Mister Norel! — Lūkass iesāka. — Man liekas…
Jā, jā! Es zinu! Aizej uz pieliekamo kambari virtuves patrepē. Zem palodzes ir lāde, tur tu atradīsi svina ķēdes, svina slēdzenes un svina atslēgas. Atnes to visu šurp! Ātri!
Es tikmēr aiziešu pēc pistolēm,— paziņoja Laseizs.
No tām nebūs nekāda labuma, — iebilda misters Norels.
O, jūs būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudzas ķibeles var izbeigt ar pāris pistoļu palīdzību!
Nepagāja ne piecas minūtes, kad visi jau bija atgriezušies: Lūkass, negribīgs un nelaimīgs, nāca ar ķēdēm un atslēgām, Laseizs ar savām pistolēm, un viņam aiz muguras salonā ienāca vēl četri vai pieci kalpi.
Kā jums liekas, kur viņš ir? — Laselzs jautāja.
Bibliotēkā. Kur tad citur? Nāciet!
Viņi izgāja no salona un iegriezās ēdamistabā. No turienes iznāca gaitenltī, kurā atradās inkrustēta melnoka bufete, marmora statuete — kentaurs ar kentaura kumeļu, un glezna, kurā bija attēlota Salome ar Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes. Viņi apstājās pie divām durvīm. Tās, kas atradās pa labi, Laselzam likās svešādas, it kā viņš tās redzētu pirmo reizi. Sekodami misteram Norelam, viņi pa tām iegāja, un acumirklī nokļuva atpakaļ salonā.
Pagaidiet, — misters Norels apjucis izdvesa. Viņš atskatījās. — Es laikam kaut ko… Nē. Pagaidiet. Ā, sapratu. Nāciet!
Viņi vēlreiz izgāja cauri ēdamistabai un nonāca gaitenītī. Šoreiz viņi iegāja pa durvīm, kas atradās pa kreisi. Arī tās viņus uzreiz izveda salonā.
Misteram Norelam paspruka skaļš, izmisīgs kliedziens.
Viņš ir izjaucis manu labirintu un noaudis jaunu, lai es nekur netiktu!
Reizēm, ser, — atļāvās aizrādīt Laselzs, — man gribētos, kaut jūs nebūtu viņu tik labi mācījis.
Ā, bet es viņam to neesmu mācījis — un varat nešaubīties, arī neviens cits viņam to nevarēja ierādīt! Vai nu viņu skolojis pats Nelabais, vai arī viņš to apguvis tepat, šo pašu nakti. Mans ienaidnieks ir īsts ģēnijs! Aizslēdziet durvis, lai viņš netiek iekšā, un kas notiks? Vispirms viņš iemācīsies atmūķēt slēdzeni, bet pēc tam izgudros citu, labāku, un ieslodzīs jūs pašu!
Lūkass un pārējie aizdedza jaunas sveces, it kā domādami, ka gaisma palīdzēs redzēt cauri Streindža burvestībām un viņi spēs atšķirt īstenību no maģijas. Drīz visas trīs telpas laistījās spožā gaismā. Katrā brīvā vietā stāvēja pa svečturim, taču šis spožums tikai vēl vairāk sajauca prātus. Viņi gāja no ēdamistabas uz salonu, no salona gaitenī… — Kā alā iesprostotas lapsas, — noteica Laselzs. Lai ko viņi darīja, lai ko izmēģināja, nekur tālāk par šīm trim telpām viņiem neizdevās tikt.
Ritēja laiks. Neviens nezināja, vai pagājušas minūtes vai stundas. Pulksteņi vienprātīgi rādīja pusnakti. Visos logos bija redzama melnā, Mūžīgā Nakts un svešas zvaigznes.
Misters Norels apstājās un aizvēra acis. Viņa seja bija tumša un spriega kā sažņaugta dūre. Viņš stāvēja kā sastindzis, vien lūpas tikko manāmi kustējās. Uz mirkli pavēris plakstus, viņš teica: — Nāciet man līdzi. — Atkal aizvēra acis un sāka iet. Likās, viņš iet pa gluži citu namu, kas neizprotamā veidā ievietojies Hartfjū abatijā. Nogriezdamies pa labi, iedams pa kreisi viņš gāja pa gluži jaunu ceļu — tā šai namā vēl neviens nebija gājis.
Pēc trim četrām minūtēm viņš atvēra acis. Lūk, ari meklētais gaitenis — tas, ar akmens grīdu, — un tā galā — augstās, tumšās bibliotēkas durvis.
— Tā, nu beidzot mēs redzēsim, ko viņš tur dara! — misters Norels iekliedzās. — Lūkas, turi pa rokai svina ķēdes un slēdzenes! Svins ir pats labākais aizsarglīdzeklis pret maģiju. Mēs savažosim viņam rokas, tad viņš vairs nespēs tik brīvi rīkoties. Mister Laselz, kā jums šķiet, cik ātri mēs varam nogādāt vēstuli ministriem? — Nesagaidījis atbildi, viņš izbrīnīts atskatījās.
Viņš te bija gluži viens.
Kaut kur netālu skanēja Laselza balss: šo salto, laisko runu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Viņš dzirdēja kādu no kalpiem atbildam; tad ierunājās Lūkass. Pamazām visas skaņas aizslīdēja arvien tālāk. Vairs nevarēja dzirdēt, kā viņa kalpi skraida pa istabām. Visapkārt valdīja klusums.
64
Divējas lēdijas Poulas
1817. gada februāra vidus
Oiio! Tas nu bija kas negaidīts, — teica Laseizs.
Viņš kopā ar kalpu bariņu stāvēja pie ēdamistabas ziemeļu sienas — pie sienas, kurai misters Norels pirms brīža vienā mierā bija izgājis cauri.
Laseizs pielika roku pie mūra: tas bija blīvs un ciets. Piespieda spēcīgāk: tas nekustējās.
Kā jums liekas, vai viņš tā arī bija domājis? — brīnīdamies vaicāja viens no kalpiem.
Pēc manām domām, nav svarīgi, ko viņš bija domājis, — atbildēja Lūkass. — Tagad viņš ir kopā ar misteru Streindžu.
Tikpat labi varētu teikt — ar pašu Sātanu! — paturpināja Laseizs.
Kas tagad būs? — jautāja kāds cits kalps.
Neviens nezināja, ko sacīt. Visiem prātā tēlojās maģisku kauju ainas: misters
Norels apšauda Streindžu ar mistiskām lielgaballodēm; Streindžs sauc velnus, lai tie aizrauj misteru Norelu prom. Viņi ausījās pēc cīņas trokšņiem. Neko nesaklausīja.
Blakus istabā atskanēja kliedziens. Kāds no saimes ļaudīm bija atvēris salona durvis un atklājis aiz tām rītistabu. Aiz rītistabas bija mistera Norela mazā viesistaba, aiz tās — viņa garderobes istaba. Bija atjaunojies vecais mājas iekārtojums; labirints bija izjaukts.
Visi jutās milzīgi atviegloti. Kalpi tūdaļ pat pameta Laselzu un devās uz virtuvi — viņu kārtas ļaužu dabisko tversmi un remdinājumu. Laselzs — gluži tikpat dabiski — lepnā vientulībā ierīkojās mistera Norela mazajā salonā. Viņš vairāk vai mazāk grasījās tur sēdēt un gaidīt misteru Norelu, — vai, ja misters Norels vairs neatgriežas, sagaidīt Streindžu un nošaut ļaundari. "Galu galā," viņš domāja, "ko burvis var iesākt pret svina lodi? Lode ietrieksies viņa sirdī ātrāk, nekā viņš paspēs noskaitīt buramvārdus."
Tomēr šīs domas bija vājš mierinājums. Nams bija pārlieku kluss, tumsa pārlieku maģiska. Viņš pārlieku labi apzinājās, ka vienā mājas galā omulīgi pļāpā visi kalpi, otrā — divi burvji dara Dievs zina ko, bet viņš viens pats sēž pa vidu. Kaktā stāvēja augsts, vecs pulkstenis, pēdējais, kas bija palicis no mistera Norela bērnu dienu mājas iedzīves. Streindža ierašanās brīdī tas līdz ar visiem citiem pulksteņiem sāka rādīt divpadsmit, — taču nepavisam nelikās labprātīgs. Vecais stundenis, kā vien prazdams, protestēja pret tik negaidītu notikumu pavērsienu: tas tikšķēja šķībi un greizi, it kā būtu apskurbis — vai kaistu drudzī — un laiku pa laikam izgrūda ērmotu skaņu, kas ļoti atgādināja nopūtu. Šo dvesicnu izdzirdot, Laselzam katru reizi, šķita, ka tas ir Streindžs, kas nemanot ienācis un grasās kaut ko sacīt.
Viņš cēlās no krēsla un devās pie kalpiem uz virtuvi.
Hartfjū abatijas virtuve ļoti līdzinājās lielas baznīcas pazemei: tajā bija pārpārēm klasisku stūru un klasiskas tumsas. Plašās telpas vidū dega daudz tauku sveču, un ap tām bija sanākuši visi kalpi, ko Laselzs bija namā manījis, un ļoti daudz tādu, kurus viņš nekad nebija redzējis. Viņš palika stāvam kāpņu augšgalā un nevērīgi atspiedās pret kolonnu.
Lūkass pacēla acis un viņu uzrunāja:
— Mēs, ser, te spriedām, ko darīt. Izlēmām uz to ātrāko doties prom. Te palikdami, mēs misteram Norelam nekādi nevaram palīdzēt, toties kaut kas slikts ar mums gan var atgadīties. Tā mēs esam nolēmuši, ser, bet, ja jums ir citas domas, es labprāt tās uzklausīšu.