Tomēr Laselzs nepalaida viņu vaļā. Viņš vēl spēcīgāk piespieda Čaildermasu pie sienas, pasniedzās un paņēma savu augļu nazīti ar pērļu spalu. Tad lēni novilka ar robaino asmeni Čaildermasam pār seju no acs līdz mutei.
Lūkasam paspruka kliedziens, turpretim Čaildermass neizdvesa ne skaņas. Viņš kaut kā izpestīja kreiso roku un pacēla to gaisā. Dūre bija cieši sakļauta. Uz brīdi abi sastinga un nekustējās — kā dzīvā aina —, tad Čaildermass nolaida roku.
Laselzs plati pasmaidīja. Atlaidis tvērienu, viņš pagriezās pret misteru Norelu un mierīgā, klusā balsī uzrunāja viņu šādiem vārdiem:
Es no šīs personas necietīšu nekādus aizbildinājumus. Viņš mani aizskāra. Ja viņš piederētu pie cik necik vērā ņemamas kārtas, es noteikti izaicinātu viņu uz divkauju. Viņš pats to zina. Viņu glābj viņa zemais stāvoklis. Ja jūs vēlaties, lai es vēl kaut uz brīdi pielieku pie jums, ja vēlaties, lai es arī turpmāk esmu jūsu draugs un padoma devējs, šim cilvēkam nekavējoties jāatstāj jūsu dienests! Ja es vēl kaut reizi dzirdēšu jūs vai kādu 110 jūsu kalpiem pieminam viņa vārdu, jūs vairs nekad mani neredzēsit. Ceru, ser, ka esmu izteicies pietiekami saprotami?
Lūkass izmantoja izdevīgu brīdi un slepus iespieda Čaildermasam saujā servjeti.
Lemiet, ser, — slaucīdams no sejas asinis, Čaildermass uzrunāja misteru Norelu, — kuru no mums jūs izvēlaties?
Ilgu brīdi valdīja klusums. Pēdīgi misters Norels ierunājās tādā kā aizžņaugtā kārcienā, kas ne drusciņas neatgādināja viņa parasto balsi:
Jums jāaiziet.
Palieciet sveiks, mister Norel! — Čaildermass viņam paklanījās. — Jūs esat izdarījis aplamu izvēli, ser, — kā vienmēr! — Viņš savāca savas kārtis un izgāja pa durvīm.
Uzkāpis savā tukšajā jumtistabā, viņš aizdedza uz galda nolikto sveci. Pie sienas karājās lēts, iesprādzis spogulis. Viņš aplūkoja savu seju. Brūce izskatījās ļoti nelāgi. Kaklauts un kreisais plecs mirka asinīs. Cik labi vien spēdams, Čaildermass izmazgāja brūci. Tad noskaloja un noslaucīja rokas.
Viņš uzmanīgi izņēma kaut ko no kabatas. Lādīti — tā bija sirdēstu krāsā, apmēram tik liela kā tabakdoze, tikai garenāka. Pie sevis nočukstēja: — Iemaņas nezūd. [130] [1] Agrā 1816. gada pavasari Spitlfīldsā, stāvot pie graviera nama, Streindžs Čaildermasam bija sacījis: "Iemaņas, vai ziniet, nezūd…"
Pirms Čaildermass kļuva par mistera Norela kalpu un padomnieku, viņš bija izmēģinājis spēkus vairākos amatos. Pašā sākumā viņš bija ārkārtīgi apdāvināts mazgadīgs kabatzaglis: viņa māte Melnā Džoanna savulaik vadīja smulīgu, skrandainu zaglēnu bariņu, kas 18. gadsimta septiņdesmitajos gados darbojās Istraidingas pilsētā.
Čaildermass pacēla vāciņu. Brīdi domīgi lūkojās; pakasīja pakausi un nolamājās, jo gandrīz bija nopilinājis lādīti ar asinīm. Tad aizcirta vāciņu un ielika lādīti kabatā.
Lai savāktu savu mantību, viņam nevajadzēja daudz laika. Viņš atvēra sarkankoka lādi, kurā glabāja pāris pistoļu, nelielu naudas zuteni, ķemmi, zobu- suku, ziepju gabalu, dažu lieku drānu kārtu (tikpat vecu kā tās, kas viņam bija mugurā) un grāmatu sainīti, kurā ietilpa Bībele, lorda Portišeda "Karalis Krauklis: vēsturiski stāsti bērniem" un Parisa Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanas". Misters Norels gadiem ilgi bija maksājis Čaildermasam labu algu, bet neviens nezināja, ko viņš ar savu naudu dara. Kā bieži viens otram sacīja Deivijs un Lūkass — tērēt viņš to netērēja, tas bija skaidrs kā diena.
Visas šīs mantiņas Čaildermass salika apbružātā ceļasomā. Uz galda stāvēja šķīvis ar āboliem. Viņš ietina tos drānā un arī ielika somā. Pēc tam, piespiedis pie sejas servjeti, kāpa lejup. Tikai staļļa pagalmā Čaildermass atcerējās, ka viņa rakstāmpiederumi vēl arvien atrodas salonā: izlikdams kārtis, viņš spalvaskātu, tintnīcu un piezīmju grāmatiņu bija nolicis turpat uz galdiņa. "Nu, iet atpakaļ jau ir par vēlu," viņš nodomāja. "Būs jāiegādājas jauni."
Stallī viņu jau gaidīja: bija atnākuši Deivijs ar Lūkasu, zirgu puiši un tie kalpi, kam bija izdevies nemanītiem izlavīties no mājas.
Ko jūs visi te darāt? — Čaildermass pārsteigts jautāja. — Dziedat garīgas dziesmas?
Vīri saskatījās.
Mēs jums apseglojām Brūveri, mister Čaildermass, — sacīja Deivijs. Brūveris bija Čaildermasa zirgs: liels, neizskatīgs ērzelis.
Paldies, Deivij.
Kāpēc jūs viņam ļāvāt tā darīt, ser? — jautāja Lūkass. — Kāpēc ļāvāt, ka viņš jūs sagraiza?
Neņem galvā, draudziņ. Tas ir sīkums.
Es atnesu pārsējus — ļaujiet, es apsaitēšu jums seju.
Lūkas, man šonakt būs vajadzīga visa mana atjautība, un, ja es būšu no- saitēts, tad nespēšu domāt.
Bet, ja jūs atstāsiet brūces malas vaļā, paliks briesmīga rēta!
Lai jau. Diez vai kāds apraudās mana vaiga zudušo glītumu. Iedod man vēl kādu lupatu, ar ko noslaucīt, lai netek. Šī ir piesūkusies pilna. Puiši, kad ieradīsies Streindžs… — viņš nopūtās. — Nezinu, ko lai jums saku. Man nav padoma. Bet, ja jums ir iespēja viņiem palīdzēt, dariet to.
Ko? — viens no mājas ļaudīm pārjautāja. — Lai mēs palīdzam misteram Norelam un misteram Laselzam?
Nē jel, dulburi! Palīdziet misteram Norelam un misteram Streindžam! Lūkas, atvadies manā vietā no Lūsijas, Hannas un Didonas, un pasaki, ka es vēlu viņām visu to labāko — un krietnus, paklausīgus vīrus, kad viņām tādus sagribēsies. — (Šīs trīs kalpones bija Čaildermasa mīlules.)
Deivijs pasmaidīja:
Vai tad jūs pats negribat to uzņemties, ser? — viņš jautāja.
Čaildermass sāka smieties — un saviebās: smieties bija sāpīgi.
Nu, varbūt Hannas dēļ, — viņš attrauca. — Draugi, palieciet sveiki!
Viņš paspieda katram roku un mazliet apstulba, kad Deivijs, kurš par spīti
savam raženajam augumam un lielajam spēkam bija jūtelīgs kā skolniece, katrā ziņā vēlējās ar viņu apkampties un pat nobirdināja vienu otru asaru. Lūkass kā atvadu dāvanu pasniedza viņam pudeli mistera Norela labākā klareta.
Čaildermass sēdās Brūvera mugurā uu izjāja no staļļa. Jau bija uzlēcis mēness, un atrast ceļu ārā no parka bija pavisam viegli. Jādams pāri tiltiņam, viņš pēkšņi saprata, ka šai vietā patlaban norisinās burvestība: bija sajūta, it kā ausīs skanētu simtiem bazūņu vai tumsā piepeši būtu atspīdējusi žilbinoša gaisma. Pasaule bija pavisam citāda nekā pirms brīža, taču viņš uzreiz nespēja atķert, kas īsti bija mainījies. Viņš atskatījās.
Tieši virs parka un nama bija apstājies svešu nakts debesu plaiskums. Vecie zvaigznāji bija izjaukti. Mirdzēja jaunas zvaigznes — tādas Čaildermass nekad nebija redzējis. Tās droši vien bija Streindža Mūžīgās Tumsības zvaigznes.
Viņš pēdējo reizi atskatījās uz Hartfjū abatiju un aizauļoja.
Visi pulksteņi reizē sāka zvanīt. Jau tas vien bija ļoti neparasti: Lūkass piecpadsmit gadu bija pūlējies panākt, lai Hartfjū pulksteņi stundas ieskandinātu vienlaikus, un vēl nekad viņam tas nebija izdevies. Taču kas bija par stundu, neviens nezināja: pulksteņi jau sen bija nosituši divpadsmit reizes, bet dimdināja un dimdināja, vēstīdami jauna, savāda laikmeta sākumu.
Dieva dēļ, kas tas par troksni? — noprasīja Laseizs.
Misters Streindžs piecēlās kājās. Viņš sāka berzēt rokas — tas allaž liecināja, ka viņš ir ļoti satraukts un nobažījies. — Streindžs ir klāt, — viņš žigli atbildēja. Tad pateica kaut kādu vārdu. Pulksteņi apklusa.
Ar troksni atvērās durvis. Misters Norels un Laseizs iztrūkušies pagriezās, visnotaļ gatavi, ka uz sliekšņa stāvēs Streindžs. Tomēr nācējs bija tikai Lūkass līdz ar diviem citiem kalpiem.