Jā, jā! Viss ir tieši tā, kā man likās — nav jau arī brīnums, šādās lietās es nemēdzu kļūdīties. Viņa deva tev vārdu savā dzimtajā valodā: vārdu, ko bērnībā bieži bija dzirdējusi no savas cilts ļaužu mutēm. Viņa deva tev vārdu, bet neatklāja to nevienai dzīvai dvēselei, pat tavā mazajā austiņā neiečukstēja. Viņa nepaspēja to izdarīt, jo Nāve stāvēja jau viņai līdzās un vienā mirklī paņēma viņu sev.
Stīvens itin kā pats savām acīm redzēja tumšo, smacīgo kuģa tilpni — savu dzemdību moku izmocīto māti svešu ļaužu vidū — pats sevi kā sīciņu zīdai- nīti. Vai viņa vispār varēja parunāt savā valodā ar citiem, kas bija uz šī kuģa? To viņš nekad neuzzinās. Cik vientuļa viņa noteikti jutās! Šai brīdī Stīvens būtu atdevis visu, lai tikai varētu atrasties mātei blakus un viņu mierināt, taču starp viņiem bija visi viņa mūža gadi. Stīvens juta, ka viņa sirds vēl vairāk nocietinās pret angļiem. Tikai pirms brīža viņš bija visiem spēkiem pūlējies atrunāt džentlmeni no Streindža nonāvēšanas — bet kāpēc lai viņam rūpētu, kas notiks ar kaut kādu angli? Kāpēc lai viņš bēdātu par to, kāds liktenis sagaidīs vienu no šīs saltās, bezsirdīgās sugas?
Viņš nopūtās, atlika šīs domas pie malas, — un izrādījās, ka džentlmenis vēl arvien runā.
…ļoti pamācošs stāsts, kas priekšzīmīgi apliecina visas tās īpašības, par kurām esmu ipaši izslavēts, proti, pašaizliedzību, spēju būt uzticamam draugam, cildenību nolūkos, smalkjūtību, atjautību un drošsirdību!
Piedodiet, ser?
F.s grasos stāstīt par to, kā es atklāju tavu vārdu, Stīven! Tad zini: kuģi, kura tilpnē nomira tava māte, sauca "Penlova", [136] [1] Penlova — tā sauca to Nortumbrijas vietu, kur pirmoreiz Anglija kaju spēra Džons Askglāss un viņa elfu karadraudze. un tas burāja no Jamaikas uz Liverpūli. Kad viņa bija izlaidusi garu, — viņš lietišķi turpināja, — angļu jūrnieki norāva viņai drānas un iemeta viņas līķi jūrā.
Vai! — Stivens izdvesa.
Tagad tu pats redzi, cik grūti man bija izdibināt tavu vārdu! Fēc šiem trīsdesmit vai četrdesmit gadiem 110 tavas mātes pāri bija palicis ļoti maz: dzemdību sāpju kliedzieni, kas bija iesūkušies kuģa brangās; viņas kauli — tik vien no viņas bija atlicis: miesu un mīkstākās ķermeņa daļas sen aprijušas zivis…
Vai! — Stīvenam atkal izspruka vaids.
…viņas rožainā kokvilnas kleita, kas bija nonākusi kāda jūrnieka rokās, un skūpsts, ko viņai divas dienas pirms nāves bija nolaupījis kuģa kapteinis. Nu, vai tu saproti, — teica džentlmenis (milzīgi apmierināts ar sevi), — cik lielu izveicību un meistarību man vajadzēja, lai to visu sadzenātu rokā pa plašo pasauli! Bet man tas izdevās, un tā es noģidu tavu brīnišķīgo vārdu! "Penlova" izmeta enkuru Liverpūles ostā, un lēdijas Poulas neģēlīgā vīra neģēlīgais vectēvs nokāpa krastā kopā ar savu kalpu — kurš uz rokām nesa tevi, Stīven, tevi kā kuslu zīdaini. Nākamajā kuģojumā — uz Lītu Skotijā — "Penlova" iekūlās vētrā un tika sadragāta. Daļa mastu un brangu atlūzu tika izmestas klinšainā krastā, un starp tām bija arī tās, kurās bija paglābušies tavas mātes kliedzieni. Kāds ļoti nabadzīgs zemnieks šis atlūzas salasīja un no tām uzbūvēja savas mājeles sienas un jumtu. Es bez grūtībām atradu šo mājeli: tā atrodas vējainā klintsragā augstu virs vētrainās jūras. Visbriesmīgākajā trūkumā un pagrimumā tajā jau vairākās paaudzēs mitinās šī nabaģeļa dzimta. Koks — tas tev jāzina, Stīven, — pēc dabas ir ietiepīgs un lepns; tas nevienam negrib atklāt to, ko zina,— pat draugiem ne. Daudz vieglāk ir iztaujāt nevis koku, bet pelnus. Tādēļ es nodedzināju nabaģeļa būdu līdz pamatiem, sabēru pelnus pudelē un devos tālāk.
Ak, jūs to nodedzinājāt, ser! Ceru, ka neviens ugunsgrēkā necieta!
Nu, daži cieta. Jaunie un stiprie vīri paspēja aizbēgt, bet vecākie un vārgākie, sievietes un bērni — tie visi sadega.
Vai!
Tālāk es sāku meklēt kaulus. Laikam jau sacīju, ka viņas līķi iemeta okeānā; ūdens straumju un zivju uzbāzīgās ēdeiības dēļ līķis kļuva par kauliem, kauli sabirza pīšļos, bet pīšļus kāda austeru saime itin drīz pārvērta vairākās saujās brīnišķīgu pērļu. Pērles tika izzvejotas un pārdotas kādam Parīzes juvelierim, kas tās savēra piecās pasakainās virtenēs un uztaisīja kaklarotu. Kaklarotu viņš pārdeva daiļai francūžu grāfienei. Pēc septiņiem gadiem grāfiene dabūja galu uz giljotīnas, un viņas dārglietas, tērpi un cita mantība nonāca pie kāda
Revolūcijas dižvīra. Šis neģēlis vēl pavisam nesen bija mazas Luāras ielejas pilsētiņas mērs. Nakts melnumā, nogaidījis, lidz visi kalpi nolikušies gulēt, viņš ieslēdzās savā guļamistabā, apvilka grāfienes kleitas, aplika pērles un citas rotas un grozījās pie liela spoguļa. Tur es viņu vienu nakti atradu — man tev jāteic, viņš izskatījās ļoti smieklīgs. Es viņu uz līdzenas vietas nožņaudzu — ar pērļu kaklarotu.
Vai! — nopūtās Stīvens.
Es paņēmu pērles, atstāju šī nožēlojamā subjekta līķi turpat uz grīdas un devos tālāk. Bija laiks pievērsties tavas mātes glītajai rožainajai kleitai. Jūrnieks, kas bija kleitu pievācis, to visur vadāja līdzi. Pēc dažiem gadiem dzīves ceļi viņu aizveda uz Amerikas austrumu piekrasti, kur viņš nonāca nožēlojamā ciemā, ko sauca Stabulētāja Kaps. Tur viņš sagāja kopā ar kādu garu, kalsnu sievieti un, gribēdams viņai pielabināties, uzdāvināja viņai rožaino kleitu. Kleita šai sievietei nederēja (tavai mātei, Stīven, bija jauki apaļīgs, sievišķīgs augums), bet viņai patika rožainais audums, un viņa kleitu sagrieza un iešuva segā kopā ar citām lētām lupatām. Sīs sievietes dzīvesstāsts tālāk vairs nav necik interesants — viņa apprecēja vairākus vīrus un visus apglabāja, un, kad sadzinu viņas pēdas, viņa jau bija veca un sagrabējusi. Kamēr viņa gulēja, es norāvu segu no viņas gultas.
Jūs taču viņu nenogalinājāt, ser? — Stīvens tramīgi jautāja.
Nē, Stīven. Kāpēc lai es to darītu? Zināms, bija briesmīgi auksta nakts, sniegs ārā bija sasnidzis četru pēdu biezumā un nešpetni pūta ledains ziemeļvējš. Droši vien viņa turpat arī nosala. Man nav ne jausmas. Nu beidzot mēs esam nonākuši līdz skūpstam, ko tavai mātei nolaupīja kuģa kapteinis.
Vai jūs viņu nogalinājāt, ser?
Nē, Stīven, — tiesa, es noteikti būtu to izdarījis, lai sodītu viņu par tādu tavas cienījamās mātes aizskaršanu, bet viņš jau bija pakārts — pirms divdesmit deviņiem gadiem Valletā. Laimīgā kārtā viņš pirms nāves bija skūpstījis ļoti daudzas citas jaunas dāmas, un tā pie viņām nonāca tavas mātes skūpsta spēks un šķīstība. Man vajadzēja vienīgi viņas uzmeklēt un savākt kopā visu, kas bija palicis pāri 110 tavas mātes skūpsta.
Kā jūs to izdarījāt, ser? — Stīvens jautāja, lai gan baidījās, ka atbilde ir pārāk viegli uzminama.
Ē, kad viņas ir pagalam, tas ir pavisam vienkārši.
Tik daudzi cilvēki zaudēja dzīvību mana vārda dēļ, — Stīvens nopūtās.
Un es ar lielāko prieku būtu nogalinājis divtik daudzus — nē, simtreiz vairāk! — nē, simttūkstošreiz vairāk! — tik mīļš tu man esi, Stīven. Tā nu man bija pelni — viņas kliedzieni, pērles — viņas kauli, sega — viņas kleita un viņas skūpsta burvju esence; es varēju izzīlēt, kāds ir tavs vārds, — un tagad es kā tavs uzticamākais draugs un cildenākais labdaris, tev… O, mūsu ienaidnieks jau klāt! Tiklīdz būsim viņu nogalinājuši, es tev dāvāšu tavu vārdu. Esi uzmanīgs, Stīven! Droši vien notiks kaut kāda maģiska cīņa. Jādomā, man vajadzēs dažādi pārvērsties — kļūt par bazilisku, par galvaskausu un asiņainiem kauliem, par uguns lietu, utt., u.ljpr. Varbūt būs prātīgāk, ja tu turēsies nostatu!