Stivens skuvās, raudzīdamies spogulītī, kas ļodzīgi stāvēja uz Lorenco dei' Mēdiči ceļgala. Te pēkšņi viņam aiz muguras nostājās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.
Burvis atgriezies Anglijā! — tas kliedza. — Es vakarnakt redzēju viņu uz Karaļa ceļiem, viņš nāca, ietinies Tumsībā kā burvju apmetnī! Ko viņam vajag? Ko viņš nodomājis? Ai, Stīven, man ir beigas! Es to jūtu! Viņš grib mani gāzt un samīdīt kājām!
Stīvenam pār kauliem noskrēja saltas tirpas. Kad džentlmenis bija tik satraukts un nemierīgs, no viņa varēja gaidīt pašu briesmīgāko.
Vajag viņu nogalināt! — džentlmenis kūdīja.
Nogalināt? Ak, ser, nē!
Kāpēc ne? Mēs būtu tikuši no viņa vaļā uz mūžīgiem laikiem! Es varu ar maģiskiem paņēmieniem sasiet viņam rokas, kājas un mēli, bet tu ietriektu viņam sirdī dunci!
Stīvens steigšus domāja.
Bet varbūt, ser, viņa pārnākšanai nav nekādas saistības ar jums, — viņš ieminējās. — Atcerieties, cik daudz viņam Anglijā ienaidnieku — tas ir, ienaidnieku no cilvēku cilts. Varbūt viņš atgriezies tāpēc, lai turpinātu cīņu ar kādu no tiem.
Neizskatījās, ka džentlmenim tas liktos pārliecinoši. Viņam bija grūti izsekot tādiem spriedumiem, kuros nebija pieminēta viņa persona.
Man tas nešķiet pārāk ticami, — viņš iebilda.
Kā nu ne! — Stīvens jau runāja drošāk. — Avīzēs un maģijas žurnālos par viņu rakstīja briesmu lietas. Ir paklīdušas baumas, ka viņš nogalinājis savu sievu.
Daud/.i tam tic. Ja viņam varētu tikt klāt, viņš droši vien jau būtu apcietināts, — un nevienam nav noslēpums, ka visus šos melus un pusmelus izgudrojis otrais burvis. Es domāju, ka Streindžs ir atgriezies, lai atriebtos savam skolotājam.
Bridi džentlmenis skatījās Stīvena ar spožām acīm. Tad viņš sāka smieties, pēkšņi tikpat pacilāts, cik pirmīt drūvīgs.
Mums nav, par ko bīties, Stīven! — viņš sauca. — Burvji ir sanaidojušies un viens otru neieredz! Bet viens bez otra viņi nenieka neiespēj. Kā es priecājos! Cik ļoti man paveicies, ka es varu uzklausīt tavus padomus! Un tieši šodien, kad es vēlos tev pasniegt brīnišķīgu dāvanu — velti, pēc kuras tu jau sen ilgojies!
Ak tā, ser? — Stīvens nopūzdamies atjautāja. — Būšu ļoti pateicīgs.
Tomēr kādu vajag nogalināt, — džentlmenis zibenīgi atgriezās pie pirmītējā temata. — Es šorīt biju ļoti nelāgā omā, un kādam tādēļ jāmirst. Varbūt vecajam burvim? Ko tu saki? — Ak, nē, pagaidi! Tieši pēc tā jau kāro jaunais, un man ne prātā nenāk viņam izpatikt! Tad varbūt nogalināsim lēdijas Poulas vīru? Viņš ir labi noaudzis un augstprātīgs, un trenkā tevi kā kalpu!
Bet es arī esmu kalps, ser.
Vai varbūt labāk Anglijas karali? O, jā, lieliska doma! Tūdaļ pat dosimies pie Anglijas karaļa. Tu viņu nogalināsi un uzreiz varēsi sēsties tronī. Vai tev ir pie rokas valstsābols, kronis un scepteris, ko es tev sagādāju?
Bet saskaņā ar Lielbritānijas likumiem… — Stīvens iesāka.
Saskaņā ar Lielbritānijas likumiem! Phe, pfu! Kas par blēņām! Tev it kā jau vajadzēja saprast, ka Lielbritānijas likumi ir tukša skaņa, papīra piemineklis ļautiņu veltīgajām cerībām un sapņiem. Mana cilts klausa senajiem likumiem, un saskaņā ar tiem troni parasti manto tas, kurš nogalinājis karali.
Bet, ser! Vai tad jūs neatceraties, cik ļoti jums vecais kungs toreiz iepatikās?
Hmm, tas gan. Bet tik svarīgā reizē man jāspēj aizmirst par manu personisko patiku un nepatiku. Saproti, Stīven, mums ir ļoti daudz ienaidnieku! Anglijā ir pārpārēm ļaundaru! Es zinu! Man jāpajautā sabiedrotajiem, kurš ir mūsu lielākais ienaidnieks. Mums jābūt piesardzīgiem; jābūt gudriem kā lapsām. Jautājumam jāizsaka ļoti precīzi. [134] [1] Pasakās, zināms, mēdz jautāt: "Kura ir visskaistākā?" — taču īstenībā nekāda maģija — ne cilvēciskas, ne elfu cilmes — nemūžam neatbildētu uz tik neprecīzi uzdotu jautājumu. Es lūgšu, lai Ziemeļvējš un Rītausma mūs tūlīt pat nogādā turp, kur mājo mans lielākais ienaidnieks! Un tad mēs viņu nogalināsim. Tu pamanīji, Stīven, ka es runāju par sevi, bet manā ieskatā mūsu abu likteņi ir tik cieši saistīti, ka starp mums gandrīz nav atšķirības. Kas apdraud mani, apdraud arī tevi! Tagad ņem savu kroni, valstsābolu un scepteri, un saki ardievas savas verdzības namam! Varbūt tu vairs nekad to neredzēsi!
Bet… — Stīvens gribēja ko sacīt.
Bija jau par vēlu. Džentlmenis pacēla savas garās, bālās rokas un it kā uzvilka gaisā kādu zīmi.
Stīvens gaidīja, ka viņi nonāks pie viena vai otra burvja — vai drīzāk pie abiem uzreiz, — taču viņi ar džentlmeni attapās plašā, apsnigušā tīrelī. Joprojām sniga. Pa labi zeme laideni sniedzās pretim smagajām, pelēkajām debesīm; pa kreisi neskaidri vīdēja tāli, balti pakalni. Visā šajā tukšainē bija viens vienīgs koks — greiza vilkābele netālu no tās vietas, kur viņi stāvēja. Izskatās gluži kā tas novads ap Stārkros-liolu, nodomāja Stīvens.
Hm, ļoti dīvaini! — ierunājās džentlmenis. — F.s te nevienu neredzu! Un tu?
Nē, ser. Es arī neredzu, — Stīvens atvieglots atsaucās. — Dosimies atpakaļ uz Londonu.
Es nesaprotu… Ē, paga! Re, tur kāds ir!
Apmēram pusjūdzi tālāk, liekas, bija kaut kāds ceļš vai trakts. Pa to leni ripoja zirga vilkti rati. Iepretim vilkābelei rati apstājās un no tiem kāds izkāpa. Braucējs sāka brist uz viņu pusi.
Teicami! — iesaucās džentlmenis. — Tūlīt mēs ieraudzīsim mūsu briesmīgāko ienaidnieku! Liec galvā kroni, Stīven! Lai viņš dreb mūsu spēka un varenības priekšā! Teicami! Pacel scepteri! Jā, jā! Pastiep uz priekšu roku ar valstsābolu! Cik skaists tu izskaties! Cik karalisks! Stīven, tā kā mums vēl ir mazliet laika… — džentlmenis paskatījās uz tālo stāvu, kas klumpačoja pa sniegoto tīreli, — …es gribu tev kaut ko pastāstīt. Kāds šodien datums?
Piecpadsmitais februāris, ser. Svētā Antonija diena.
Pē, tas gan bija viens garlaicīgs svētais! Nekas, turpmāk angli piecpadsmitajā februārī varēs svinēt labākus svētkus un aizmirst par šo mūku, kurš spēj vienīgi pievaldīt lietu un sameklēt viņu pazudušos uzpirksteņus! [135] [1] Runa ir par svēto Padujas Antoniju. Viņš vairākas reizes brīnumaini pasargājis no lietus draudzes, kurām sprediķoja, un bijis draudzīgās attiecībās ar kalponēm. Viņš pazīstams kā pazudušo mantu atradējs.
Ak tā, ser? Kādus tad?
Stīvena Bleķa vārda diena!
Piedodiet, ser?
es jau tev teicu, Stīven, ka es atradīšu tavu īsto vārdu!
Nevar būt! Vai māte tik tiešām deva man vārdu?