Nezināmais nācējs tuvojās. Viņš bija tievs un garš kā Banberī siers, viņa aizdomīgais ģīmis bija plāns kā vanagam. Svešā svārki un krekls bija vienās skrandās, caurumaino zābaku zoles pārlūzušas.
Hmm! — džentlmenis novilka. — Esmu ārkārtīgi izbrīnīts! Stīven, vai tu kādreiz esi redzējis šo cilvēku?
Jā, ser, man jāteic, ka esmu gan. Es jums par viņu stāstīju. Šis ir tas ērmoti izkropļotais cilvēks, kurš pavēstīja man pareģojumu. Viņu sauc Vinkuls.
Esi sveicināts, karali! — Vinkuls uzrunāja Stīvenu. — Vai es tev neteicu, ka tava stunda jau gandrīz pienākusi? Un nu tā ir klāt! Lietū atvērsies durvis, un tu pa tām ieiesi! Akmeņi uzcels tev troni, un tu tajā sēdēsi! —Viņš lūkojās Stīvenam pretim ar neizprotamu gandarījumu, it kā tieši viņš kaut kā būtu sagādājis Stīvenam kroni, valstsābolu un scepteri.
Varbūt Godājamās Būtnes, kuras jūs piesaucāt, ir alojušās, ser? — Stīvens uzbildināja džentlmeni. —Varbūt tās atvedušas mūs pie aplama cilvēka?
Uz mata tā arī izskatās, — džentlmenis piekrita. — Diez vai šis klaidonis var kādam būt bīstams — katrā ziņā ne man. Bet, tā kā Ziemeļvējš un Rītausma savā laipnībā ir pievērsuši viņam mūsu uzmanību, nenogalināt viņu būtu milzīgi necienīga rīcība.
Dīvainā kārtā izskatījās, ka Vinkulu šādas izredzes necik neuztrauc. Viņš tikai nospurdzās:
Vari jau mēģināt, elfi Tu redzēsi, ka mani ir ļoti grūti nogalināt!
Ak tā? — džentlmenis atjautāja. — Man gan jāteic, ka liekas — tas būtu vieglāk par vieglu! Bet redzi, man galēšanā ir labi ievingrināta roka! Esmu kāvis pūķus, slīcinājis karaspēkus un uzrīdījis pilsētām zemestrīces un vētras! Tu esi tikai cilvēks. Tu esi viens — kā jau visi cilvēki. Man apkārt ir seni draugi un sabiedrotie. Tu, vazaņķi, — ko tu vari likt pretī?
Vinkuls paslēja džentlmenim pretī savu netīro zodu, ar šo žestu izteikdams galēju nicinājumu.
Grāmatu! — viņš atcirta.
Tas nu bija ļoti ērmoti. Stīvenam neviļus ienāca prātā — ja Vinkulam tiešām piederētu kāda grāmata, viņš būtu darījis prātīgāk, to pārdodams un nopirkdams ne tik caurus svārkus.
Džentlmenis pēkšņi pagrieza galvu un neparasti skadrām acīm palūkojās uz tālajiem baltajiem pakalniem.
O! — viņš izsaucās tik nikni kā iekaustīts. — Ā! Viņa ir nolaupīta! Zagļi! Zagļi! Angļu zagļi!
Kas ir nolaupīta, ser?
Lēdija Poula! Kāds ir viņu atbūris!
Angļu maģija, elf! — sauca Vinkuls. — Angļu maģija atgriežas!
Stīven, tagad tu redzi, cik viņi ir nekaunīgi! — džentlmenis apcirtās un ieurbās Vinkulā ar nešpetnā niknumā kvēlojošu skatienu. — Tu redzi, cik neģēlīgi ir mūsu ienaidnieki! Stīven, sadabū man virvi!
Virvi, ser? Te jūdžu jūdzēm tālu nav nevienas virves. Varbūt mums vajadzētu…
Nebūs tev virves, elfi —Vinkuls ņirgājās.
Kaut kas notika debesīs viņiem virs galvas. Lietus un sniega švīkas savērpās vērpetē un līču loču virzījās uz Stīvena pusi. Piepeši viņam tieši rokās iekrita stipras virves ritulis.
Ahā! — džentlmenis uzvaroši iekliedzās. — Skaties, Stīven! Tur ir koks! Viens vienīgs koks visā tukšajā laukā, tieši tur, kur mums vajag! Jā, Anglija vienmēr ir bijusi mana draudzene. Tā allaž ir man labi kalpojusi. Pārmet virves galu pār zaru un pakārsim šo blandoņu!
Stīvens vilcinājās, nespēdams izdomāt, kā lai novērš kārtējo katastrofu. Virve sāka izrādīt nepacietību: tā izlēca viņam no rokām un glīti sadalījās uz pusēm. Viens gals pa zemi aizlīda pie Vinkula un cieši sasēja viņu, otrs aši salocījās kārtīgā cilpā un pakārās vilkābeles zarā.
Džentlmenis vareni līksmojās: izredzes kādu pakārt bija nesalīdzināmi uzlabojušas viņa garastāvokli.
Vai tu proti dejot, blandoņa? — viņš noprasīja. — Es tev iemācīšu jaunus soļus!
Tas viss sāka izskatīties pēc ļauna murga. Notikumi sekoja cits citam ļoti ātri un plūdeni, Stīvenam ne mirkli neradās izdevība iejaukties, viņš arī nespēja atrast īstos vārdus, ar kuriem džentlmeni apturēt. Turpretim Vinkuls visā nāvessoda izpildes laikā uzvedās ļoti savādi: viņš vairs nebilda ne vārda, toties vairākas reizes pikti nosēcās, it kā ciestu lielas neērtības un tas viņu ļoti ērcinātu.
Džentlmenis šķietami bez mazākās piepūles saķēra Vinkulu un nostādīja to apakš cilpas. Cilpa apvijās viņam ap kaklu un ar vienu rāvienu atrāva no zemes; otrs virves gals tai pašā brīdī palaida viņu vaļā un omuligi saritinājās sniegā.
Vinkula kājas velti spārdīja tukšo gaisu; viņš raustījās un griezās ap savu asi. Par spīti visai lielībai viņa kakls pārlūza ātri un viegli — mēmajā tīrelī krakšķis bija ļoti labi dzirdams. Vēl dažas reizes noraustījies, viņš bija pagalam.
Stīvens — aizmirsis, ka bija nosolījies ienīst visus angļus, — ar rokām aizsedza seju un raudāja.
Džentlmenis dancoja apkārt, savā nodabā dziedādams, kā bērns, kas piedzīvojis kaut ko sevišķi jauku; pēc brīža, kad bija aprimies, viņš lietišķi noteica:
Nu, es esmu vīlies. Viņš nemaz neturējās pretī! Interesanti, kas viņš tāds bija?
Es taču jums teicu, ser, — Stīvens notrausa asaras. —Viņš ir tas cilvēks, kas man pavēstīja pareģojumu. Viņam ir dīvaini ķēmīga āda. It kā aprakstīta.
Džentlmenis norāva Vinkulam svārkus, kreklu un kaklautu.
Jā, tiešām! — viņš likās nedaudz izbrīnīts. Ar nagu pakasīja kādu aplīti uz Vinkula labā pleca, gribēdams zināt, vai zīmējums nāks nost. Atklājis, ka nenāk vis, viņš par to zaudēja interesi.
Tā! — viņš sparīgi paziņoja. — Iesim un nobursim lēdiju Poulu!
Nobursim? — Stivens atkārtoja. — Bet, ser, kāpēc mums vajadzētu to darīt?
Ā, tāpēc, lai viņa pēc pāris mēnešiem nomirtu. Tāda — pat nerunājot par visiem pārējiem iemesliem — ir tradīcija! Tam, kas atsvabināts no zavesta, gaužām reti tiek dāvāta ilga dzīve — un katrā ziņā ne tiem, kurus esmu nobūris es! Lēdija Poula šobrīd nav necik tālu, un burvjiem reizi par visām reizēm jāsaprot, ka viņi nevarēs mums pretoties nesodīti! Aiziet, Stiven!
66 Džonatans Streindžs un misters Norels
1817. gada februāra vidus
Misters Norels pagriezās un atskatījās uz gaiteni, kas agrāk veda no bibliotēkas uz citām nama telpām. Ja viņš cik necik ticētu, ka pa to varēs nonākt atpakaļ pie Laselza un kalpiem, viņš nevilcinātos un ietu. Taču bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka Streindža burvestība atkal atvedīs viņu šurp.
Bibliotēkā atskanēja kaut kāds troksnis, un viņš izbīlī salēcās. Tad gaidīja, taču ārā neviens nenāca. Pēc brīža viņš saprata, ka šī skaņa viņam ir pazīstama, viņš to dzirdējis tūkstošām reižu: tas bija Streindža piktais izsauciens, viņam nocīnoties ap kādu grūtu fragmentu. Šis ņurdiens bija tik labi pazīstams — un mistera Norela prātā tas tik cieši saistījās ar viņa dzīves laimīgākajiem gadiem —, ka viņš saņēma dūšu, atvēra durvis un gāja iekšā.
Jau uz sliekšņa viņu gaidīja pārsteigums: visapkārt dega neskaitāmas sveces. Bibliotēka mirdzēja vienās ugunīs. Streindžs nebija zaudējis laiku, meklējot svečturus: viņš bija vienkārši pielipinājis sveces pie galdiem un grāmatplauktiem, pat uzstutējis uz grāmatu kaudzēm. Kuru katru brīdi bibliotēkā varēja izcelties ugunsgrēks! Visās malās bija grāmatas — tās juku jukām mētājās uz galdiem, vāļājās uz grīdas. Daudzas bija atstātas ar atvērumiem uz leju, lai uzreiz varētu atrast vajadzīgo vietu.