Uzklausīsi! — Laseizs izsaucās. Viņš izbrīnā skatījās apkārt, un šis izbrīns pa daļai pat bija īsts. — Pirmo reizi mūžā sulainis vēlas zināt manas domas! Ļoti laipni, bet es laikam tomēr atsacīšos piedalīties šajā… — Viņš apklusa, meklēdams īsto vārdu, un galu galā izvēlējās aizskarošāko no visiem, kas bija viņa vārdu krājumā, — …šajā demokrātijā.
Kā vēlaties, ser, — Lūkass rimti atbildēja.
Anglijā tagad droši vien jau ir diena, — viena 110 kalponēm ierunājās, ar ilgošanos lūkodamās augstu mūrī izcirstajos logos.
Mēs jau arī esam Anglijā, muļķe! — Laseizs uzsauca.
Nē, ser, — Lūkass bija citās domās. — Neesam vis. Anglijā nav šādu briesmu lietu. Deivij, cik ātri tu vari izvest laukā zirgus?
Oho! — Laseizs iesaucās. — Jūs, es teikšu, 11u gan esat visai pārdroši, — manā klātbūtnē runājat par zirgu zagšanu! Ko, jūs varbūt iedomājaties, ka es to paturēšu noslēpumā? Gluži otrādi! F.s gādāšu, lai jūs visus pakar!
Daži no saimes ļaudīm meta bailīgus skatienus uz pistolēm, ko Laseizs turēja rokās. Lūkass necēla ne ausu.
Drīz kalpi nosprieda, ka tie, kuriem kaut kur netālu dzīvo draugi vai radi, dosies pie tiem. Pārējie sēdīsies zirgos un dosies uz fermām, kas atradās uz mistera Norela zemes.
Vai redzat, ser? — Lūkass uzrunāja Laselzu. — Neviens neko nezog. Neviens no mums nav zaglis. Viss, kas pieder misteram Norelam, paliks uz mistera Norela zemes — un mēs rūpēsimies par zirgiem tāpat, it kā tie joprojām būtu stallī, — bet mēs nevaram dzīvas radības atstāt šai Mūžīgajā Tumsībā, tas būtu aplam nežēlīgi.
Drīz pēc tam kalpi devās prom 110 Hartfjū (cik ilgs laiks pagāja, bija grūti pateikt — arī viņu kabatas pulksteņi bija apstājušies un rādīja pusnakti). Iekāruši elkoņos grozus un tarbas, uzmetuši plecos mugursomas, viņi aiz pavadām veda līdzi zirgus. Līdzi gāja arī divi ēzeļi un kaza, kas visu savu mūžu bija dzīvojusi stallī, jo zirgiem patika tās sabiedrība. Turēdamies pa gabalu, viņiem sekoja Laseizs: viņam ne prātā nenāca radīt iespaidu, ka viņam ir kāds sakars ar šo kranču un skrandaiņu gājienu, taču arī palikt vienam abatijā nepavisam negribējās.
Desmit jardus pirms upes viņi izgāja no Tumsības un nonāca rītausmā. Gaiss pēkšņi bija pilns smaržu — tas smaržoja pēc sarmas, pēc ziemīgas zemes un upes. Parka krāsas un aprises, likās, bija kļuvušas košākas un gludākas, it kā Anglija pa nakti būtu radīta no jauna. Nabaga kalpi, kas bija mocījušies bažās, vai viņiem šai dzīvē vēl lemts redzēt ko citu, izņemot Tumsību, ļoti priecājās.
Pulksteņi atkal sāka tikšķēt, un, noturējuši vispārēju apspriedi, viņi nolēma, ka patlaban ir ceturksnis uz astoņiem.
Tomēr nakts raizes un uztraukumi vēl nebija beigušies. Viena tilta vietā pāri upei veda divi.
Klāt piesteidzās Laselzs.
Kas tas? — viņš noprasīja, rādīdams uz jauno tiltu.
Viens no kalpiem — vecs vīrs, kura bārda plīvoja viņam pie zoda kā balts mākonītis, — atsacīja, ka tas esot elfu tilts. Viņš to redzējis savās bērnu dienās. Tas esot ļoti sens, no tiem laikiem, kad Jorkšīrā vēl valdīja Džons Askglāss. Tas sabrucis un nojaukts jau mistera Norela tēvoča dzīves laikā.
Tas ir uzradies no jauna, — nodrebēdams sacīja Lūkass.
Kas atrodas aiz tā? —jautāja Laselzs.
Vecais kalps atbildēja, ka sensenos laikos pa šo tiltu varēja nonākt Nort- hallertonā, pa ceļam izejot cauri dažādām ļoti ērmotām vietām.
Vai tas krustojas ar ceļu, ko mēs redzējām netālu no "Sarkanā nama"? — Laselzs tincināja.
Vecais kalps grozīja galvu. Viņš nezināja.
Lūkass kļuva nepacietīgs. Viņam gribējās pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes.
Elfu ceļi ir citādi nekā kristiešu ceļi, — viņš sacīja. — Bieži tie nemaz neved turp, kurp tiem jāved. Bet kāpēc mēs vispār par to runājam? Neviens uz tā nejauceņa ne kāju nespers.
Pateicos par ziņām, — paziņoja Laselzs, — bet es pats izlemšu, ko man darīt. — Brīdi viņš vilcinājās, tad lieliem soļiem devās uz elfu tilta pusi.
Vairāki kalpi sauca viņu atpakaļ.
Ai, lai dara, ko grib! — Lūkass noteica, ciešāk saņemdams grozu, kurā sēdēja viņa kaķis. — I,ai iet pazušanā, ja reiz pats tā vēlas. Kā sacīt jāsaka, tā viņam arī vajag. — Pametis uz Laselzu vēl pēdējo netīksmes pilno skatienu, viņš kopā ar pārējiem iegāja parkā.
Viņiem aiz muguras slējās Melnais Stabs, un tā virsotne nozuda Jorkšīras pelēkajos padebešos.
Divdesmit jūdžu tālāk Čaildermass patlaban šķērsoja mūļu tiltu, kas veda uz Stārkrosu. Izjājis cauri ciemam, viņš apturēja zirgu pie kungu nama un nolēca zemē.
Ei! Ei, atveriet! — viņš ar pātagu piedauzīja pie durvīm. Tad vēl mazliet paklaigāja un pāris reižu pamatīgi iespēra pa vērtni.
Pretī iznāca divi kalpi. Visa šī bļaustīšanās un dauzīšanās bija viņus krietni iztrūcinājusi, un tagad, pacēluši sveci augstāk un ieraudzījuši, ka trokšņa cēlājs ir negants rīkļurāvējs ar brūces pāršķeltu seju un asiņainu kreklu, abi nesajūtās ne kripatiņu mierīgāki.
Nestāviet, mutes iepletuši! — Čaildermass viņiem uzsauca. — Ejiet un pasauciet savu saimnieku! Viņš mani pazīst!
Pagāja vēl desmit minūtes, un tad, ģērbies rītasvārkos, ieradās misters Segunds. Čaildermass, nepacietīgi gaidīdams turpat aiz durvīm, ieraudzīja, ka viņš iet pa gaiteni, acis aizvēris: kalps veda viņu aiz rokas. Viss likās skaidrāks par skaidru: misters Segunds bija kļuvis akls. Kalps nostādīja viņu Čaildermasa priekšā. Viņš atvēra acis.
Lai Dievs žēlīgs, mister Čaildermas! — viņš iekliedzās. — Kas noticis ar jūsu seju?
Kāds kļūdas pēc to noturēja par apelsīnu. Un kas ar jums, ser? Vai jūs esat slims?
Nē, slims ne. — Misters Segunds manāmi jutās neveikli. — Man vienkārši jādzīvo nemitīgā saskarsmē ar stipru maģiju. Es agrāk nezināju, cik tas ir mokoši, — vismaz tad, ja cilvēks ir jutīgs pret maģiju. Ar prieku jāteic, ka neviens no kalpiem neko nejūt.
Misters Segunds izskatījās savādi nemateriāls, gandrīz it kā uzgleznots gaisā. Tikko jaušama caurvēja vēsmiņa no loga rāmja sacēla viņa matus stāvus, savērpa cirtās un sprogās, it kā tiem vispār nebūtu svara.
Jūs jau pats droši vien tādēļ arī esat ieradies, — viņš runāja tālāk. — Taču varat paziņot misteram Norelam, ka es neko neesmu darījis, — vien pētījis to, kas notiek pats no sevis. Atzīšos, esmu šo to pierakstījis, bet viņam nav iemesla būt neapmierinātam.
Kāda maģija? — jautāja Čaildermass — Es neko nesaprotu. Un, jā, mistera Norela pēc nevajag uztraukties. Viņam tagad ir pašam savas raizes, un viņš vispār nezina, ka es esmu šeit. Ar ko īsti jūs šeit nodarbojaties, mister Segund?
Tikai vēroju un pierakstu — kā arī pieklājas burvim. — Misters Segunds pieliecās viņam tuvāk, nepacietīgi vēlēdamies pateikt galveno: — Un esmu nonācis pie dažiem ļoti pārsteidzošiem slēdzieniem par lēdijas Poulas slimību!
Ak tā?
Pēc manām domām, tas nepavisam nav ārprāts. Tā ir maģija! — Misters Segunds apklusa, ļaudams Čaildermasam brīnīties, un izskatījās nedaudz vīlies, kad tas tikai palocīja galvu.
Man ir līdzi kāds nieciņš, kas pieder viņas gaišībai, — Čaildermass bilda. — Tas viņai jau sen bija vajadzīgs. Tādēļ es jūs lūdzu, esiet tik laipns un aizvediet mani pie viņas.
Ā, bet…
Mister Segund, es viņai neko ļaunu nedarīšu. Man liekas, es viņai varētu izdarīt ko labu. Zvēru pie kraukļa un grāmatas. Pie Kraukļa un Grāmatas! [131] [1] Sens ziemeļangļu zvērests. Džona Askglāsa ģerbonī bija attēlots lidojošs krauklis uz balta fona; viņa valdības galvas Viljama Lančestera ģerbonī — vēl arī atvērta grāmata.