Čaildermass atvēra lādīti, izņēma pirkstu un pielika to trūkstošā vietā.
Nekas nenotika.
Jāatrod misters Streindžs, — ierunājās misters Segunds. — Vai misters Norels. Viņi droši vien pratīs to pieaudzēt.
Nē, — attrauca Čaildermass. — Pēc tā nav nekādas vajadzības. Ir citi laiki. Mēs ar jums, mister Segund, abi esam burvji. Un Anglija ir pilna ar maģiju. Cik studiju gadi mums abiem ir aiz muguras? Mēs noteikti zinām kaut ko šādam gadījumam piemērotu. Kā būtu, ja izmēģinātu Peila "Atjaunošanu un izlabošanu"?
Jā, formulu es zinu, — šaubījās misters Segunds. — Bet es nekad neesmu praktizējis maģiju.
Ja jūs neko nedarīsiet, tā arī paliks. Buriet, mister Segund!
Un misters Segunds būra. [133] [1] "Atjaunošanai un izlabošanai", kā gandrīz visām Mārtiņa Peila burvestībām, nepieciešams īpaši darināts burvju rīks jeb atslēdziņa. Šai gadījumā atslēdziņa ir krustam līdzīgs priekšmets, ko veido divas metāla sloksnītes. Četri krusta stari simbolizē pagātni un nākotni, veselumu (jeb veselību) un iztrūkumu (jeb slimību). Misters Segunds, kā viņš pats vēlāk rakstīja "Mūsdienu burvī", izmantoja karotīti un 110 lēdijas Poulas nesesera paņemtu matadatu; lēdijas Poulas istabene abus priekšmetus ar lentīti sasēja kopā
Pirksts lidin pielidoja pie rokas un pieauga klāt tā, ka no savienojuma vietas nepalika ne miņas. Tai pašā brīdī kaut kur pagaisa bezgalīgās, tumšās gātes, kas uz visām pusēm šķīrās viņiem apkārt; Čaildermasa acu priekšā abas sievietes kļuva viena.
Lēdija Poula lēni piecēlās kājās. Viņas skatiens svaidījās šurpu turpu, it kā viņa gluži no jauna būtu ieraudzījusi šo pasauli. Visi klātesošie redzēja, ka viņa ir pārvērtusies: vaibstos bija parādījusies dzīvība un kvēle, acīs zibēja dusmu uguns. Viņa pacēla abas rokas: plaukstas bija savilktas ciešās dūrēs, it kā viņa grasītos sitienā nolaist tās kādam uz galvas.
Es biju noburta! — viņa izkliedza. — Ļaundaris mani atdeva verdzībā, lai pretī dabūtu savu karjeru!
Lai Dievs žēlīgs! — iebrēcās misters Segunds. — Mīļā lēdij Poula…
Mister Segund, atturieties! — viņu apsauca Čaildermass. — Tukšiem vārdiem nav īstais brīdis! Lai viņa runā!
Manī viss bija miris, arī es pati vairs nebiju dzīva! — Viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa ar sažņaugto dūri iesita sev pa krūtīm. — Un ne tikai es! Citi vēl aizvien cieš šīs mokas! — Misis Streindža un mana vīra kalps Stīvens Bleks!
Viņa pastāstīja par saltajām, spokainajām ballēm, kurās viņai vajadzēja dejot, par baigajiem gājieniem pa tumšām ailēm, par dīvaino ligu, kas viņai un Stīvenam Blekam neļāva runāt par šīm ciešanām.
Misteru Segundu un kalpus, to visu dzirdot, pārņēma šausmas; Čaildermasa seja neizteica pilnīgi neko.
Jāraksta laikrakstu redaktoriem! — lēdija Poula kliedza. — Es gribu panākt publisku atmaskošanu!
Ko jūs vēlaties atmaskot? — misters Segunds vaicāja.
Burvjus, ko gan citu! Streindžu un Norelu!
Misteru Streindžu? — apstulba misters Segunds. — Nē, nē, jūs alojaties! Mīļā lēdij Poula, lūdzu, padomājiet par saviem vārdiem! Par misteru Norelu man nav sakāms itin nekas labs — tas, ko viņš jums nodarīja, ir briesmīgi! Bet misters Streindžs ne pie kā nav vainīgs — vismaz apzināti. Viņš ir drīzāk cietis, nevis darījis pāri!
Nepavisam! — kliedza lēdija Poula. — Tieši otrādi! Pēc manām domām, viņš ir ļaunākais no abiem! Ar savu nevērību, ar savu salto, vīrišķo maģiju viņš nodevis brīnišķīgāko starp sievietēm, labāko starp sievām!
Čaildermass piecēlās kājās.
Kurp jūs dosities? — misters Segunds jautāja.
Uzmeklēt Streindžu un Norelu,— Čaildermass atbildēja.
Kāpēc? — lēdija Poula metās viņam virsū. — Jūs gribat tos abus brīdināt? Lai viņi var sagatavoties sievietes atriebībai? O, kā vīrieši vienmēr aizstāv cits citu!
Nē. Es gribu viņiem palīdzēt atbrīvot Streindža kundzi un Stīvenu Bleķu.
Laseizs bija šķērsojis tiltu, un drīz taka veda mežā. Tā malā atradās statuja — sieviete, kas rokās cur izrautu aci un sirdi: gluži kā Čaildermass bija stāstījis. Dzeloņplūmju zaros karājās seni un neseni līķi. Zemi sedza sniegs, un valdīja dziļš klusums.
Gājis pavisam neilgu brīdi, viņš nonāca pie Čaildermasa aprakstītā torņa. Laselzam bija licies, ka tam jābūt pasakainam, neparastam un neredzētam. "Patiesībā," viņš domāja, "tas ir vienkāršāks par vienkāršu, kā parasta pils Skotijas pierobežā."
Augstu torņa mūrī bija lodziņš, kurā dega svece un vīdēja ēna. Laseizs pamanīja arī ko citu, Čaildermass nebija to ievērojis vai varbūt neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt: kokos ļumdēja čūskām līdzīgi radījumi. Tic smagnēji karājās zaros. Viens patlaban rija nost svaigu, gaļīgu līķi.
Starp kokiem un upīti stāvēja bālais jauneklis. Viņa skatiens bija tukšs, viņa uzacīs vizēja rasa. Vienpadsmitā vieglo dragūnu pulka mundieris, nodomāja Laseizs.
Laseizs jaunekli uzrunāja:
Pirms dažām dienām pie jums bija ieradies kāds mūsu tautietis. Viņš ar jums runāja. Jūs izaicinājāt viņu uz divkauju. Viņš aizbēga. Melnīgsnējs, nepatīkams zemas kārtas zellis ar nožēlojamām manierēm.
Ja arī bālais jauneklis pēc šī raksturojuma pazina Čaildermasu, viņš nelika to manīt, vien nedzīvā balsī sacīja:
Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis. Es izaicināšu…
Jā jel, jā! — Laseizs nepacietīgi pārtrauca. — Tas mani neinteresē. Esmu ieradies, lai cīnītos! Lai nomazgātu no Anglijas goda tā zeļļa gļēvulības dēļ radušos kauna traipu!
Tumšais stāvs dedzīgā interesē izliecās pa logu.
Bālais jauneklis klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.
Uff! — Laseizs īgni nošņācās. — Ak tad tā! Ja jums tā patīk labāk, varat uzskatīt, ka es grasos nekrietni aizskart to sievieti. Man visviens! Pistoles?
Bālais jauneklis paraustīja plecus.
Lai nepieļautu, ka bālais izlemj citādi, Laselzs paziņoja, ka viņi šausies no divdesmit soļu attāluma un pats to nomērīja.
Abi ieņēma savas vietas un jau bija pacēluši pistoles, kad Laselzs pēkšņi attapās:
Pagaidiet! — viņš iekliedzās. — Kā jūs sauc?
jauneklis tukši lūkojās viņam pretī:
Neatceros.
Abi reizē izšāva. Laselzam likās, ka jauneklis pēdējā brīdī pagriež pistoli sānis un tīšuprāt aizšauj garām. Laselzam bija vienalga: ja svešais ir gļēvulis, jo ļaunāk pašam. Turpretim viņa lode acīm tīkamā precizitātē trāpīja jauneklim tieši krūtīs. Ar tādu pašu spriegu interesi un gandarījumu, ko bija izjutis, nogalinot Drolaitu, Laselzs tagad vēroja mirstam bālo svešinieku.
Jaunekļa līķi viņš pakāra tuvākajā dzeloņplūmē un, īsinādams laiku, sāka šaudīt pa trūdošajiem līķiem un čūskām. Nodevies šai patīkamajai nodarbei ne ilgāk par stundu, viņš izdzirdēja uz meža takas klaudzam pakavus. No otras puses — drīzāk no Elfu zemes, nevis no Anglijas — tuvojās tumšs stāvs tumša zirga mugurā.
Laselzs apcirtās.
Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis… — viņš iesāka.
65
Pelni, pērles, sega un skūpsts
1817. gada februāra vidus
Kad Lūkass lldz ar citiem saimes ļaudīm devās prom no Hartfjū abatijas, Stīvens savā Hārlij-strītas istabiņā ģērbās.
Visādu ērmību Londonā ir pārpārēm, taču no visām pārsteidzošajām vietām galvaspilsētā pati pārsteidzošākā tolaik nenoliedzami bija Stīvena istaba. Tā bija stāvgrūdām pilna ar dārgām, retām vai brīnumainām lietām. Ja ministriem vai džentlmeņiem, kas vada Anglijas banku, kaut kādā veidā izdotos dabūt savās rokās dārgumus, kas atradās Stīvena istabā, visām viņu raizēm būtu gals. Viņi varētu nomaksāt Lielbritānijas parādus un ar to, kas paliktu pāri, no jauna uzbūvēt Londonu. Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija parūpējies, lai Stīvenam piederētu diezin kādu karaļvalstu kroņa dārgakmeņi un izšūtās drānas, ko reiz bija valkājuši koptu pāvesti. Puķupodos, kas stāvēja uz viņa istabas palodzēm, bija nevis augi, bet gan rubīnu un pērļu krusti, smalkas gemmas un sen aizmirstu karavīru ordeņu regālijas. Viņa šaurajā kumodē glabājās Siksca kapelas griestu fragments un kāda basku svētā gūžas kauls. Aizdurvē uz vadža karājās svētā Kristofera cepure, un gandrīz visu brīvo vietu uz grīdas aizņēma Mikēles Eņģeļa darinātā Lorenco dei' Mēdiči marmora statuja (vēl nesen tā rotāja slavenā valdnieka atdusas vietu Florencē).