija sagadījies tā, ka Laselzs ar savu augumu bija piespiedis pie sienas viņa rokas, un, lai kā viņš cīkstējās, viņam neizdevās tās atsvabināt. Pēc kāda brīža Čaildermass palocīja galvu, kā atzīdams, ka Laselzs ir uzvarējis.