Gandrīz visu trīspadsmito gadsimtu Džons Askglāss nodarbojās ar studijām un maģiju, valdīšanu atstādams Lančestera pārziņā. Lančestera ģerbonis bija redzams visās galvenajās tiesas zālēs un uz daudziem svarīgiem juridiskiem dokumentiem; tā nu ļaudis pamazām sāka zvērēt pie kraukļa un grāmatas — šā ģerboņa elementiem.
Es nevaru jūs pie viņas aizvest, — teica misters Segunds. Viņš pacēla roku, neļaudams Čaildermasam iebilst. — Ne jau tāpēc, ka es nevēlētos to darīt. Es nespēju. Jūs aizvedīs Čārlzs. — Viņš norādīja uz kalpu, kas stāvēja turpat līdzās.
Tas likās visai ērmoti, bet Čaildermasam šobrīd nebija noskaņojuma strīdēties. Misters Segunds ieķērās Čārlzam elkonī un aizvēra acis.
Aiz Stārkros-holas akmens plāksnēm un ozola paneļiem parādījās cita nama aprises. Čaildermass ieraudzīja augstus gaiteņus, kas stiepās neiedomājamos tālumos: izskatījās, itin kā burvju lukturī būtu ieliktas divas bildītes uzreiz, un viena aina spīdētu cauri otrai. No iešanas it kā pa diviem namiem vienlaikus Čaildermasam jau pēc mirkļa kļuva nelabi, itin kā viņš būtu dabūjis jūras- slimību. Arvien vairāk sajuka prāti — ja viņu atstātu vienu, viņš pavisam drīz vairs nezinātu, kurp jāiet tālāk. Čaildermass nezināja, vai viņš iet vai varbūt krīt, vai viņš uzkāpj pa vienu pakāpienu vai varbūt pievārē bezgalīgi garas kāpnes. Brīžam viņš it kā slīdēja pa akmeni bruģētiem plašumiem, kaut patiesībā gandrīz stāvēja uz vietas. Galva griezās, likās, viņš tūlīt paģībs.
Stāt! Stāt! — viņš iekliedzās un, aizvēris acis, noslīga uz grīdas.
Maģija jūs ietekmē ļoti nelāgi, — sacīja misters Segunds. — Vēl stiprāk nekā mani. Aizveriet acis un turieties man pie rokas. Čārlzs aizvedīs mūs abus.
Abi aizvēra acis un gāja. Čārlzs izstūrēja viņus cauri pagriezienam pa labi un veda augšup pa kāpnēm. Otrajā stāvā misters Segunds kaut ko nomurmināja neredzamam sarunu biedram. Čārlzs pavilka Čaildermasu uz priekšu. Likās, viņš ieiet pa durvīm. Aiz tām smaržoja pēc tīras veļas un izkaltētām rozēm.
Sis ir tas cilvēks, kuram vajagot ar mani runāt? — jautāja sievietes balss. Tā izklausījās dīvaini — it kā skanētu no divām pusēm uzreiz — it kā tai līdzi nāktu atbalss. — Bet es viņu pazīstu! Tas ir burvja kalps! Viņš ir…
Es esmu tas cilvēks, kuru ķēra jūsu gaišības šāviens, — Čaildermass teica un atvēra acis.
Viņš ieraudzīja nevis vienu sievieti, bet divas — vai varbūt drīzāk vajadzētu sacīt: ieraudzīja vienu sievieti divējos veidolos. Abas, sēdēdamas vienādās pozās, bija pacēlušas pret viņu acis. Abas atradās vienā un tai pašā vietā, un Čailderma- sam, uz viņām raugoties, ap dūšu sametās tikpat šķērmi kā pirmīt, ejot pa gaiteņiem.
Viena lēdija Poula sēdēja atzveltni šai Jorkšīras namā; viņa bija ģērbusies ziloņkaula krāsas rītakleitā un lūkojās mierīgi un vienaldzīgi. Otra bija blāvāka — rēgaināka. Viņa sēdēja tumšā, labirintam līdzīgā namā, un bija ģērbusies asins- sarkanā vakarkleitā. Tumšajos matos mirdzēja dārgakmeņi vai zvaigznes, 1111 viņa raudzījās Čaildermasam pretī ar dusmām un naidu.
Misters Segunds pavilka Čaildermasu mazliet pa labi.
Nostājieties šeit! — viņš pacilāti čukstēja. — Tagad aizveriet vienu aci! Vai redzat? Skatieties? Mutes vietā viņai ir sarkanbalta roze!
Maģija katru 110 mums iespaido citādi, — atsaucās Čaildermass. — Es redzu kaut ko ļoti savādu, bet rozi neredzu.
Kā jums pietika nekaunības šeit ierasties? — abas lēdijas Poulas uzrunāja Čaildermasu. — Es zinu, kas jūs esat un kā vārdā nākat!
Es neesmu ieradies mistera Norela uzdevumā. Patiesību sakot, es pats īsti nezinu, kā vārdā nāku. Laikam Džonatana Streindža vārdā. Man liekas, viņš sūtīja man ziņu — un es domāju, ka šī ziņa attiecas uz jūsu gaišību. Taču ziņnesim neļāva pie manis nokļūt, un ziņa gāja zudumā. Jūsu gaišība, varbūt jūs pati zināt, ko misters Streindžs man vēlējās par jums pavēstīt?
Jā, — atbildēja abas lēdijas Poulas.
Vai jūs man nepateiktu?
Ja es mēģināšu ko sacīt, — abas atbildēja, — jūs izdzirdēsit vienīgi ārprātu.
Čaildermass paraustīja plecus.
Ks divdesmit gadu esmu dzīvojis starp burvjiem. Ārprāts man nav nekas jauns. Stāstiet!
Tā nu viņa (jeb viņas) sāka stāstīt. Misters Segunds uzreiz izvilka no rīta- svārku kabatas piezīmju grāmatiņu un ātri rakstīja līdzi. Taču Čaildermasam izskatījās, ka abas lēdijas Poulas vairs nerunā vienā balsī. Tā lēdija Poula, kas sēdēja Stārkros-holā, stāstīja teiku par meitiņu no Kārlailas apkaimes, [132] [1] Kādu rudens rītu Kambrijas meitiņa izgāja savas vecāsmātes dārzā. Nomaļā nostūri viņa atrada namiņu, kas bija apmēram tik augsts un tik plats kā bišu strops; namiņš bija celts no zirnekļu tīmekļiem, sastīvināts un nobalsināts ar sarmu. Mežģīņu namiņā dzīvoja ļoti maza radība, kas dažreiz izskatījās mūžveca, bet citreiz — ne vecāka par pašu Kambrijas meitiņu. Ļoti mazā būtne Kambrijas meitiņai pastāstīja, ka viņa esot dziedātājputnu gane un jau gadu simteņiem ganot šī novada strazdus, plukšķus un cīruļus. Visu ziemu Kambrijas meitiņa rotaļājās kopā ar putnugani, un augumu starpība viņu draudzībai it nemaz netraucēja, — patiesībā putnugane šo traucēkli novērsa, vai nu izstiepdamās tikpat gara kā Kambrijas meitiņa, vai arī padarīja abas tik mazas kā putni, vaboles vai sniegpārslas. Putnugane iepazīstināja Kambrijas meitiņu ar daudzām ērmīgām un interesantām personām; dažai no tām bija vēl ekscentriskāks un jaukāks mājoklis. turpretim sieviete asinssarkanajā vakartērpā, liekas, runāja par kaut ko pavisam citu. Viņas acis dusmās kvēloja, savu stāstu viņa pavadīja ar izteiksmīgiem žestiem — bet par ko viņa runāja, Čaildermass nedzirdēja: aušīgā pasaciņa par Kambrijas meitenīti pilnīgi apslāpēja viņas vārdus.
Lūk! Tagad jūs redzat? — misters Segunds izsaucās, pabeidzis rakstīt. — Tādēļ arī visi domā, ka viņa ir zaudējusi prātu — viņa stāsta šīs ērmīgās lietas un pasaciņas. Bet es esmu pierakstījis visu, ko viņa man stāsta, un sāku saskatīt sakritības ar senām elfu zintīm. Esmu pilnīgi pārliecināts — ja mēs ar jums ņemtos to pētīt, tad kādā grāmatā noteikti atrastu ziņas par tādiem elfiem, kam bijušas īpašas attiecības ar dziedātājputniem. Iespējams, viņi nav bijuši putnugani — jūs man piekritīsit, ar tik pastāvīgu amatu šī bezatbildīgā cilts nespētu nodarboties, — bet ir varbūtība, ka viņi piekopuši kādu īpašu, ar dziedātājputniem saistītu maģijas paveidu, — un kādam no viņiem labpaticis viegli iespaidojamam bērnam iestāstīt, ka viņš ir putnugans.
Iespējams, — Čaildermass bez lielas aizrautības atteica. — Bet viņa patiesībā vēlējās mums pastāstīt pavisam ko citu. Un es atcerējos, ko maģijā nozīmē rozes: klusēšanu. Tādēļ jūs viņai uz lūpām redzat sarkanbaltu rozi: viņa ir noburta, apklusināta.
Viņa ir apklusināta! — misters Segunds lielā pārsteigumā atkārtoja. — ļā, jā! Es saprotu! Esmu lasījis par tādiem gadījumiem. Bet kā lai mēs viņu atbrīvojam?
Čaildermass izvilka no svārku kabatas mazu lādīti — tā bija sirdēstu krāsā.
Jūsu gaišība, — viņš uzrunāja lēdiju Poulu, — iedodiet man kreiso roku.
Viņa ielika savu balto rociņu Čaildermasa brūnajā, grumbainajā delnā.