Ap pulksten trijiem tai pašā dienā, kad misters Drolaits klausījās itāliešu dziedātājas priekšnesumu, Lūkass, mistera Norela sulainis, klauvēja pie kāda Bransvik-skvēra nama durvīm: turp misters Norels bija aicināts, lai tiktos ar seru Volteru. Misters Norels tika lūgts ienākt un ievests izmeklēti iekārtotā otrā stāva istabā.
Pie sienām karājās milzīgas gleznas zeltītos, ļoti mākslinieciskos rāmjos. Visās bija attēlota Venēcija, taču gleznotājs bija vēlējies attēlot apmākušos dienu, kad lija auksts, brāzmains lietus, un Venēcija — pilsēta, kas būvēta no vienādās daļās ņemta saulaina marmora un saulainas jūras, — slīga drūmā Londonas miglā. Jūras zilumu, mākoņu baltumu un zelta vizmu bija pārmākuši slīkonīgi pelēkie un zaļie toņi. Vējš trieca logā lietus šaltis (cik melanholiska skaņa); spodrās tulpjkoka spoguļskapīšu un riekstkoka rakstāmgaldu virsmas vispārējā pelēcībā bija kļuvušas par melniem spoguļiem un tumši atspīdināja cita citu. Lai cik grezni šī istaba bija iekārtota, tā šķita apbrīnojami neomulīga: nebija nedz sveču, kas klīdinātu krēslu, nedz uguns, kas aiztramdītu drēgnumu. Likās, saimniecību šeit pārzina cilvēks, kam dota teicama redze un kas nemēdz salt.
Sers Volters Pouls piecēlās pretim, lai apsveicinātos ar misteru Norelu, un lūdza atļauju stādīt priekšā misis Vintertoni un viņas meitu, Vintertones jaunkundzi. Kaut gan sers Volters runāja par divām dāmām, misters Norels redzēja tikai vienu, cienījama vecuma lēdiju, kuras stāja pauda lielu cienīgumu un jaušamu valdonību. Misters Norels apmulsa. Viņš nodomāja, ka sers Volters ir acīm redzami pievīlies, taču nebūtu pieklājīgi celt iebildumus pašā sarunas sākumā. Juzdamies visai apjucis, viņš paklanījās valdonīgajai dāmai.
Ļoti priecājos ar jums iepazīties, ser, — bilda sers Volters. — Esmu par jums daudz dzirdējis. Man radies iespaids, ka Londonā runā gandrīz tikai par neparasto misteru Norelu vien. — Tad viņš uzrunāja valdonīgo dāmu: — Misters Norels ir burvis, kundze, un savā dzimtajā Jorkšīras grāfistē viņš iemantojis lielu slavu.
Valdonīgā dāma pievērsa misteram Norelam ciešu skatienu.
Jūs it nemaz neesat tāds, kā es gaidīju, mister Norel, — sers Volters atzīmēja. — Man stāstīja, ka jūs esat praktizējošs burvis, — ceru, ka tas jūs neaizvaino, ser, es tikai atkārtoju, ko man sacīja, — un man jāatzīst, ka es jūtos atvieglots, ieraugot, ka jūs it nemaz tādam nelīdzināties. Londonu ir apsēduši neskaitāmi viltus burveļi, kas izkrāpj cilvēkiem naudu, solīdami zilus brīnumus. Vai jūs esat redzējis Vinkulu? To, kas sēž būdā blakus Svētajam Kristoferam pie Biržas? Viņš ir pats nejēdzīgākais no visa bara. Jūs jau laikam, kā es noskāršu, esat maģijas teorētiķis? — Sers Volters iedrošinoši pasmaidīja. — Ak jā, man sacīja, ka jūs vēlaties man kaut ko lūgt.
Misters Norels lūdza seru Volteru viņu atvainot, taču viņš tik tiešām esot praktizējošs burvis. Sers Volters izskatījās pārsteigts, un misters Norels izteica cerību, ka šī atzīšanās neliks viņam zaudēt sera Voltera labvēlību.
Nē, nē, nekādā ziņā, — sers Volters pieklājīgi nomurmināja.
Maldi, kas tur jūs savā varā, — misters Norels sacīja, — es, protams, runāju par uzskatu, ka visi praktizējošie burvji noteikti ir šarlatāni, — ir radušies no Anglijas burvju kaunpilnās dīkdienības pēdējo divu gadsimtu laikā. Esmu veicis vienu nelielu maģisku darbiņu — Jorkas iedzīvotāji savā laipnībā apgalvoja, ka tas bijis vienreizējs, — tomēr man jums jāsaka, ser Volter, ka tik daudz spētu paveikt jebkurš pieticīgi apdāvināts burvis. Šī vispārējā letarģija ir atņēmusi mūsu dižajai nācijai tās stiprāko atspaidu, un mēs esam palikuši bez aizstāvības. Šo trūkumu es ceru izlabot. Varbūt citi burvji spēj atstāt novārtā savu pienākumu — es nespēju. Ser Volter, esmu ieradies, lai piedāvātu jums savu palīdzību mūsu pašreizējās grūtībās.
Mūsu pašreizējās grūtībās? — sers Volters pārvaicāja. — Ā, jūs runājat par karu? — Viņš ļoti plati atvēra savas mazās, melnās actiņas. — Dārgais mister Norel! Kāds karam sakars ar buršanu? Vai buršana — kāds tai sakars ar karu? Man liekas, es esmu dzirdējis par to, ko jūs paveicāt Jorkā, un ceru, ka mājasmātes bija pateicīgas, taču es nespēju iztēloties, kā mēs šādas burvestības varētu pielietot karā! Jā gan, kareivji ir ļoti netīri, bet ziniet, man jāteic, — un viņš sāka smieties, — viņiem jādomā par svarīgākām lietām.
Nabaga misters Norels! Viņš nebija dzirdējis Drolaita sadomāto pastāstu par to, kā elfi izmazgājuši jorkiešu drānas, un bija pagalam satriekts. Viņš apliecināja seram Volteram, ka ne reizi mūžā nav mazgājis veļu — ne ar burvestībām, ne arī kā citādi —, un pastāstīja, ko patiesībā bija paveicis. Taču dīvainā kārtā, lai arī misters Norels spēja darīt tādus brīnumus, kurus redzot, no tiesas aizrāvās elpa, viņš par tiem stāstīja savā parastajā sausajā manierē, un seram Volteram palika iespaids, ka pustūkstoša akmens tēlu atdzīvošanās un vienlaicīga runāšana Jorkas katedrālē bijis visai neinteresants notikums un viņam tiešām paveicies, ka viņš tobrīd atradies citur.
Jā, tas ir ļoti interesanti. Taču es joprojām ne gluži saprotu, kā…
Šai brīdī kāds ieklepojās, un, līdzko sers Volters izdzirdēja klepu, viņš uzreiz apklusa, gluži kā saausīdamies.
Misters Norels atskatījās. Pašā tālākajā un tumšākajā istabas kaktā uz dīvā- niņa, cieši ietinusies lielā, baltā lakatā, gulēja jauna meitene baltā kleitā. Viņa gulēja pilnīgi nekustīgi, ar vienu roku piespiedusi pie mutes nēzdodziņu. Viņas poza, nekustīgums, itin viss uzreiz lika domāt par ciešanām un grūtu slimību.
Misters Norels visu laiku bija juties pilnīgi pārliecināts, ka tai kaktā neviena nav, un tāpēc gandrīz iztrūkās no viņas piepešās parādīšanās, it kā meiteni tur būtu uzbūrušas cita burvja maģiskās mākas. Kamēr viņš raudzījās uz meiteni, to savā varā sagrāba jauna klepus lēkme, kas nebeidzās un nebeidzās. Sers Volters šajā laikā jutās manāmi neveikli. Viņš neskatījās uz meiteni (toties skatījās uz visu citu, kas atradās šajā istabā). Viņš paņēma no galdiņa apzeltītu nieku, apgrieza kājām gaisā, aplūkoja no apakšas un nolika vietā. Vispēdīgi arī viņš iekāsējās — īsi nokremšļojās, it kā vēlēdamies sacīt, ka visi kāsē, — kas var būt dabiskāks par kāsu — kāsēšana nekad, nekādos apstākļos nevar modināt bažas. Meitene uz divāniņa beidzot bija tikusi galā ar klepus lēkmi un nu gulēja gluži klusa un nekustīga, lai gan nešķita, ka elpošana viņai padotos bez grūtībām.
Mistera Norela skatiens atrāvās no jaunās dāmas, aizceļoja pie lielās, drūmās gleznas viņai virs galvas, un burvis mēģināja atcerēties, ap ko pirmīt bija vēr- pusies saruna.
Tās ir laulības, — pavēstīja majestātiskā lēdija.
Piedodiet, kundze? — misters Norels nesaprata.